“Pārvarēsim krīzi, Dievu lūdzot”

Arī citi mūsu draudžu garīgie vadītāji pastāvīgi atgādina, ka vienīgi Dievs ir tas Avots, kas var remdēt mūsu dvēseles slāpes, apmierināt laicīgās vajadzības. Tiecoties pēc materiāliem labumiem, mēs esam pametuši novārtā savas garīgās vērtības. Dievs caur pašreizējām ekonomiskām un politiskām norisēm piešķir mums nenovērtējamu dārgumu — jaunu iespēju, jaunu mācību laiku. Teologa priestera Zbigņeva Stankeviča vārdiem runājot, šī ir “cīņa uz dzīvību un nāvi par Eiropas dvēseli. Vai uzvarēs egoisms un visatļautības gars, vai sirdsapziņa, kur atskan Dieva balss? Ja neatjaunosim līdzsvaru starp garīgo un materiālo, būs krahs,” viņš secina.

Cits mūsu teoloģijas doktors, priesteris Paskals Marija Jerumanis (“Ejiet un māciet,” 2/2004, 5.lpp.) aicina mūsdienu notikumu kontekstā vērsties pie Atklāsmes grāmatas, kas rakstīta visu laiku ticīgajiem. Tās sākumā sv. Jānis atgādina, ka visa vēsture ir un paliek Dieva rokās: Viņš ir “tas, kas ir, kas bija un kas nāk” — Viņš bija un paliek klāt šajā pasaulē, un Viņš turpinās valdīt pār vēsturi arī nākotnē. Jēzus Kristus pravietiskā atklāsme — apokalypsis (Atkl 1,1) — ļauj ticīgajiem nedaudz izprast, pēc kādiem “likumiem” attīstās vēsture, kas paliek Dieva rokās un ir vērsta uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Atklāsmes grāmata var mums palīdzēt nezaudēt cerību un palikt uzticīgiem Dievam arī mūsu laikmeta lielo izaicinājumu priekšā, saprast, ka mūsdienās cilvēci apdraud tas, ka lielā mērā tiek aizmirsta patiesība par cilvēku.

Pašlaik ne tikai valstis un tautas, politiķi un sabiedrība, bet arī Baznīca tiek smagi pārbaudīta. Šis ir mācību un pārbaudījumu laiks katram kristietim — tev, man, mums visiem.

Misionārs Vitālijs Soboļevskis, kurš ceļo pa pasauli, nesot lielu pateicības krustu uz visu valstu galvaspilsētām (viņš pērn piedalījās arī lielajos 15. augusta svētkos Aglonā), uzsver: “Ekonomiskā krīze, pirmkārt, ir garīgā krīze. Bez Dieva nevar būt ne laba ekonomika, ne labs prezidents, premjers, politiķis vai ekonomists.”

Sācies Lielais Gavēnis — vispiemērotākais laiks mūsu siržu revīzijai, mūsu garīgajai atdzimšanai. “Dosim priekšroku sirds izglītībai,” mūs mudina V. Em. J. Pujats. “Nenocietiniet savas sirdis!” (Ps. 95,8). Viņš atgādina, ka starp debesīm un elles iemītniekiem notiek nemitīga cīņa. Un katrs cilvēks ir līdzdalīgs šajā cīņā, lai gūtu pestīšanu.

Kristum apskaidrojoties Tabora kalnā, atskanēja Debesu Tēva balss: “Šis ir Mans vismīļais Dēls; klausiet Viņu!” (Mk 9,6). Bet vai mēs klau-sām? Vai dzīvojam tā, kā Jēzus mācīja trīs gadus, savās zemes gaitās ejot, un ko šodien sludina caur Svētajiem Rakstiem?

