Nevembris -- zem svētuma zīmes

Latvijas kristieši un pirmām kārtām pareizticīgie piedzīvojuši unikālu vēsturisku notikumu — no 24. līdz 28. oktobrim Kristus Piedzimšanas katedrālē Rīgā varēja pagodināt svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā dziedinošās relikvijas — viņa kreisās kājas pēdu. Svētā mocekļa pīšļu šķirstiņš ar Latvijas un Odesas metropolītu svētību tika atvests no Odesas, kur tie glabājas Uspenskas vīriešu klosterī kopš 1824. gada.

Apustuli Andreju dēvē par Pirmsaukto, jo viņš bija pirmais, kuru Kristus paaicināja sekot Viņam. Viņš ir vienīgais apustulis, kurš savulaik Kristus mācību sludinājis Baltijas jūras krastos, visticamāk — arī tagadējās Latvijas teritorijā. Tiek uzskatīts, ka misionāra ceļš vijies gar Daugavas krastiem, jo tas ir visdrošākais, un ka vietās, kuras svētījis apustulis Andrejs un kur viņš atstājis Kristus zīmes — krustus, pašlaik paceļas baznīcas un klosteri.

Svētais Andrejs, kurš jau jaunībā deva solījumu saglabāt savu šķīstību, visu savu dzīvi ir veltījis kalpošanai Dievam un par Viņu atdevis pat savu dzīvību. Tāpēc, kā savā uzrunā svinībās uzsvēra V. Em. metropolīts Aleksandrs, “pat viena apustuļa lūgšana iespēj daudz Pestītāja priekšā: tā tiek uzklausīta un piepildīta.” Ap. Andrejs Pirmsauktais tika nežēlīgi nomocīts pirmo kristiešu vajāšanu gados Dienvidgrieķijā, Patras pilsētā — 67. gada 30. novembrī. Viņu nevis pienagloja, bet piesēja pie X-veida krusta, lai paildzinātu pirmsnāves mocības. Sv. Andreju mēdz saukt arī par Gaismas apustuli, jo apmēram pusstundu pēc tam, kad viņš pēc divu dienu mokām bija atdevis savu svēto dvēseli Dieva rokās, viņu apspīdēja gaisma no debesīm. X-veida krustu arī tagad sauc par Andreja krustu.

25. oktobrī Kristus Piedzimšanas katedrālē Rīgā notika sv. Andreja Pirmsauktā godam veltīts dievkalpojums, kuru noturēja Viņa Eminence, Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs, piedaloties daudzajiem pareizticīgās Baznīcas metropolītiem, arhibīskapiem, bīskapiem, garīdzniekiem, klosterļaudīm un ticīgajai tautai no dažādām konfesijām. Goda viesu vidū bija katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats, citu konfesiju garīdzniecības pārstāvji. Šajās svinībās piedalījās arī ap pussimt svētceļotāju no Krāslavas pareizticīgo un katoļu draudzes. Piedāvāju lasītājiem viņu liecības.

Jeļena Japiņa: “Tikko iegāju dievnamā, radās patīkamas izjūtas no pareizticīgo kora dziedājuma. Vispār es nekur citur neesmu dzirdējusi tik sirsnīgus dziedājumus kā pareizticīgo dievnamos. Kad bija apustulim Andrejam Pirmsauktajam veltīts dievkalpojums, kad no altārtelpas iznāca visi garīdznieki, kuri bija atbraukuši uz šo dievkalpojumu, man gluži vienkārši pamira sirds. Bet kad skūpstīju svētās relikvijas, manī viss it kā sažņaudzās.

Es pirmoreiz biju Kristus Piedzimšanas katedrālē. Kad radās iespēja, es piegāju pie Rīgas bīskapa pīšļiem. Sākumā nezināju, kas tas ir par šķirstiņu. Nostājos uz ceļiem, sāku lūgties, un pēkšņi straumēm sāka plūst asaras. Nesapratu, kas ar mani notiek. Es raudāju ilgi. Jutu, cik liela svētība nāk no vietējā svētā bīskapa. Vēl gribu izteikt pateicību mūsu tēvam Aleksandram un Krāslavas katoļu priesterim par šī brauciena organizēšanu, par to, ka viņi savāca mūs — katoļus un pareizticīgos — vienkopus un ka mēs varējām šai vienotā saimē atbraukt uz Rīgu un paklanīties mūsu kopējam svētajam. Ceru, ka nākotnē mums vēl būs citi kopēji pasākumi.”

