Savas ciešanas upurē Dievam

Kad kļūst nepanesami smagi, mūsu sirds sāpēs sauc: “Kur lai gūstu spēku to izturēt?” Kopš tā laika, kad Kristus, mūsu Kungs, brīvprātīgi uzņēmās ciest un nomirt par mums, sāpes, kaut arī vēl joprojām ievaino, ir ieguvušas jaunu nozīmi. Mūsu Pestītājs ir atklājis ciešanu noslēpumu, padarot sāpes par glābšanas līdzekli. Mīlestība noņem tām rūgtumu. Kad pievienojam savu krustu Kristus Krustam, mūsu slimības un ciešanas itkā paceļ mūs pāri pašiem sev. Saņemot Dieva sniegto atbalstu un mierinājumu, varam izmantot savas sāpes, lai dzēstu savus un citu cilvēku grēkus. Tas, kurš tic Kristus glābšanas spēkam un Viņa mīlestībai, zina, ka ciešanām nepieder pēdējais vārds.

Savā ikdienas steigā cilvēki mēdz aiztraukties garām slimnīcām, pansionātiem, smagi slimo mājām un dzīvokļiem, daudz nedomājot par tiem, kuri aiz šīm sienām cieš. Viņu rūpes saistās ar citām, viņuprāt, svarīgākām lietām: biznesu, politiku, varu, izklaidēm utt. Tikai tad, kad paši saslimstam, kad mūs piemeklē nelaime, sākam saprast, cik svarīgi, lai mūsu sirdīs iedegtos žēlastība pret tiem, kas ir smagi slimi, bēdu un ciešanu nomākti.

Nepārtraukti jādzer dzīves rūgtais kauss arī 82 Dagdas slimnīcas sociālās aprūpes nodaļas iemītniekiem, kurus mūsu Pestītājs aicinājis īpašā veidā saņemt daļu no savām ciešanām (2009. gada 25. februārī te oficiāli reģistrēts vēl viens pakalpojumu veids — sociālā rehabilitācija. Tagad tā ir Labklājības ministrijas iestāde).

Par saviem slimajiem un nevarīgajiem klientiem lūdzu pastāstīt šīs iestādes sociālo darbinieci Ēriku Kalvišu.

— Mums ir divas nodaļas. Sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļā ir 59 aprūpējamie, socializācijas nodaļā — 23. Kontingents — 14 pirmspensijas vecuma slimnieki, pārējie — pensionāri. Viņu vidū — dažādos negadījumos cietušie, pēc insultiem, dažādām smagām operācijām, invalīdi ar amputētām rokām un kājām. Daudziem jāiziet ļoti ilgs rehabilitācijas process. Daļa pēc veiksmīgas rehabilitācijas atgriežas mājās. Taču tie, kam nav pirmās līnijas radinieku vai kurus radinieki nav spējīgi aprūpēt dažādu iemeslu dēļ, paliek šeit ilgstoši, daudzi — līdz mūža beigām. Pie mums ir 23 klienti ar dažādām psihiskām izpausmēm, kuriem nav noformēta invaliditāte. 25 ir ļoti veci — no 80 līdz 96 gadiem.

— Kā jūsu iemītnieki sadzīvo ar savām sāpēm un ciešanām?

— Ir liela atšķirība, kā to dara tie, kuri tic Dievam, un tie, kuri dzīvo tā, itkā Dieva nemaz nebūtu. Par laimi mūsu iestādē pārsvarā ir ticīgie. Latgalei taču izsenis ir raksturīga stipra ticība. Bet pie mums ir cilvēki arī no citiem Latvijas novadiem. Daudzi pēc piedzīvotās nelaimes, jau atrodoties šeit, atjauno savas attiecības ar Dievu, sāk ticēt. Mūsu kristticīgo vidū ir trīs luterāņi, vienpadsmit pareizticīgie, astoņi vecticībnieki, pārējie — katoļi.

