Ko citu gan vēl varētu šodien teikt, kā vien atkārtot evaņģēlista Jāņa vārdus: “Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām.” (Jņ 13,1)
Jā, Jēzus mīlēja savējos, dzīvodams virs zemes. Viņš tos mīlēja līdz galam, un apustulis stāsta, ka Jēzus mazgāja kājas mācekļiem tieši pirms šī lielā notikuma — Euharistijas iestādīšanas. Apustulis Jānis, kuru Jēzus sevišķi mīlēja, tik dziļi izprata Jēzus Sirds noslēpumus, ka īpaši izcēla Euharistijas iestādīšanu kā vislielāko pierādījumu Jēzus mīlestībai uz savējiem. Liekas, ka viņš to nostāda pat augstāk par Jēzus ciešanām un nāvi.
Ko Jēzus īsti dara Euharistijā? Jēzus dod Savu upurēto Miesu, Viņš dod Savas izlietās Asinis; Viņš atdod pats Sevi pilnīgi, lai kļūtu mums par ēdienu un dzērienu.
“Viņš tos mīlēja līdz galam.” Šis teksts nozīmē, ka Viņš mīlēs savējos — visus kristiešus — līdz galam. Viņš tos mīlēs caur Euharistiju, Viņš tos mīlēs caur svēto Misi, ko upurēs katru dienu, un arī caur mūsu līdzdalību šajā upurī, ikdienišķajā komūnijā.
Ēdot šo barību, kas ir Viņš pats, mēs esam pārveidoti Kristū. Euharistija ir kā kanāls, kā upe: visas žēlastības, kas ieplūst mūsu dvēselēs caur dažādiem sakramentiem vai kontaktiem ar Dievu ticībā un mīlestībā, nonāk mūsu dvēselēs tieši caur Euharistiju.
Jēzus veica šo lielo brīnumu — Viņš pārvērta maizi un vīnu Savā Miesā un Asinīs. Šis brīnums joprojām nav izprasts nedz zinātnē, nedz filozofijā. Viņš paveica neiedomājamo un mūsu acīm neaptveramo, lai ar šo Savu visvarenības aktu Sevi dāvātu mums.
Pateiksimies Jēzum par šo dāvanu! Apņemsimies cienīgi pieņemt šo Sakramentu. Rūpēsimies, lai vienmēr uzņemtu Kristus Miesu ar tīru sirdi! Mums jācenšas būt pazemīgiem, tīriem, un mums jāaug ticībā, lai šis Sakraments, paša Kristus upuris, varētu pilnībā nest augļus mūsu dvēselēs.
(No tēva Marijas - Euģēnija Lielās Ceturtdienas apceres)