Raisa Vagale: “Kad tika izsludināts šis brauciens, es sākumā nezināju, kas ir Andrejs Pirmsauktais. Kad uzzināju, ka tas ir apustulis, kurš pirmais sekoja Jēzum Kristum, man radās liela apzināta vēlme aizbraukt uz Rīgu un pagodināt svētos pīšļus. Pēc dievkalpojuma, kad gaidījām savu kārtu, ļaužu drūzmā bija gan grūtības, gan kārdinājumi, gan nervozitāte. Taču tiklīdz piegāju pie mocekļa relikviju šķirstiņa un pieskāros tam, dvēselē iestājās dziļš miers, labsajūta, gribējās tur palikt ilgi, ilgi. Diemžēl tas nebija iespējams. Vēl pacilājumu izjutu brīdī, kad pagodināt svētumu ieradās Valsts prezidents. Dvēseli dziļi aizskāra arī metropolīta Aleksandra stāstījums par apustuļa Andreja Pirmsauktā kalpojumu Dievam.”

Gaļina Stankeviča: “Iespaids — vārdos neizsakāms. Man parasti ir tā: kad tuvojos kādam svētumam, sāk plūst asaras un ir tāda sajūta, it kā es būtu debesīs. Pirms tam domāju — pieiešu, palūgšu to un vēl ko citu, kas man, pirmkārt, vajadzīgs. Bet, kad pienāk saviļņojošais brīdis, spēju tikai pateikt: “Dievs, palīdzi, apžēlojies!” Arī šoreiz gribēju saviem mazbērniem izlūgt ticību, mīlestību. Bet, tiklīdz pieskāros šķirstiņam, neko vairs nespēju, — mani vien pārņēma neaprakstāma labsajūta. Kaut kur bija pazudis mazdēls, bet man it kā gar viņu nebija nekādas daļas. Paļāvos uz Dievu: viņš taču atrodas dievnamā! Kad Pestītājs bija pazudis Jeruzalemē, arī Viņa Māte taču nekrita izmisumā. Domāju: kādēļ man uztraukties? Saņēmu daudz žēlastību. Gribētos, lai vairāk būtu tādu izbraucienu kopā ar mazbērniem, lai līdzīgos pasākumos aktīvāk piedalītos jauni cilvēki, bērni. Mūsu pareizticīgo draudze ļoti atjaunojusies. Uz dievnamu nāk jaunas māmiņas ar saviem bērniem — un tas ļoti iepriecina.”

Darja Stankeviča (mācās 6. klasē): “Bija skaisti un interesanti. Sākumā man it kā nebija vēlmes šeit nokļūt, bet pēc tam negribējās iet prom. Ļoti patika liturģija. Es pati dziedu klirosā savā dievnamā apmēram divus gadus. Apmeklēju svētdienas skolu. Izsūdzu grēkus, pieņemu svēto Vakarēdienu. Zinu, ka arī caur šodienas lūgšanām Dievs kā vienmēr man dāvās savas žēlastības. Esmu apmierināta ar šo braucienu.”

Vanda Japiņa: “Esmu ļoti gandarīta. Man tā bija otrā reize, kad varēju pagodināt svētās relikvijas: sv. Terēzītes relikvijas Krāslavā un sv. apustuļa Andreja šoreiz. Ļoti ceru, ka svētais Andrejs uzklausīs mūsu lūgšanas, ka caur viņa aizbildnību Dievs piedos mūsu kurnēšanu par pārbaudījumiem, ar kādiem nācās sastapties. Sajūtas un gūto svētību grūti vārdos izteikt, to var tikai pašam izjust, izbaudīt. Lai Dievs aizmaksā visiem, kas šo svētceļojumu organizēja”.

Ludmila: “Parasti svētceļojumos, tāpat kā šoreiz, dodos kopā ar dēlu Iļju, esmu pieradinājusi viņu pie tā no agras bērnības. Un tas ir liels prieks, kad rodas šāda izdevība. Mēs daudz ceļojam. Andrejs Pirmsauktais bija pirmais Kristus māceklis. Jēzus viņu mācīja, viņam pieskārās, svētīja. Vai var būt lielāks prieks, kā pagodināt paša Pestītāja mācekli!?”

Romualds Karolis: “Esmu daudz dzirdējis un daudz lasījis par apustuli Andreju. Bet tik tuvu būt pie viņa — to negaidīju. Ko jutu? Šo sajūtu grūti aprakstīt vārdos.”

Dzintra Daleca. “Noklausījusies metropolīta Aleksandra sprediķi, sapratu, cik grēcīgs var būt cilvēks. Jādomā vairāk par saviem, nevis citu grēkiem, tie jānožēlo. Pārdomāju arī par savu grēcīgumu un sapratu, ka vajadzīgs vairāk pacietības, tuvākmīlestības. Pieskāros svētajām relikvijām un izbaudīju kaut ko gaišu, priecīgu. Dvēselē iestājies miers.”

