Priesteris — “Kristus rīks Viņa Baznīcas labā”

Dedzīgās dzīves, īpašo spēju un cildeno tikumu dēļ ļaudis Arsas prāvestu saukuši par svēto, vēl viņam dzīvam esot. Svētuma dēļ viņa miesa pēc nāves nav pakļauta satrūdēšanai un joprojām apskatāma kā relikvija Arsas bazilikā.

29. jūnijā noslēdzas sv. apustulim Pāvilam veltītais jubilejas gads. Pāvests Benedikts XVI ir pasludinājis jaunu pārdomu gadu Baznīcas dzīvē — priesterībai veltīto gadu. Šo savu izvēli Svētais tēvs pamato ar priesteru aizbildņa — svētā Arsas prāvesta — nāves atceres jubilejas gadu. Priesteriem veltīto gadu pāvests ievadīs Vissvētās Jēzus Sirds svētku priekšvakarā 18. jūnijā ar svētā Jāņa Marijas Vianeja nāves 150. gadadienas atceri, un tas turpināsies līdz 2010. gada 19. jūnijam.

Šajā sakarā intervija ar Landskoronas un Beresnes draudžu prāvestu Aivaru Kursīti.

— Kāda ir Kristus iestādītās priesterības būtība?

— Priesterība ir upuris un kalpojums. Uzupurēšanās Dievam un kalpošana cilvēkiem. Svētais Arsas prāvests ir sacījis: “Tas ir priesteris, kas šeit, uz zemes, turpina pestīšanas darbu [..] Priesterība — tā ir Jēzus Sirds Mīlestība.”

Kristus ir tas, kurš aicina. Uz Viņa mīlestības pilno aicinājumu: “Seko Man!” pirmām kārtām ir jāatbild ar “Jā!” Ar šo “Jā!” mēs pilnīgi atdodam sevi Jēzus rokās. Priesteris darbojas, taču ne savā, bet Kristus vārdā un ar Kristus svētību.

Kā teikts Katoļu Baznīcas katehismā (KBK), visās trijās Ordinācijas sakramenta pakāpēs — bīskapa, priestera un diakona kārtā — vīrietis tiek uzņemts ar sakramentālo darbību, ko sauc par ordināciju. Ordinācijas sakraments ar īpašu Svētā Gara žēlastību uzliek “neizdzēšamu zīmogu”, piešķir Kristus varu, un “Tas kļūst Kristus rīks Viņa Baznīcas labā” (KBK). Galvenās priestera tiesības ir svinēt Euharistiju jeb Svēto Misi, uzklausīt grēksūdzi, piešķirt sakramentus.

— Kāpēc jūs izvēlējāties priesterības apustulātu?

— Par šī aicinājuma žēlastību daudzi lūdzās. Pirmām kārtām liela nozīme bija ģimenei. No mazotnes man bija nodrošināta laba kristīgā audzināšana. Mamma, audžumāte Stefānija daudz lūdzās, veda uz baznīcu. Ievads bija, kad no divpadsmit gadu vecuma sāku piekalpot pie altāra kā ministrants.

Aicinājuma pārliecību deva saskarsme ar priesteriem. Sākumā tas bija Felikss Cipruss Skaistas draudzē. Kad mācījos un piekalpoju Svētajā Misē Krāslavā, mani iedrošināja un stiprināja dekāntēvs Jāzeps Lapkovskis, jaunie priesteri, kuri šeit toreiz kalpoja, Bazilijs Pavelko, Aivars Taukuļs. Un, kā jau teicu, ļoti daudzi par mani lūdzās.

— Katru dienu Jūs svinat Svēto Misi, Jūsu svaidītās rokas pieskaras Jēzus svētajai Miesai. Ko tas nozīmē Jums?