Katra mēneša pirmajā piektdienā pie mums vai pansionātā “Ābeļdārzs” notiek katoļu dievkalpojums, kurā piedalās arī vairāki citu konfesiju kristīgie, jo viņi uzskata, ka Dievs ir visiem viens. Daudzi ziedo no savām nelielajām iespējām arī lielākas summas, jo uzskata, ka ziedo nevis katoļu draudzei, bet Dievam. Arī tiem, kuri nespēj pārvietoties, ir iespēja izsūdzēt grēkus un pieņemt komūniju tieši palātā. Bija organizēti dievkalpojumi arī pareizticīgajiem.

Mūsu iestādes vadītājs Jāzeps Japiņš, ja ir tāda vēlme, staigājošiem iedala transportu, lai lielākajos svētkos viņi varētu aizbraukt un piedalīties svētajā Misē baznīcā, pa ko viņi ir ļoti pateicīgi.

— Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par ticīgo un neticīgo atšķirīgo attieksmi pret savu slimību krustiem?

— Pirmkārt, ir ļoti svarīga cilvēka līdzdalība rehabilitācijas procesā. Un, lūk, ticīgam cilvēkam šī sapratne, šīs nepieciešamības apziņa ir daudz stiprāka. Viņš panes savas ciešanas, tās upurējot Dievam, nepadodoties izmisumam, nezaudējot cerību, paļaujoties uz Visvarenā palīdzību. Lūgšanā viņš rod sirdsmieru, spēku iztu- rēt ciešanas. Tie, kas netic Dievam vai kuriem ir vāja ticība, ļoti raizējas par nākotni: kā būs, kur pavadīs sava mūža nogali. Viņus vairāk interesē dažādi izklaides pasākumi, televīzijas raidījumi, viņi ir nemiera un sarūgtinājuma pilni. Bet dziļi ticīgie vecie cilvēki, kuri visu mūžu ir paļāvušies uz Dievu, arī tagad tic, ka viss notiek pēc Viņa prāta, tāpēc visas sāpes ir jāuzņem mierīgi un visas raizes jānoliek pie malas, ka ciešanas jāpanes kā gandarījums par dzīves grēkiem.

— Varbūt varat minēt kādus konkrētus piemērus?

— Pie mums jau ilgstoši atrodas sirmgalve Konstance Plotka, kura visu mūžu ir ticējusi. Bet blakus guļ viņas krustmeita, jaunkristītā Zaiga Ozola, I grupas invalīde, kura pēc insulta sakumā nevarēja pat parunāt. Katru dienu viņas abas ļoti daudz laika velta lūgšanām, lasa Svētos Rakstus no krājuma “Mieram tuvu” un patiešām saņem palīdzību no debesīm. Konstance saka: “Es katru dienu pateicos Dievam par to, ko esmu saņēmusi. Viņš man vienmēr palīdz savaldīties, visu paciest, dod spēku palīdzēt arī citiem. Savas ciešanas es savienoju ar Pestītāja ciešanām.”

Lūciju Dankinu pie mums ievietoja 2005. gadā ļoti smagā stāvoklī, trīs mēnešus viņa atradās bezsamaņā, bija ilgstoši piekalta pie gultas. Pērnā gada oktobrī, Rožukroņa mēnesī, neliela ticīgo grupa, apmēram desmit cilvēku, katru dienu pulcējās uz kopējo Rožukroņa lūgšanu. Viņu vidū bija gan staigājošie, gan cilvēki ratiņkrēslos. Palūdzu Lūciju manas prombūtnes laikā uzņemties vadīt grupas lūgšanu. Sākumā viņa to darīja savā palātā manās brīvdienās, bet vēlāk — arī citās die- nās. Viņa, protams, daudz lūdzās arī individuāli, piemēram, lūgšanu Jēzus Dārgo Asiņu godam un citas. Sievietei ir liela paļāvība uz svētā Nikolaja (Ugodnika) aizbildniecību, kurš viņai esot ļoti palīdzējis, kad viņa kopā ar vīru — armijas virsnieku — dzīvoja Ukrainā. Un, lūk, pēc Rožukroņa mēneša Lūcija sāka staigāt.

