Mācīsimies no Dievmātes

— Ko Jums, mariāņu tēvam, nozīmē Rožukroņa mēnesis?

— Rožukroņa mēnesis ir laiks, kad visi kopā lūdzamies šo brīnišķīgo lūgšanu — Rožukroni, kas ir Evaņģēlija kopsavilkums. Jo vairāk cilvēku kopā lūdzas, jo tas ir vērtīgāk, labskanīgāk — gan Dievam, gan Dievmātei, gan mums pašiem. Tas ļoti labi bija jūtams, kad apmeklēju Medžugorji. Neaprakstāma sajūta, kad daudzie svētceļotāji kopā lūdzas un vēl katrs savā valodā. Parasti tur pulcējas daudzu tautību pārstāvji: amerikāņi, ķīnieši, poļi, ungāri... Viņu valodas pilnīgi atšķirīgas, bet lūgšanas kopskaņa ir brīnišķīga.

Patiesībā lūgties Rožukroni var visur un vienmēr, protams, arī vienatnē, piemēram, garā ceļā — kad tālāk brauc vai ej. Man vecāki cilvēki ir jautājuši: ko darīt, kad naktī nenāk miegs? Esmu ieteicis: lūdzieties Rožukroni! Nekas slikts tur nav, ja lūgsies arī guļot, lai tikai sirds ir klāt. Tādās reizēs var pārdomāt par visu, kas satrauc, kur vajadzīga Dieva palīdzība. Cilvēki ir pieraduši vienmēr kaut ko lūgt: dod man to un šito. Mēs ļoti reti pateicamies Dievam par saņemtām žēlastībām. Es esmu pieradis katru desmiti lūgties kādā nodomā. Pēdējo noslēpumu parasti veltīju kā pateicību par to, kas dots. Lūdzos par kādu konkrētu cilvēku vai kādu vajadzību, citreiz — par nezināmiem cilvēkiem vai notikumiem, kuriem Dieva un Dievmātes palīdzība tajā brīdī visvairāk nepieciešama.

— Daudzas reizes Dievmāte ir izgājusi pretī saviem bērniem un ar savu pārdabisko klātbūtni ir svētījuši īpašas vietas pasaulē. Zinu, ka arī Jums ir mīļas vairākas šādas svētvietas.

— No bērnības kopā ar māti un tēvu katru gadu braucām uz Aglonu. Dievmāte gan ir klātesoša visur, taču tādās vietās kā Aglona ir īpaša Viņas klātbūtnes sajūta.
Kopš studiju gadiem garīgajā seminārā man ļoti tuva kļuva Šiluvas svētvieta. Studējot seminārā, gatavojoties uz priesterību, sadraudzējos ar lietuviešu jauniešiem, kuri ne tikai skaitīja Rožukroni, bet nodarbojās arī ar tolaik aizliegtajām lietām: rakstīja un izplatīja Lietuvas Katoļu Baznīcas hroniku, kā arī informāciju par tiesībpārkāpumiem pret ticību. Ar viņu starpniecību uzzināju arī par Dievmātes atklāsmi Šiluvā. Jaunava Marija tur bija parādījusies uz liela akmens kādam vienkāršam cilvēkam, ganam, kurš uz turieni bija atvedis pat kalvinistu mācītāju: lūk, lai paskatās uz Dievmāti, par kuru viņš stāstot, ka Viņas nav.

Tajā vietā pēc tam uzcēla skaistu baznīcu. Tieši parādīšanās vietā 35 metru augstumā paceļas kapela. Uz “Dievmātes akmens” uzcelts altāris. Arī es tur katru apmeklēšanas reizi celebrēju sv. Misi. Kad mani iesvētīja par priesteri, jau nākamajā dienā biju Šiluvā un tur paklusām noturēju savu pirmo sv. Misi. Primīcija dzimtajā sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā bija pēc tam.

Kopš tā laika katru gadu braucu uz Šiluvu, visbiežāk kādā darbdienā pirms lielajiem svētkiem, kurus svin no 8. līdz 15. septembrim. Ikviena atlaidu diena tiek veltīta atšķirīgai tēmai: ir armijas, policijas, mediķu, Baznīcas darbinieku, ģimeņu, bērnu, jauniešu, vientuļo, slimnieku, dzīvības aizsardzībai veltītās dienas. Šogad svinības Šiluvā bija īpaši plašas, jo tika atzīmēta Dievmātes parādīšanās 400 gadu jubileja. Uz šo skaisto svētvietu biju aizbraucis kopā ar nelielu krāslaviešu grupu.

Pagājušajā gadā man bija palaimējies pirmoreiz apmeklēt Fatimu, kur pavadīju piecas dienas. 2007. gadā apritēja deviņdesmit gadu, kopš nelielajā Portugāles ciematiņā Fatimā Jaunava Marija ar triju ganiņu starpniecību darīja zināmu pasaulei savu vēstījumu. Šis svētceļojums man patiesi bija garīgās uzlādēšanās laiks. Katram cilvēkam kādreiz zūd fiziskie spēki, enerģija. Kad garīgi atjaunojies, pāriet viss nogurums, dzīve kļūst priecīgāka.

— Tagad Jūs gatavojaties ceturto reizi apmeklēt Medžugorji?

— Baznīca vēl nav oficiāli atzinusi Medžugorjes pārdabisko notikumu un Dievmātes vēstījumu autentiskumu (īstumu), taču vienu lietu es zinu skaidri: uz Medžugorji brauc ļoti daudz svētceļnieku, un viņiem vajadzīga garīgā aprūpe. Vajadzīgi priesteri, kuri notur sv. Misi, pieņem grēksūdzes, pie tam dažādās valodās. Es to varu darīt latviešu, poļu, krievu valodā, tāpēc darba netrūkst. Daudzi uz Medžugorji svētceļo arī no Latvijas, un viņus vajag garīgi aprūpēt garajā ceļā, ko dara priesteris. Es pats jūtos Medžugorjē ļoti labi. Kā ir teicis apustulis: “Mums ir labi šeit būt!” (Lk 9,33).
Pirmoreiz šo svētvietu apmeklēju pagājušajā gadsimtā — 1998. gadā. Tad visapkārt bija saliktas mīnas un nedrīkstēja kāju spert sānis no ceļa, lai nenotiktu nelaime. Gar ceļmalām redzējām tukšas mājas. Tagad dzīve pamazām atdzimst arī kalnos. Pašā Medžugorjē karš nekad nav bijis. Vietējie to uzskata par lielu labvēlību no Dieva un Dievmātes puses.

Par parādībām Medžugorjē netiek daudz runāts. Galvenais tur ir laba gaisotne, garīgā aura. Te gada laikā ierodas vairāk par miljonu svētceļnieku. Vietējie iedzīvotāji visus laipni uzņem. Lielas bagātības, komforta te nav, viss vienkārši: ir kur nomazgāties, pārgulēt, dažas dienas padzīvot. Galvenais — laba noskaņa.

Tur ir tā sauktā “Miera oāze”, kur atkarīgie, apmēram 80 vīrieši un 20 sievietes, tiek vaļā no narkotiku gūsta. Esmu tur bijis. Viņi liecina, kā ar Dieva un Dievmātes palīdzību caur lūgšanām un darbu atbrīvojas no savas slimības. Viss notiek caur vienkāršām lietām. Viņi mācās teikt tāpat kā Marija: “Esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” (Lk 1,38).

Arī katram no mums jādzīvo pēc Dieva gribas, pēc Viņa Vārda, tad nekļūdīsimies. Nevajadzēs strīdēties par atklāsmju pareizību vai nepareizību. Ja klausīsim Dievam, viss būs kārtībā.

— Kāda vieta, jūsuprāt, mums, ticīgajiem, būtu jāatvēlē Jaunavai Marija?

— Katru darbu, katru nopūtu, visas savas bēdas caur Viņu, pēc Viņas parauga vajag veltīt Dievam. Arī Marija ne visu uzreiz saprata; to es vienmēr atceros. To, ko Viņa nesaprata, Viņa pārdomāja savā sirdī, kamēr caur lūgšanām, caur savu dzīvi ieguva sapratni. Daudzas lietas, kas tagad nav ar prātu aptveramas, mēs sapratīsim tikai Debesīs. Galvenais, ka mūsu vēlmju virzībai jābūt uz labo, uz Dieva pusi. Jātic, jāpilda Dieva likumi. Dievs mums neko neuzspiež ar spēku, Viņš neliek ar varu ticēt. Mums pašiem jācenšas meklēt dzīves jēgu, saprast taisnību, piedot, palīdzēt viens otram. Ja Dievs mums grēksūdzē piedod, arī mums citiem cilvēkiem jāpiedod, jācenšas ar mīlestību izturēties pret viņiem.

Kad lūdzamies Rožukroni, varam pārdomāt daudzas lietas. Ir cilvēki, kuri saka, ka lūdzoties viņi domā par laicīgām lietām. Bet ja jau tās laicīgās lietas tevi nospiež, ja tev, piemēram, sāp kāja, tu vari par šo lietu, šo sāpošo kāju noskaitīt kādu Rožukroņa noslēpumu. Visvienkāršākās problēmas var atrisināt ar lūgšanas palīdzību. To mums ir pierādījušas mūsu vecās māmuļas un tēvi. Viņi pastāvīgi dziedāja garīgās dziesmas: gan kad atpūtās, gan kad strādāja. Arī rožukroni viņi neizlaida no rokām, visu laiku virpināja starp pirkstiem zīlītes. Un darbi viņiem veicās daudz labāk nekā mums šodien. Tas viss ir apvienojams, ja vien ir ticība. Amen (Lai tā notiek!).

Genovefa KALVIŠA