— Šo lielo noslēpumu mēs izpratīsim tikai tad, kad būsim debesīs. Kādas ir sajūtas? Ļoti īpašas, neparastas. Kad izsaki vārdus: “Ņemiet un ēdiet no tās visi, jo tā ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota” un “Ņemiet un dzeriet no tās visi, jo tas ir manas jaunās un mūžīgās derības Asiņu biķeris, kas par jums un par daudziem tiks izliets grēku piedošanai. Dariet to Manai piemiņai,” ticības gaismā saproti, ka te ir tā vara, kad Svētā Gara spēkā maize top par Kristus Miesu un vīns — par Kristus Asinīm. Sajūtams tas sakrālais, svētais brīnums, ka pēc konsekrācijas maize un vīns vairs nav iepriekšējie. Priesterim ir atļauts pieņemt Vissvētāko sakramentu zem maizes un vīna zīmes. Bet arī ticīgais var izjust to pašu, kad pieņem svētajā komūnijā Kristus Miesu. Šīs sajūtas ir grūti izteikt. Tā ir liela tuvība, vienotība ar Dievu.

— Vai ar gadiem Svētās Mises svinēšana nepārvēršas par rutīnu?

— Lai tas nenotiktu, pie tā rūpīgi visu laiku jāpiestrādā. Ja priesteris dienā upurē vienu Misi, tad viss ir kārtībā. Bet ja ir vairākas, tad tas ir grūti arī fiziski. Ir jāpieliek liels garīgais spēks, lai Mise tiktu upurēta apzinīgi.

Nezinu, kā tas ir citiem priesteriem, bet es svētajā Misē ielieku visu sevi. Kad svētdienās noturu Svēto misi Landskoronā un vēlāk Beresnē, pēc tam vispirms ir jāatpūšas, un tikai tad varu turpināt kaut ko darīt.

— Kā jūtas priesteris biktskrēslā, uzklausot daudzas grēksūdzes un Kristus vārdā piedodot grēkus?

— Katru reizi, kad sēžos biktskrēslā, piesaucu Svēto Garu. Un Viņa klātbūtni var just. Cilvēki nāk ar dažādām problēmām. Priesteris nezina šīs problēmas. No sevis kaut ko pateikt katram penitentam (grēku sūdzētājam) ir ļoti grūti. Daudzas reizes ir izjusts, kā darbojas Svētais Gars. Kad tu kaut ko saki, dod kādu padomu, zini, ka pats to no sevis nevarēji pateikt. Tātad — te darbojās Svētais Gars.

Un vēl. Nevajag laist caur sevi katru grēku. Priesteris ir tas, kurš uzklausa, ja vajadzīgs — dod padomu un Kristus vārdā piešķir grēku piedošanu. No biktskrēsla nevajag neko iznest, lai “nepielīp” kārdinājums kaut kur neuzmanīgi kaut ko pateikt.

— Jūs jau desmit gadus kalpojat draudzēs par dvēseļu ganu. Vai šajos gados ir bijis viegli pildīt dotos solījumus?

— Priestera solījums iever sevī paklausību bīskapam un šķīstības saglabāšanu. Pirmos priesterības gadus man vajadzēja gandrīz katru gadu pārbraukt uz citu draudzi. Savādi tas bija, bet apzinājos: ja bīskaps liek, tātad tā vajag, jo caur bīskapu darbojas Dievs Svētais Gars. Tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka jaunajam priesterim tas bija vajadzīgs. Tagad man ir plašs draugu pulks dažādās draudzēs. Iepazīti vairāki priesteri, ar kuriem kopā strādāju: Pēteris Vilcāns, Juris Mukāns, Andrejs Aglonietis.
Katrā draudzē gūta bagāta kalpošanas pieredze. Tagad ir ar ko salīdzināt, jo dažāda bija draudzes locekļu aktivitāte, problēmas, darbošanās veidi. Saprotu, cik pareizi bija bez ierunām paklausīt bīskapam. Jāatzīst, ka zemapziņā toreiz bija neliela svārstīšanās, bet, kad pilnīgi pakļaujies bīskapa lēmumam, jūti atvieglojumu.

— Bet vispār — vai ir viegli būt priesterim šajā samaitātajā pasaulē?

