Aglonas Dievmāte stiprināja garu

“Ar Jēzu ikviens krusts ir mazs”

Slimnieku dienā, 11. augustā, bazilika sāka piepildīties jau vairākas stundas pirms sv. Mises. Tie galvenokārt bija veci un slimi cilvēki, invalīdi ratiņos, ar kruķiem, viņu pavadītāji. No vairākām draudzēm bija organizēti kolektīvi braucieni. Piemēram, par Krāslavas draudzes sirmgalvju un slimnieku nogādā- šanu uz Aglonu bija parūpējušās māsas no vietējās “Caritas” grupas, bet ar bezmaksas autobusu apgādāja SIA “Lapkovskis un dēls”. Dagdas invalīdi ie- radās pašvaldības iedalītajā transportā kopā ar savas brālības “Nema” vadītāju Mārīti Zariņu. Ļoti daudzi izmantoja iespēju izsūdzēt grēkus, lai, samierinājušies ar Dievu, iemantotu lielākas žēlastības.
Iesākot dziedināšanas sv. Misi par visiem klātesošajiem, V. E. Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps J. Bulis atzīmēja, ka veselības atgūšanas brīnumi notiek ne tikai Fatimā un Lurdā, bet arī Aglonā. Taču nepieciešams dedzīgi lūgties, izsūdzēt grēkus, pieņemt svēto komūniju, stipri ticēt, godbijīgi svinēt Euharistiju.

Sprediķī Latgales augstākais garīdznieks minēja visu mīļotā pāvesta Jāņa Pāvila II teikto 1992. gada 13. maijā, iedibinot Vispasaules slimnieku dienu, ka slimnieki ir liels Baznīcas dārgums, jo, vienojoties ar Jēzu krusta ciešanās, viņi kopā ar Kristu piedalās pasaules pestīšanas darbā. Savukārt tie, kuri rūpējas par slimniekiem ar savu kalpojumu, liecina par kristīgo mīlestību. Vieni un otri ar to slavē Dievu un pelna Mūžīgo dzīvi Debesu valstībā.

Bīskaps runāja arī par to, ka pāvests Benedikts XVI savā vēstījumā slimniekiem šī gada 11. februārī aicināja neaizmirst Dievmāti un pārdomāt, ar kādām rūpēm Vissvētākā Jaunava Marija noliecas pār cilvēku sāpēm un ciešanām, vienota ar Kristus upuri, ka Viņa ir īpaši tuva tiem, kas nes sevī Kunga moku zīmes, kuri cieš pārbaudījumus.
Kāda slimniece Slovākijā esot izšuvusi Svētajam Tēvam Kristus attēlu ērkšķu vainagā un uzrakstu: “Ar Jēzu ikviens krusts ir mazs.” Tas nozīmē, ka, kopā ar Jēzu Kristu nesot savu krustu, mēs spējam panest savu slimību, nekrist izmisumā, savas ciešanas pārvērst par lielu dārgumu mūžīgajai dzīvei.

Ekselence arī atgādināja, ka Kristus, savulaik pārstaigājot Palestīnas zemi, vispirms piedeva grēkus un tikai tad dziedināja slimības. Tas ir skaidrs norādījums uz to, ka vispirms jāatbrīvojas no grēkiem, kas dara cilvēku nelaimīgu un nemierīgu, jāsakārto dvēsele, un tikai tad var dziedināt miesu. Jēzus pieskaras mums, kad pieņemam Vissvē- tāko Sakramentu. Taču, ja mūsos nebūs stipras ticības tam, ka esam tikušies ar Dzīvo Jēzu, Dieva žēlastība var paiet secen.

Pēc sv Mises bīskaps īpaši aizlūdza par slimajiem un cietējiem un svētīja viņus. Tad klātesošie, kuri vēlējās, tika aicināti uz slimnieku svētību caur roku uzlikšanu. Šķiet, ka visi klātesošie vēlējās saņemt šo īpašo Dieva žēlastību caur bīskapa un priesteru rokām.