Slimnīcā vadu atbalsta grupu. Tajā darbojas cilvēki, kuri iziet rehabilitāciju pēc nopietnas slimības. Nesen nodarbības sākumā lūdzu klātesošos padalīties savās sajūtās pašreizējā grūtajā situācijā. Neticība, apnicība, bezcerība, bailes, nedrošības un nolemtības sajūta, vainīgo meklēšana un nosodīšana — šādi emocionāli pārdzīvojumi bija raksturīgi vairākumam, kuru lielākā daļa uzskata sevi par kristiešiem. Nodarbības gaitā klausītāji pārliecinājās, ka ar šādu nostāju, šādu domāšanas veidu mēs tikai radām sev iekšējo konfliktu, nemieru, karastāvokli sevī, bet neko neatrisinām. Velti ir meklēt vainīgos citos, jo viss sākas “manī”, “manā” attieksmē pret notiekošo. Ja es vēlos mainīt savu dzīvi, man jāmainās pašam, jo citus es izmanīt nevaru.

To mums māca arī Kristus. Viņš pavēl mums mīlēt un piedot pat saviem ienaidniekiem (Mt 5,44).

Pirms neilga laika nejauši gadījās dzirdēt daļu sarunas starp divām sievietēm, kuras droši vien sevi uzskata par dziļi ticīgām, jo katru dienu piedalās sv. Misē un pieņem ko-mūniju. Diemžēl laicīgajiem vadītājiem adresētie lāsti, noķengāšana, ļauna vēlējumi liecināja par ko citu un lika man klusībā iesaukties: “Piedod, Kungs, jo viņas nezina, ko dara!”

Dusmas, skaudība, alkatība, nežēlība, atriebība, meli, ambiciziotāte, nomelnošana, zūdīšanās — tas viss nav no Dieva. Mūsu nebūšanas un problēmas nav iespējams atrisināt šādā ceļā. Tas vienīgi liedz mūsu domām un lūgšanām pacelties pie Dieva. Nopulgojot, nolādot, pazemojot politiķus un varasvīrus mēs iedomājamies sevi pārākus par citiem, līdz ar to iekrītam lepnības un augstprātības grēkos, kas ir visu citu grēku cēlonis.

Mums, tāpat kā opozīcijai, dažkārt pat šķiet, ka mēs varētu šo valsti pārvaldīt daudz sekmīgāk. Diemžēl, kad jāķeras pie kādas, pat vismazākās, konkrētas problēmas risināšanas, bieži vien “čiks” vien sanāk.

Tautas gudrība saka: “Kāda tauta, tāda valdība.” Patiesi, ja tautai ir slima dvēsele, no kurienes var rasties valdošie vīri un sievas ar veselu dvēseli? Mūsu nelaime ir tā, ka mēs savus ikdienas krustus nesam bez paļāvības uz Dievu. Cilvēks nezina, kā atrisināt savas samilzušās problēmas, bet Dievs zina, un Viņam nekas nav neiespējams.

“Tēvs, Tavās rokās Es nododu Savu garu!” (Lk 23,46). Tie ir Jēzus pēdējie vārdi pirms Viņa krusta nāves. Arī mums tāpat jāsauc uz Debesu Tēvu. Un tad būs “viss piepildīts” (Jņ 19,30). Ja mēs paliekam Kristus mīlestībā, caur kuru Viņš visu ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos ir piepildījis, tad mums nav jāuztraucas.

Dievs Svētajos Rakstos 366 reizes saka: “Nebīstieties!” Mums tikai ar uzticēšanos jāiet pie Kristus Krusta un paļāvīgi tur jānoliek savs krusts. Neaizmirsīsim, ka mūsu Pestītājs ir dzēris no tā paša sāpju un ciešanu biķera, no kura pašlaik dzeram mēs.

Mums tik bieži trūkst savstarpējās sapratnes, labvēlības, iecietības, pazemības. To mēs varam mācīties no Vs. Jaunavas Marijas un sv. Jāzepa, kuriem par godu mēs martā svinēsim divus lielus svētkus. Pēc viņu parauga izraidīsim no savām sirdīm dusmas, sarūgtinājumu, ļaunvēlību, kurnēšanu, ambiciozo kritiku, bet to vietā ielaidīsim Dievu, kurš ir labvēlīgs un grib redzēt tādus arī mūs. Bet tas nav iespējams bez atturības, iedziļināšanās sevī, patiesas grēku nožēlas un dedzīgas lūgšanas.

Augstu vērtēsim savas sadraudzības attiecības ar Dievu, biežāk pateiksimies Kungam par to, kas mums ir, ko Viņš mums ir devis.

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA