“Maja vokorā atnōc pi krysta”

Tā tagad ir arī maija dziedājumu pie Astašovas krusta repertuārā.

Kad Astašovā Atmodas sākumā tika atjaunots padomju gados iznīcinātais ciema krusts, te atkal tika ieviesti maija mēneša dziedājumi. Skaisto tradīciju atdzīvināja toreizējā dzīvā Rožukroņa grupas dalībnieces. “Pirmajos gados mēs bijām ap 16”, pastāstīja jaunākā no padzīvojušām dievlūdzējām Zinaīda Ostrovska: ”Pašlaik esam vairs tikai sešas: viena otra kļuvusi pavisam nevarīga, cita nomirusi, vēl kāda izbraukusi.” Visvecākā Dievmātes godinātāja Albina Gri-buste jau pārkāpusi slieksni uz devīto gadu desmitu, Antoņina Adamoviča tam tuvojas. Antoņinai pirms vairākiem mēnešiem bija mikroinsults, un tagad pastāv bažas, ka šogad ik dienas aizstaigāt līdz krustam diez vai viņa spēs. Arī Lija Trubača, Leonora Badune, Veronika Lukaševiča ir sen pāri pusmūžam. Tomēr viņas visas lūgšanās un garīgajās dziesmās smeļ spēkus un tic, ka caur tām nāk Dieva svētība viņām pašām, ģimenēm, Latvijas tautai. Sirdis gan sāp, jo nav zināms, cik ilgi vēl maija pievakarēs pār klusajiem laukiem skanēs svētsvinīgās melodijas. Jaunākajām paaudzēm diemžēl citas rūpes un intereses. Ikdienas lūgšanu stundu pie krusta saturs Astašovas dievlūdzējām ir ņemts no senču tradīcijām. Parasti viņas to uzsāk ar dziesmu “Ak, Marija svātō, Tu — lilija boltō.” Seko septiņi pātari Jaunavas Marijas nodomā. Tad tiek dziedāta Dievmātes litānija, dažādas dziesmas Māras zemes Karalienes godam.

Astašovas ticīgās sirmās māmuļas godbijīgi glabā savu tēvtēvu gara mantojumu. Šajā sakarā Antoņinai Adamovičai piederošā divdesmitā gadsimta sākumā izdotā lūgšanu grāmata ir īsts dārgums. To viņa šogad gatavojas nodot pilnīgi Zinaīdas Ostrovskas rīcībā. Arī iepriekšējos gados Zinaīda bija tā, kura lasīja katras dienas mācību par konkrētu tēmu ar kāda patiesa notikuma aprakstu, iepazīstināja ar kopējo kalpošanas uzdevumu, kā arī vadīja īso lūgšanu par dienas tēmu.

Astašovā ir dzīvs vēl kāds sens Latgales katoļu paradums. Uzsākot Dievmātes godam veltītos dievkalpojumus pie krusta, tiek sagatavotas divpadsmit zīmītes, tā saucamās “pirmās ailes značkas” ar kalpošanas uzdevumiem visam maija mēnesim. Katra izvelk pa vienai un pēc tam cenšas pildīt izlozēto kalpojumu. Ikviena lūgšanu stunda noslēdzas ar “otrās ailes značku” vilkšanu, kur norādīts uzdevums nākamajai dienai.

Kalpošanas uzdevumi un aplūkojamās katras dienas mācības tēmas patiešām ir ļoti vērtīgas un pamācošas cilvēka garīgās dzīves pilnveidošanai. Nemaz nav tik viegli visu mēnesi izsargāties no melošanas vai arī no aprunāšanas kaut vai mazā lietā. Vai arī līdz sirds dziļumiem piedot saviem ienaidniekiem. Kalpojot Jaunavai Marijai, daudzas “značkas” uzdod lūgties dažādas lūgšanas dažādos nodomos.

Minēšu arī dažu dienu mācību tēmas: “Kādas runas mums iederas?”, “Kāda vajadzība ir Dievu mīlēt un Viņam kalpot?”, “Kas jādara kārdināšanas laikā?”, “Par lietderīgu laika izmantošanu”, “Par rupjiem grēkiem”, “Par dvēseles pestīšanu”. “Par elles mokām”, “Par nāvi”, “Par Svēto Misi” u.c.

Astašovas sievām pulcēšanās pie krusta nebeidzas līdz ar skaisto maija mēnesi. Viņas turpina tur sanākt un lūgties svētdienās līdz pat vēlam rudenim, jo piedalīties sv. Misē Dagdas baznīcā izdodas reti. Viņas pieder pie vecās paaudzes dziļas ticības cilvēkiem, kuru dzīves gudrība bijusi un paliek pārāka par to gudrību, ko šodienas paaudzes smeļas Internetā, televīzijā, diskotēkās, azartspēlēs, komercdarījumos. Viņas ir pārliecinātas, ka drošāk būt vienībā ar Dievu līdz pēdējai zemes dzīves stundai.