Beidzot dievkalpojumu, J. Bulis pateicās klātesošajiem, kuri kuplā skaitā bija ieradušies uz pirmo Slimnieku dienu Aglonā, un izteica prognozi, ka turpmāk tā varētu kļūt par tradīciju. Savukārt slimnieku dienas dalībnieki ar mieru sirdīs un gandarījumu par saņemto atbalstu no augšas, ar pateicību organizatoriem devās mājās, slavējot Dievu par Viņa žēlastībām un svētību.

Uzupurēties otra labā

Pašreiz mūsu ģimenēs ir krīze, tās ir stipri slimas, nestabilas. Vecāki šķiras, atstāj bērnus, bez Dievas svētības veido jaunas attiecības. Ģimenēm ir vajadzīga dziedināšana, lūgšanas, Dieva palīdzība. Tā par nepieciešamību organizēt ģimenēm veltītu dienu Aglonā izteicās bīskaps J. Bulis.

12. augusta centrālais notikums bija bīskapa J. Buļa celebrētā sv. Mise ģimenēm. Nenovērtējama Dieva dāvana bija emocionālais brīdis, kad vīri un sievas, turot viens otra roku, savu bērnu klātbūtnē atjaunoja laulības svētsolījumu. Plašā bazilika arī šoreiz bija dievlūdzēju pilna.

Bet sākās Ģimeņu diena ar konferenci vecākiem, ko vadīja Garīgā semināra rektors, Starpdiecēžu tiesas vikārs tiesiskajos jautājumos, kanonisko tiesību doktors Juris Jalinskis. Ģimenes dienas pasākumos piedalījās arī daudzbērnu ģimenes no Krāslavas un Dagdas. Māmiņas Olga Podjava un Mārīte Zariņa padalījās šajā dienā gūtajos iespaidos.

Konferencē tika uzsvērts, ka ģimenes dzīve būs veiksmīga, ja no tās netiks izstumts Jēzus. Ģimenes dzīvei tika vilktas paralēles ar svēto dzīvēm. Gan vieniem, gan otriem pienāk laiks, kad iestājas gara un jūtu tumsa. Drīz vien pēc laulībām dzīvesbiedriem sākas ikdienas pārbaudījumi un grūtības. Pavisam citā gaismā sāk ritēt ikdiena, kad ģimenē ienāk bērni. Cik gatavi ir vecāki šiem pārbaudījumiem? Ja starp vīru un sievu nenotiek dia- logs, ja netiek praktizētas kopējas lūgšanas, var iestāties gara tumsa, krīze, kad šķiet, ka Dievs viņus atstājis. Ja laikus netiek atjaunotas vecāku attiecības, seko šķiršanās, no kā cieš bērni. Tikai upurējot sevi otram cilvēkam, ir iespēja saglabāt ģimeni.

Otra pusīte katram dota, lai pieaugtu svētumā. Šī konferencē aizsāktā tēma turpinājās arī otrajā lielākajā pasākumā — diskusijā, ko vadīja jaunais kanonisko tiesību doktors Juris Zarāns. Tajā piedalījās vecāki ar 7, 15, 20 un pat 25 gadu laulības stāžu. Un viņi liecināja, ka, tikai gadiem ritot, ir sapratuši, ka otrs jāpieņem tāds, kāds viņš ir, bet pārveidot jāmēģina sevi, nevis dzīvesbiedru. Daloties pieredzē, tika minēts piemērs, ka Francijā, gatavojot saderinātos laulībām, viņi tiek uzaicināti uz telpu, kurā atrodas tikai divi krēsli, un tur tiek atstāti uz stundu, lai izrunātos par turpmāko laulības dzīvi. Pārim vajadzīgs pastāvīgs dialogs. Ja laulātie nerisinās savas problēmas sarunu ceļā, ģimenes dzīve var nonākt strupceļā. Ģimenes māte no Daugavpils liecināja, ka viņai ar vīru radušās domstarpības jau pēc pirmā bērna piedzimšanas. Tās izdevās atrisināt tikai tad, kad pasaulē nācis trešais bērns, kad abi atklāti izrunājušies.

Diskusijā tika piedāvāti apmēram astoņi jautājumi. Klātesošie ļoti aktīvi un atklāti runāja par ģimeņu problēmām. Rezultātā izkristalizējās secinājumi, ka draudzēs ar ģimenēm tiek strādāts ļoti minimāli. Bet tās alkst pēc pieredzes apmaiņas, garīgā stiprinājuma, liecībām, rekolekcijām. Klātesošie runāja par grūtībām, apmeklējot dievkalpojumus kopā ar mazgadīgiem bērniem, kad no draudzes ticīgo puses tiek saņemti pārmetumi par viņu uzvedību.

Tika skarts arī ģimeņu pieauguma dabiskās plānošanas jautājums. Secinājums bija tāds, ka katrs bērns ir Dieva dāvana, tāpēc viņš jāpieņem ar mīlestību un prieku tad, kad Dievs to dod.

Diskusijas dalībnieki izteica vēlmi diecēzes līmenī turpmāk tikties divreiz gadā. Viena tikšanās varētu būt tikai vecākiem nometnes vai rekolekciju veidā. Bet Aglonas svētkos, tāpat kā šogad, varētu būt Ģimeņu diena, kurā vecāki piedalītos kopā ar bērniem. Tomēr, tai gatavojoties, vajadzētu plānot atsevišķus pasākumus bērniem.
Kaut gan sv. Mise Ģimeņu dienā bija kupli apmeklēta, tomēr nelielais dalībnieku skaits konferencē un diskusijā liecina par informācijas trūkumu. Kā esot stāstījis priesteris J. Zarāns, Itālijā līdzīgus pasākumus draudzēs izsludina un gatavo deviņus mēnešus. Taču tie, kas piedalījās visos Ģimeņu dienas pasākumos, ir pateicīgi un apmierināti, jo uzskata tos par ļoti vērtīgiem.

“Kopā ar Mariju kļūsim svēti”

Vairāk nekā divi tūkstoši jauniešu no Latvijas un ārzemēm uz IV Vislatvijas jauniešu dienām Aglonā devās kājām. Viņu vidū bija arī krāslavieši kopā ar pārstāvjiem no Rīgas un Daugavpils. Svētceļojumu vadīja Apustulisko Oblāšu sekulārinstitūta māsas no kustības “Pro Sanctitate” (“Par svētumu”) Rita (Malta), Liliane (Beļģija) un Ingrīda (Latvija).

Par četrās dienās (9. - 12.VIII) svētceļojumā piedzīvoto stāsta māsa Rita Refalo:
“Kopā ar Krāslavas jauniešiem doties svētceļojumā uz Aglonu mūs uzaicināja prāvests Eduards. Jaunieši gribēja aiznest uz Aglonu Fatimas Dievmātes statuju, tāpēc izvēlējāmies svētceļojuma tēmu: “Kopā ar Mariju kļūsim svēti.” Darbojāmies kopā ar krāslavieti Annu (Kačāni). Mums bija izstrādāta katras dienas programma.
No rīta, kad piecēlāmies, katru dienu lūdzāmies Laudes — rīta stundu lūgšanas. Pēc brokastīm devāmies ceļā. Sekoja Svēto Rakstu lasījums un kādas no māsām paskaidrojums. Tad gājām stundu klusumā, lai jaunieši varētu dzirdēto pārdomāt, izvērtēt, ko Dievs vēlas no viņiem.

Lūdzāmies arī Rožukroni ar meditācijām, Krustaceļu, dažādas citas lūgšanas. Pēcpusdienā nekad neaizmirsām žēlsirdības kronīti, Vesperes. Kad uzzinājām par Gruzijas karu, lūdzāmies par mieru Kaukāza reģionā un visā pasaulē.

