Svētās zīmes Baznīcā

Pamācošs notikums Bībelē aprakstīts par pravieti Jonu. Viņš tika sūtīts uz Nīnivi, lai brīdinātu tās iedzīvotājus, ka gaidāms bargs Dieva sods.

“Bet Jona cēlās, lai bēgtu no Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršisā, bet nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam viņu bija aizvest no Kunga vaiga. Tad Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam, drīzi sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims.” (Jona I, 3-4)

Tālāk Bībelē aprakstīts, kā Jona tika iemests jūrā, kur viņu aprija liela zivs. Trīs dienas viņš atradās tās vēderā. Tā Dievs sodīja Jonu par nepaklausību. Kad Dievs Jonu atbrīvoja no zivs vēdera, Jona izpildīja, ko viņam Dievs bija pavēlējis un devās uz Nīnivi, lai sludinātu grēku nožēlu.

107. psalmā Dāvids izsaka izglābto pateicību: “Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsā un dziļumos” (Ps 107, 23-24).

Lielākais daudzums kuģu, kuri minēti Bībelē, piederēja citām tautām. Vienīgo lielāko ostu cēla Herods Cezarejā, no kuras ceļojumā devās apustulis Pāvils (Ap.d. 27,2).
Toreizējie kuģi brauca ar airu palīdzību vai ar burām. Kuģošana notika vasarā, kad jūras ūdeņi bija bez ledus. Kuģis un laiva kristīgā tradīcijā ir cilvēka dzīves ceļa attē- lojums. Tā svētais Augustīns ar kuģi simbolizē Kristus krustu.

Romas katakombās Svētā Kaliksta godam kāds zīmējums attēlo Baznīcu ciešanu laikā — kuģis vētras laikā, uz kura stāv lūdzējs (orants) paceltām rokām. Šis cilvēks negrimst, jo paļaujas uz Dievu un izstiepj pret Viņu savas rokas; otrs ārpus kuģa ir bezizejas stāvoklī — viņš grimst.

Svētā Pētera laiva Genezaretes ezerā dodas uz priekšu Svētā Gara spēkā. Tā ir Baznīcas simbols.

Ar kuģi un laivu cieši vienots enkurs — pestīšanas cerība. Šo simbolu lietoja Svētais Pāvils vēstulē romiešiem (6,19).

Enkurs — kuģu un laivu nostiprināšanas ierīce. Vidusjūrā ir atrasti neapstrādāti caurumoti smagakmeņi, lietoti vismaz 3500 gadus pirms Kristus. Apmēram 2200 gadus pirms Kristus ēģiptieši gatavoja “T” veida koka enkurus, sasietus ar papirusa virvēm un nosvērtus akmeņiem.

Kad svētais Pāvils brauca labības kuģī no Aleksandrijas uz Itāliju (Apd 27,6), pie Maltas jūrnieki izmeta četrus enkurus. Citkārt to skaitlis sasniedza 12. Apustulis arī saka, ka Dieva apsolījums ir “drošs un stiprs enkurs dvēselei” (Ebr. 6,19).

Katakombās enkurs parādījās kā cerības simbols pestīšanai Kristū. Kristīgā māksla to attiecina uz daudziem mocekļiem un apliecinātājiem.

Apkopoja pr. A. BUDŽE