1. septembris ir mācību gada sākums Latvijas skolās un augstākajās mācību iestādēs. Baznīca uzsver, ka sistemātiskas studijas, zināšanu un profesijas apguve ir ļoti būtisks katra cilvēka dzīves posms. Tomēr ne mazsvarīgāk ir izglītības pilnveidošanu apvienot ar jaunās paaudzes garīgo audzināšanu.
Pašlaik Romas Katoļu Baznīcā pamatdokuments jautājumos, kas skar izglītošanu un audzināšanu, ir Vatikāna II koncila deklarācija par kristīgo audzināšanu, kur uzsvērts, ka ģimenes, skolas un Baznīcas kopējais uzdevums ir bērniem kopš mazotnes mācīt pazīt Dievu un mīlēt tuvāko saskaņā ar kristīgo ticību. Arī Jēzus no agras bērnības, būdams paklausīgs saviem vecākiem, “pieņēmās gudrībā, gados un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk 2,52).
Uzsākot jauno mācību gadu, piedāvājam lasītājiem sarunu ar Krāslavas pamatskolas ilggadējo sākumklašu skolotāju, kristīgās mācības pasniedzēju Irēnu Zambari.
“Ar bērnu kristīgo audzināšanu nodarbojos kopš 1995. gada. Sākumā tās bija ticības mācības fakultatīvās nodarbības 2.-6. klasēs. Bet nu jau sesto gadu es pasniegšu 1.-3. klasēs obligāto priekšmetu — kristīgo mācību. Vecāki var izvēlēties, kuru no diviem obligātajiem priekšmetiem — kristīgo mācību vai ētiku — apgūs viņu bērns, norādot to skolas direktorei adresētā iesniegumā. Vecākiem jāsaprot, ka šī izvēle ir uz trim turpmākajiem gadiem — un tā jāizdara, kad bērns sāk mācīties 1. klasē. Ir bijuši gadījumi, kad vecāki pēc tam lūdza izmainīt priekšmeta izvēli. Pirms vairākiem gadiem kādai meitenei direktore arī atļāva pāriet no ētikas uz kristīgās mācības apguvi. Viņa bija no praktizējošas ticīgas ģimenes, un šī pāreja pārāk lielas problēmas nesagādāja. Citādi “ielēkt” 2. klases programmā bez priekšzināšanām būtu grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka otrajā mācību gadā sākam apgūt Vecajā Derībā izklāstītās patiesības, kas pats par sevi ir sarežģīti.
Mūsu skolā vairāk bērnu apmeklē kristīgo mācību. Piemēram, pērn pirmajās klasēs aina bija šāda: 1.c klasē no 18 bērniem ētiku mācījās tikai četri; 1.a klasē šī attiecība bija 10 pret 10, un tikai 1.b klasē vairākums apguva ētiku. Šī izvēle atkarīga no vecākiem.
— Vai bērnu un viņu vecāku attieksme pret kristīgo mācību šajos gados mainījusies?
“Deviņdesmitajos gados daudziem bija ticīgas vecmāmiņas, kuras ievadīja savus mazbērnus kristīgajās pamatpatiesībās. Tagad to palicis maz. Mātes un tēvi lielākoties paši ir neticīgi un nesaprot kristīgās audzināšanas nepieciešamību saviem bērniem. Paldies Dievam, ka daļa ticību nepraktizējošu vecāku tomēr atzīst, ka viņu bērniem jāapgūst kristīgā mācība, ja jau pašiem par to nav nekādas sajēgas. Ētikas gudrības viņi varot pamācīt savām atvasēm arī mājās.”
— Ja bērnam no mazotnes mācīta Dieva bijāšana, sapratne par to, ka ir kāds Augstākais Spēks, kas visu zina un visu spēj, varbūt tas palīdz turēties pie labā, izvairīties no grēkiem.
— Lai cik paradoksāli tas šķiet, bet no septiņām Svētā Gara dāvanām bērni nez kādēļ vismazāk nopietni uztver tieši Dieva bijāšanu (baimi). Atceros, bērnībā vecmāmiņas teica, ka Dievs sodīs, ja slikti rīkosimies, un mēs, bērni, to uztvērām ļoti nopietni. No vienas puses, varbūt tas nav slikti, ka tagad bērni Dievu uztver kā Mīlestību un Žēlsirdību, nevis kā Tiesnesi. To-mēr no mazotnes jau jābūt skaidrībai, ka cilvēks saņems atalgojumu pēc nopelniem un ne tikai mūžībā. Bieži par savu ļaunumu, par grēkiem sods tiek saņemts jau virs zemes. Citiem nodarītās pārestības atgriežas pie paša.
— Ko kristīgās mācības skolotāja gribētu novēlēt jaunajā mācību gadā saviem audzēkņiem, viņu vecākiem un kolēģiem?
— Pirmkārt, gribu visiem novēlēt veiksmi un vajadzīgās Dieva žēlastības.
Skolas vadībai un kolēģiem pateicos par atbalstu un palīdzību kristīgās audzināšanas jautājumos.
Katram cilvēkam jāpadomā, kāds ir viņa dzīves mērķis. Kad nodzīvo līdz sešdesmit gadiem, tad sāc saprast, cik īsa ir dzīve, salīdzinot ar mūžību. Kas mūs sagaida pēc nāves? Man nāk prātā kardināla Pujata kādreiz Krāslavā, svētā Donata svētkos, minētais piemērs. Satiekas ateists un kristietis. Ateists saka: “Kad nomirsi, nožēlosi, ka ticēji Dievam.” Bet kristietis atbild: “Nē, nožēlosi tu, kad uzzināsi, ka eksistē elle.”
Jaunie cilvēki domā, ka viņiem laika ir pietiekami, ka viņi vēl paspēs savā dzīvē daudz ko labot. Lai jau tās babiņas lūdzas un iet uz baznīcu. Bet mēs taču zinām, ka gan bērns, gan jaunietis, gan pusmūža cilvēks var aiziet aizsaulē vienā mirklī, jebkurā brīdī. Šādu piemēru no dzīves varētu minēt simtiem. Cilvēks plāno, bet Dievs dara. Neviens nezina, cik ilgi mums lemts dzīvot virs zemes.
Katram cilvēkam ir svarīgi apgūt mūžīgās patiesības, kas pasaulei atklātas caur Jēzu Kristu un ir nemainīgas jau divtūkstoš gadu. Ļoti svarīgi, lai jaunā paaudze līdz ar citām zinībām nonāktu līdz atklāsmei, ka Dievs ir realitāte, ka Viņš eksistē. Ja mūsu neizglītotie senči līdz tam nonākuši ar stipro ticību, tad pasaules lielie zinātnieki, izcilie mācītie cilvēki — ar prātu.
Visgrūtāk ir tiem, kuriem nav ne zināšanu par Dievu, ne ticības. Šāds cilvēks uzskata pats sevi par kungu un dievu. Apstāsimies savā skrējienā cauri dzīvei, padomāsim par savas eksistences jēgu, par mūžību!
Nāksim visa ģimene kopā uz baznīcu katru svētdienu. Lai bērni nekautrējas atvest uz Svēto Misi savus neticīgos vecākus, sieva — vīru, vecmāmiņa — mazbērnus. Pirmajā reizē varbūt nekas nebūs saprotams no dievkalpojuma būtības. Bet pēc mēneša, pēc gada noteikti kaut kas atvērsies dvēselē, ietrīsēsies sirdī. Ar mani notika līdzīgi, viss atnāca pamazām.
Mums jāsaprot, ka mūsu ģimenēm, bērniem, katram cilvēkam vajadzīga Dieva žēlsirdība, viņa palīdzība. Bez Dieva tālu netiksim. Ja rītos un vakaros lūgsimies, novēlēsim Visaugstākajam visus savus darbus un rūpes, ar dziļu ticību un paļāvību griezīsimies pie Viņa, Dievs mūs stiprinās, palīdzēs pārvarēt grūtības, atrisināt problēmas.
Genovefa KALVIŠA