Vai tā ir nejaušība?

Šogad šī dievbijīgā sieviete izcieta jau trīs operācijas. Nesen viņa atgriezās no Krāslavas slimnīcas. Viņa pati atzīst, ka izturēja, tikai pateicoties paļāvībai uz Dievu. Kad nebijis spēka lūgties, viņa uz sāpošās rētas esot likusi uzrakstīto lūgšanu, un rēta... sadzijusi.

Kad pa Latvija dievnamiem ceļoja svētās Terēzītes relikvijas, mūsu invalīde Elza nolēma, ka viņai ar savu riteņ- krēslu obligāti jātiek uz Dagdas baznīcu, jo viņai Iestiprināšanas sakramentā esot dots vārds Terēza. Aprūpētāja viņai palīdzēja uzbraukt augšā baznīcas otrā pusē un piekļūt relikvijām. Elza bija apmierināta, pateicīga un apgalvoja, ka šī tikšanās ar svēto aizbildni viņai ļoti palīdzējusi.

Liela paļāvība uz Dievu aizvien ir pensionārei Leonorai Barkovskai, kurai ir nopietnas veselības problēmas. Viņa katru dienu daudz lūdzas, stiprina savu garu ar Dieva Vārdu no krājuma “Mieram tuvu”. Visi šie cilvēki ticībā smeļ spēku un mieru. Kad nesen paziņoju, ka kultūras namā būs “Latgales dāmu popa” koncerts, ticīgā Helēna atbildēja: “Lai gavēņa laikā un vēl piektdienā grēkotu, man arī divi lati jāsamaksā? Nē, paldies, es labāk palūgšos.” Ticīgie sekmīgāk risina atkarības problēmas, pārvar dažādas sadzīves grūtības, savus netikumus.

— Jūtams, ka sociālā darbiniece daudz rūpējas arī par savu klientu garīgajām vajadzībām.

— Tajos brīžos, kad tas ļoti nepieciešams, Dievs tiešām sūta mani gādāt arī par savu aprūpējamo dvēse- lēm. Gadās, ka pie mums atved klientu ļoti smagā stāvoklī. Radinieki informē, ka slimnieks ir ticīgais, bet gadus trīsdesmit nav bijis pie grēksūdzes. Tādos gadījumos aicinu priesteri ar Slimnieku sakramentu. Līdzīgi bija arī ar Jāni. Vīrietis pēc plaša insulta bija pilnīgi paralizēts, nespēja kontaktēties, tomēr ar zīmēm piekrita, lai uzaicinu priesteri. Un varat ticēt vai neticēt, bet Slimnieku sakramenta pieņemšanas laikā viņš sāka runāt. Lūk, kādi dzīves pagriezieni notiek Kristus vārdā! Tagad viņš jau atlabst, sāk pats ēst.
Diemžēl mums nav ne sociālā rehabilitētāja, ne sociālo aprūpētāju, tāpēc nodarboties ar ticības lietām praktiski nav daudz iespēju. Tomēr jāatzīst: jo vairāk laika veltīju garīgajai aprūpei, jo labāk sokas visi pārējie darbi, kā tas bija, piemēram, pērnā gada oktobrī.

Ļoti svarīgi ir tas, ka visi mūsu darbinieki ir dažādu konfesiju ticīgie, jo viņu attieksme pret aprūpējamajiem ir daudz iejūtīgāka nekā neticīgajiem. Mēs atbalstām viens otru problēmu un grūtību pārvarēšanā, kuru nav mazums, dievkalpojumu organizēšanā, citās ikdienas rūpēs.

Ticīgs cilvēks saprot, ka visa gaisma, spēks un dzīvība nāk no Kristus, ka tā ir patiesi liela Dieva dāvana — būt vienotam ar Kristus ciešanām, pašam panesot sāpes vai kalpojot cietējiem. Tādā veidā ticīgais līdzdarbojas Kristus pestīšanas darbā, palīdz glābt grēciniekus no pazušanas.

Genovefa KALVIŠA