— Ir gan grūti, gan viegli. Atkarībā no tā, kā priesteris sevi nostāda. No pieredzes zinu, ka ir cilvēki, kuri vienmēr pieņem priesteri kā priesteri. Citi atkal uzskata, ka viņš tikai baznīcā ir priesteris, bet ārpus tās ir kā parasts vīrietis, kurš priesterību noģērbj kā sutanu un pakar uz vadža un ka tālāk ar viņu var runāt un izrīkoties kā grib.
Cenšos skaidrot cilvēkiem, ka, neskatoties uz to, ka, piemēram, man ir spainis vai kaplis rokā, esmu dārzā, braucu uz mežu vai dīķi, krāsoju vai kaut ko citu daru, es joprojām esmu priesteris. Cilvēkiem to dažreiz ir grūti pieņemt, tāpēc vienkārši jāveic audzināšanas darbs.

Būt par priesteri šajā samaitātajā pasaulē, protams, ir grūti. Padomju laikos bija tā, ka par priesteriem visu, galvenokārt negatīvo, runāja tie, kuri bija tam speciāli gatavoti. Tagad ir demokrātija, katrs var brīvi izteikties. Un arī izsakās, protams, ne acīs, bet aiz muguras. Kaut gan nav patīkami, teikšu, ka mani tas netraucē. Jēzus ir teicis: “Ja viņi vajāja Mani, vajās arī jūs” (Jņ 15,20). Gluži gludi dzīvē jau nekas nevar būt. Tas ir normāli, ja notiek cīņa starp labo un ļauno. Tā tam jābūt. Notiek cīņa, lietu sakārtošana, tātad dzīve rit uz priekšu, viss ir kārtībā.

— Kurš no priestera pienākumiem prasa visvairāk spēka?

— Liels gara spēks vajadzīgs katrā darbā ar cilvēkiem. Īpaši daudz tā vajag, gatavojot bērnus pirmajai grēksūdzei un komūnijai. To labi sapratīs skolotāji, jo viņi zina, cik mūsdienās ir grūti strādāt ar jauno paaudzi. Sarežģīts ir darbs ar jaunatni. Ir grūti noturēt jauniešus pie draudzes. Bieži vien laicīgās lietas pārvilina, novērš no Dieva. Ja jaunais cilvēks redz, ka viņam jāizvēlas starp Baznīcu un kaut ko citu, viņš sāk svārstīties. Un ir reizes, kad viņš pagriež Baznīcai muguru. Ar to ir jārēķinās.

— Vai priesteris Aivars jūt draudžu atbalstu savā kalpojumā?

— Atbalsts ir abās draudzēs un dažādos veidos. Un nav svarīgi, cik liela un bagāta ir draudze. Katra draudze sastāv no draudzes locekļiem un ar viņiem ir jāstrādā. To pašu mazumiņu, kas ir, priestera pienākums ir stādīt Dieva priekšā.

— Bet kas jūs visvairāk iepriecina un visvairāk apbēdina? Ko jūs gribētu sagaidīt no draudžu locekļiem?

— Ne vien mani, bet arī visus priesterus iepriecina tas, ja draudzes locekļi dedzīgi un draudzīgi atbalsta savu garīgo vadītāju, atsaucas uz visu jauno. Es nesūdzos par savām draudzēm, tomēr katrā tādā reizē nākas sastapties ar dažiem izņēmumiem. Un tad sākas rīvēšanās, grupējumu veidošanās. Sašķeltība, grupējumi tautības, valodas, interešu, vēl kaut kā dēļ ļoti apbēdina priesteri. Vismaz baznīcā tā nevajadzētu būt, jo mēs esam viena Dieva tauta. Svētajos Rakstos ir teikts, ka Dievs nešķiro cilvēkus pēc tautībām, valodām utt. Tomēr priecē tas, ka draudzes ir dzīvas, ka viss rit uz priekšu. Vienmēr atrodas kāds vai kādi, kas atbalsta, kaut ko piedāvā, par kaut ko interesējas, darbojas.

