Vota — pateicības Dievam zīme

Baznīcas vēsturē votas ir zināmas no agrīnās kristietības laikiem. Nosaukums “vota” cēlies no latīņu vārda “ex voto”, tulkojumā — “pēc dotā solījuma”. Ar šo pašu vārdu agrāk tika saukti Dievam dotie garīgie apsolījumi un uzupurēšanās akti, kas saistījās ar kādām reliģiskām praksēm. Kā votas varēja tikt fundētas arī baznīcas un dāvinātas svētbildes. Visbiežāk šādā veidā turīgi ļaudis un kareivji apliecināja uzvaras, kuras tika panāktas ar Dieva vai Jaunavas Marijas palīdzību (piemēram, zviedru sakāve pie Čenstohovas).

Taču šādu votu ir pavisam nedaudz. Visbiežāk par votām tiek sauktas nelielas saņemto žēlastību piemiņas zīmes. Tās tiek pazemīgi upurētas Dievam un tiek piestiprinātas pie tā attēla, pie kura tika pieredzēta vai lūgta debesu palīdzība.

Latvijā votas uzradās, iespējams, ar pirmajām baznīcām. Taču pašas senākās nav saglabājušās. Sākumā tās tika pagatavotas no vaska, ko vēlāk izmantoja svecēm. Tāpat votas tika uzgleznotas uz nelieliem koka dēlīšiem, kur tika attēlots pieredzētais brīnums. Vēlāk izplatījās votas, kas tika pagatavotas no dārgmetāla, parasti no sudraba. Tādās votās parasti bija attēlotas cilvēka ķermeņa daļas. Un tās upurēja par brīnumaino izdziedināšanu, lūdzot palīdzību slimībās vai pēc notikušās nelaimes. Visas pieredzētās žēlastības visplašāk izpauda sirds atveidojums. Tā ir populārākā vota ar visdziļāko jēgu.

Latvijā vislielākais votu skaits ir upurēts Dievmātes bazilikā Aglonā. Tur pavisam tagad ir reģistrētas 338 votas. Vecākā vota ir atpazīstama no 1812. gada. Jaunākā tika reģistrēta 2008. gada decembrī. Daudzas votas ir bez jebkādiem uzrakstiem. Apraksti par tām nav saglabājušies.

Pabeigts votu sakārtošanas darbs. Votas tika noņemtas, tīrītas, pēc tam reģistrētas datorā un piešūtas atpakaļ, kā arī iemūžinātas fotouzņēmumos. Šobrīd visas votas uzliktas uz Dievmātes svētgleznas. Apskatot votas pie Aglonas Dievmātes svētbildes, varam redzēt dažādas plāksnītes ar uzrakstiem un gravējumiem: sirdis, kājas, rokas sprādzes, krelles, gredzenus, medaljonus, ķēdītes, auskarus, brošas, saktiņas un citus priekšmetus. Tur atrodas arī kardināla J. Pujata ordenis.

Materiāls, no kā pagatavotas votas, ir visdažādākais. Pilnīgam novērtējumam pietrūkst speciālistu vai juvelieru. Jaunākajām votām ir dāvinātāju liecības. Upurējot votu privāti, tiek atklāts pieredzētais brīnums vai žēlastība, tādējādi tiek sludināts un stiprināts konkrētās svētbildes kults. Ja, upurējot votu, saņemtais brīnums vai saņemtā žēlastība tiek atklāta, brīnumu atzīšana, liecināšana un atklāšana no seniem laikiem tiek uzskatīta par svarīgu pateicību. Taču jāatceras, ka votas upurēšana ir jāliecina ar sirsnīgu lūgšanu un patiesu uzupurēšanos Jēzum Kristum.

Agrākajos gadsimtos, sakrājoties lielam votu daudzumam, nereti tās tika sakausētas un no iegūtā metāla tika gatavotas svētbilžu bruņas, altāra krusti vai citi liturģiskie piederumi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc līdz mūsu dienām senlaiku votu palicis salīdzinoši maz. Mūsdienu votu lielākā daļa veidota 19.gs. un mūsu gadsimta sākumā.

Apkopoja pr. A. BUDŽE