Leonīds Andrejevs: “Garīgums — tā ir ļoti intīma lieta. Apustuļu piemērs, kuri ticības dēļ upurēja savas dzīvības par mums, nožēlojamiem grēciniekiem, — tas ir paraugs, kā mums vajag cīnīties ar saviem netikumiem. Man tādi arī ir, un es, pieskāries svētā apustuļa pīšļiem, gribu pamēģināt no tiem atbrīvoties. Dažreiz tas var būt pat grūtāk, nekā nomirt uz krusta.”

Vanda Šaripo: “Pirmoreiz apmeklēju šo dievnamu — ļoti skaists. Lūdzu svēto apustuli palīdzēt maniem radiem un tuviniekiem.”

Deniss Petrovs (6. klases skolnieks): “Man patika viss: dievnams, dievkalpojums. Ticu, ka svētais Andrejs Pirmsauktais palīdzēs man visā, ko es lūdzu.”

Andrejs Spalvis (3. klases skolnieks): “Kopā ar mammu atbraucu pie sava aizbildņa un nenožēloju. Ļoti skaists dievnams. Man patika krusta gājiens ar svētbildēm un svētā Andreja šķirstiņu apkārt katedrālei. Tagad arī man ir mana aizbildņa svētbildīte. Ticu, ka viņš man palīdzēs itin visā.”

Anna Spalvis: “Esmu triju dēlu māte: Dmitrijam ir 21 gads, Vitālijam — 19, Andrejam — 9. Esmu šeit ar savu jaunāko dēlu. Vecākais, kurš mācās universitātē Rīgā, arī apmeklēja apustuļa pagodināšanas dievkalpojumu. Tiklīdz uzzināju, ka Rīgā būs svētā Andreja Pirmsauktā relikvijas, uzreiz ar dēlu izlēmām braukt, jo apustulis ir viņa aizbildnis. Kā jebkurai mātei, arī man ir savas problēmas. Galvenokārt lūdzos par savu dēlu nākotni, jo mans dzīves mērķis ir mani bērni. Lūdzu, lai Dievs dod man spēku izvadīt viņus patstāvīgā dzīvē. Cenšos nebēdāties par savām problēmām, jo tas ir grēks, bet par visu pateikties Kungam.”

Marija Kauškale: “Esmu gandarīta, ka upurējos atbraukt pie svētā Andreja relikvijām, lai tās pagodinātu, nevis paliku mājās, lai pavadītu dēlu, kurš šodien atgriežas Ukrainā. Jāpateicas mūsu priesterim Eduardam un tēvam Aleksandram, ka viņi kopā sadarbojās un deva mums šo iespēju. Es lūdzos par viņiem. Lai Dievs svētī arī pilsētas mēru Lukšu un visu domi, ka viņi apmaksāja šo braucienu.”

Ņina Karole: “Nekad nerēķinājos ar to, ka, pieskaroties jebkuram svētumam, es jau pašā sākumā saņemšu kādu iespaidu, kādu zīmi. Vienkārši eju paklanīties un viss. Šoreiz es noteikti gribēju iegādāties svētā Andreja Pirmsauktā ikonu, jo ne visur to var nopirkt. Tagad tāda man būs mājās, varēšu tās priekšā palūgties, pārdomāt, ka es pagodināju svētā mocekļa pīšļus un ko gribēju palūgt, stāvot pie šķirsta. Katedrālē vienkārši nebija iespēju to mierīgi izdarīt.”

Veneranda Petrova: “Esmu apmierināta ar šo svētceļojumu. Nav nekādas nervozitātes, miers sirdī, vienīgi mazliet nogurusi. Domāju, ka svētais Andrejs palīdzēs, uzklausīs manus lūgumus. Nopirku apustuļa svētbildīti, pieliku to pie relikvijām. Caur šo svētību ārstēšu savas sāpošās vietas un ceru, ka viss būs labi.

Patīkami bija, ka autobusā pārmaiņus dziedājām garīgās dziesmas. Pareizticīgajiem ir ļoti gari, sirsnīgi dziedājumi, un mums bija iespēja tos apgūt un pat pievienoties.

Paldies visiem, kas organizēja un finansēja šo braucienu. Gribētos, lai arī turpmāk būtu līdzīgi svētceļojumi pa mūsu Latvijas baznīcām un svētvietām.

Lai Dievs svētī visus, kuri kopā lūdzās!”

Genovefa Kalviša