— Kas, jūsuprāt, jādara, lai vairāk jauniešu sadzirdētu Kristus aicinājumu: “Seko Man!”?

— Bīskaps Jānis Bulis nesen ieteica draudzēs organizēt lūgšanu grupas, iesaistīt tajās vairāk jauniešu. Grūti izpildīt šo uzdevumu, jo jaunieši nav pieraduši ikdienā lūgties. Ir jāsāk draudzes locekļu kristīgā audzināšana no bērna dienām. Kaut gan arī tāds jaunais cilvēks kādā savā dzīves posmā var pagriezt Baznīcai un Dievam muguru, tomēr agri sētā sēkla kādreiz uzdīgs. Ja draudzēs bērni tiks iesaistīti lūgšanu grupās, korītī, citās aktivitātēs, ja viņiem tur būs interesanti, viņi neaizies no draudzes. Tiklīdz viņi interesi zaudēs, jaunieši var arī aiziet prom. Problēma ir tajā apstāklī, ka nav īsti iemācīts lūgties, nonākt tuvās attiecībās ar Dievu.

Padomju laikos bērns tika sagatavots pirmajai grēksūdzei un pirmajai komūnijai, bet dziļāks pamats netika ielikts. Arī tagad pirmo komūniju pieņem 40-50 bērni, bet nākamajā svētdienā uz Svēto Misi atnāk 2-3. Tas tāpēc, ka ģimenēs netiek praktizēta lūgšanu dzīve. Tomēr nedrīkst nolaist rokas, jācer, ka vismaz pēc daudziem gadiem labā sēkla dos ražu.

— Daudzas paaudzes ir izkritušas no kristīgās dzīves aprites. Citreiz bērni, kuri iziet katehēzi vai apmeklē kristīgās mācības nodarbības, zina vairāk par saviem vecākiem un pat vecvecākiem.

— Šajā sakarā ir labi piemēri. Kad apkalpoju Nīcgales draudzi, pagasta bibliotēkā tika organizētas tikšanās ar priesteri. Palikuši atmiņā jautājumu un atbilžu vakari. Toreiz vēl paskopi bija ar garīgā satura literatūru, un ticīgie šādā veidā izglītojās.

Gatavojot bērnus pirmajai komūnijai, uz katehēzi nāca māmiņas un vecmāmiņas. Viņas ir teikušas, ka guvušas daudz ko jaunu, daudz ko ir dzirdējušas pirmo reizi, kaut mūžs jau nodzīvots.

Iesaku ticīgajiem pārvarēt savu kūtrumu un kautrību un interesēties par nezināmo, vēlēties uzzināt kaut ko jaunu. Tagad iespēju ir ļoti daudz: literatūra, internets, TV raidījumi. Ja es gribu dzīvot saskaņā ar baušļiem, pieņemt sakramentus, man ir jāmaina sava dzīve, tā jāsakārto. Vajadzīga pastāvīga atjaunošanās, atgriešanās, lai cilvēks neiegrimtu aizvien dziļāk rutīnā.

— Ko jūs vēl gribētu pateikt ticīgajiem?

— Nedrīkst baidīties no priesteriem. Draudzēs gūta šāda pieredze: neiešu pie prāvesta, labāk vērsīšos pie vikāra. Vai vēl labāk — pajautāšu tādai tantiņai, kura ir tuvāk baznīcai un priesterim. Tad tantiņa nāk un runā kāda cita vārdā. Bet kādēļ gan nedibināt tiešus kontaktus ar priesteri? Vai mēs esam kādi briesmoņi? Nāciet, zvaniet, jautājiet! Tiešie kontakti ir drošāki un vērtīgāki.

— 30. maijā Jūs atzīmējat priesterības ordinācijas 10. gadadienu. Lappuses “Ticības lietas” lasītāju vārdā sveicu Jūs šajā jubilejā. Lai Dievs svētī jūsu pūles un darbus, dod spēku nesalūzt grūtībās, atvairīt kārdinājumus, dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu!

Genovefa KALVIŠA