Skaista bija lūgšana “Tumsība un gaisma”. Mūsu kustības dibinātājs Guljelmo Džakvinta mācīja šīs lūgšanas metodes. Pārdomājām, ko nozīmē “tumsa” un ko — “gaisma”. Svētais apustulis Pāvils ir teicis, ka visi Dieva bērni ir gaismas bērni. Mums jānes pasaulē Dieva gaisma. Bet, lai kļūtu tiešām par gaismas bērniem, mēs esam aicināti pazīt, kas ir tumsība. Tumsība saistās ar grēku, kad mēs esam tālu no Dieva. Pēc lūgšanas jaunieši pārdomāja, kas ir grēks. Pēc tam bija dažādi lasījumi no Jaunās Derības, kurā ir runāts par gaismu.

Kādu dienu mūsu māsa liecināja par konsekrēto dzīvi un aicināja jauniešus pārdomāt par savu nākotni, par to, ko Dievs grib sagaidīt no viņiem: vai būvēt svētu ģimeni, vai varbūt kļūt par priesteri, vai uzsākt konsekrētu dzīvi. Jaunieši uzdeva mums daudz jautājumu, un mēs pateicamies viņiem par šo interesi.

Katru dienu bija lekcija par kādu no sakramentiem. Pirmajā dienā runājām par Kristības sakramentu, nākamajā — par Grēksūdzes sakramentu. Pie mums ik dienas brauca priesteris Eduards, lai noturētu svēto Misi. Otrajā svētceļojuma dienā Dagdā ar mums bija divi priesteri. Speciālās lūgšanās, ko mēs saucam par piedošanas liturģiju, tika sagatavotas jauniešu sirdis grēksūdzei un Mises upurim.

Trešajā dienā bija lekcija par Vissvētāko Sakramentu. Jaunieši pārdomāja par svēto komūniju, svēto Misi, adorāciju, ko nozīmē pielūgt Jēzu Euharistijā. Pēdējā dienā iepazīstinājām jauniešus ar Iestiprināšanas un Laulības sakramentu.

Vakaros nakšņošanas vietā vakariņu laikā atkal bija lūgšanas. Caur tām patiešām nāca liela svētība. Jauniešiem bija iespēja uzdot jautājumus un saņemt uz tiem atbildes. Šajās četrās dienās mūsu grupa (kopā mēs bijām sešdesmit) kļuva kā viena ģimene.
12. augustā, kad atnācām uz Aglonu, saņēmām vēl vienu dāvanu. Ap plkst. 16, kad bijām augšā, lai palūgtos pie Aglonas Dievmātes svētgleznas, atnāca priesteris, lai celebrētu sv. Misi. Tā programmā nebija paredzēta, tāpēc bijām ļoti laimīgi par šo Dieva žēlastību.

Nākamajā vakarā mēs, visi svētceļnieki, no pulksten 22 līdz 24 vadījām adorāciju bazilikā. Kopā dziedājām arī pusnakts Misē, ko celebrēja bīskaps. Šajā dienā kustības “Pro Sanctitate” teltī noskatījāmies dokumentālo filmu par Fatimu, tekstu no angļu valodas tulkoja krāslaviete Solvita.

13. augusts bija ļoti vējains. Kad teltī lūdzāmies Rožukroni, trakoja īsta vētra. Blakus teltis sagāzās, bet mūsējā izturēja. Lūgšanai patiešām ir liels spēks!

Krāslavas jaunieši ir ļoti jauki. Viņi aktīvi iesaistījās visos Jauniešu dienu pasākumos. Kopā ar Annu esam apdomājuši iespēju organizēt Krāslavas jauniešiem rekolekcijas. Varbūt izveidosies jauniešu grupa, kuri vēlēsies pulcēties katru nedēļu vai vismaz vienreiz mēnesī, lai kopā lūgtos, kopā ar Mariju mācītos būt svēti. Paldies prāvestam Eduardam, ka mums bija iespēja piedalīties svētceļojumā kopā ar krāslaviešiem.

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA