Obligāti svinamās svētku dienas

Savā pastorālajā praksē ievēroju, ka daudzi cilvēki nezina, kuras dienas, ārpus svētdienām ir obligāti svinamas un kuras nē. Ievēroju, ka dienas, kuras Baznīcas kalendārā ir apzīmētas kā piemiņas dienas vai svētki tiek uzskatītas par lieliem svētkiem, turpretim patiešām lieli svētki netiek ievēroti. Tādēļ publicējam izvilkumu no Kanoniskā Tiesību Kodeksa, kurā ir minētas tās svētku dienas, kuras ir obligāti svinamas.

Balstoties uz KTK 1244 diecēzes bīskaps savai diecēzei var atsevišķos gadījumos izsludināt svētku vai gandares dienas.

Draudzes prāvests pamatota iemesla dēļ un saskaņā ar diecēzes bīskapa priekšrakstiem atsevišķos gadījumos var piešķirt dispensu (atbrīvojumu) no pienākuma svētīt svētku dienu vai ievērot gandares dienu, vai arī šos pienākumus apmainīt pret citiem labiem darbiem. (KTK 1245)

Kā galvenā svētku diena visā Baznīcā uz apustuliskās tradīcijas pamata ir jāsvētī svētdiena, kurā tiek svinēta Lieldienu notikuma piemiņa. Tāpat kā obligātās svētku dienas ir jāievēro:

1. Jēzus Kristus dzimšanas svētki (25. decembris);
2. Epifānijas svētki. Triju Ķēniņu diena (6. janvāris);
3. Debesskāpšanas svētki (40. diena pēc Lieldienām);
4. Vissvētākā sakramenta svētki (nākamā ceturtdiena pēc Trīsvienības svētkiem);
5. Jaunavas Marijas — Dieva Dzemdētājas svētki (1. janvāris);
6. Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas svētki (8. decembris);
7. Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki (15. augusts);
8. Svētā Jāzepa svētki (19. marts);
9. Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki (29. jūnijs);
10. Visu svēto diena (1. novembris).

Latvijā kā Lieli svētki ir noteikti arī sv. Meinarda — pirmā bīskapa svētki (14. augusts).
Svētdienās un citās obligātajās svētku dienās ticīgiem ir pienākums piedalīties svētajā Misē.

Pr. I. TOLSTOVS, “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”