“Monstra, te esse Matrem!”

Mūsu Debesu Māte pati ir izvēlējusies Aglonu par savu žēlastību dāvāšanas vietu. Jau trešo gadsimtu baltais staltais dievnams aicina šurp mīļās Māmiņas bērnus, neņemot vērā ne viņu vecumu, ne tautību, ne konfesionālo piederību. Saņemto žēlastību liecinieces ir gan atjaunotās votas — pateicības zīmes zem Jaunavas Marijas svētgleznas, gan Aglonas himnas “Jaunava svētā Aglonas baznīcā” vārdi, gan arī ikviens svētceļnieks, kas šeit ierodas.

Šogad, tāpat kā pērn, Aglonas starptautiskajā svētvietā ticīgie kuplā skaitā pulcējās ne tikai Marijas Debesīs uzņemšanas svētku priekpilnajā dienā, 15. augustā, bet jau sākot ar 11. augustu, kad te tika godināta Lurdas Dievmāte un īpašā veidā aizlūgts par slimajiem un cietējiem.

“Slimnieku Veselība, lūdz Dievu par mums!”

Šāds vadmotīvs bija Slimnieku dienas sv. Misē, kur kopā ar Rēzeknes — Aglonas diecēzes bīskapu J. Buli lūdzās vairāki simti slimo un cietēju. Uzsākot dievkalpojumu, bīskaps uzsvēra: “Jūs meklējat Jēzu Kristu, un Viņš var jums palīdzēt, var dot mieru sirdī, prieku, pacietību slimībā. Arī pacietība dos augļus priekš mūžīgās dzīves.”

Pamācošajā bīskapa sprediķī bija daudz no dzīves ņemtu piemēru, kas klausītājus pārliecināja, ka Dievs vienmēr uzklausa cilvēka lūgšanas, taču bieži vien citādā, daudz pilnīgākā veidā, nekā tiek lūgts. Viņš uzsvēra, ka mēs varam lūgt veselības dāvanu, un Dievs nereti to arī dod, notiek pat brīnumainas izveseļošanās. Diemžēl ikdienā mēs aizmirstam Dievam par to pateikties. Sprediķotājs atgādināja, ka Dievs nav vainīgs, ja cilvēks savu kaitīgo ieradumu vai izlaidīgā dzīvesveida dēļ sabeidz savu veselību. “Nedusmosimies uz Dievu un Dievmāti, ka mums jācieš,” — viņš aicināja. “Atcerēsimies, ka jebkurš pārbaudījums ir Dieva mīlestības uz mums apliecinājums. Lūgsim no Kunga spēku, kas dara mūs stiprus ticībā, cerībā, mīlestībā un arī ciešanās.”

Mises nobeigumā J. Bulis runāja par to, ka pašreizējās garīgās un materiālās krīzes laikā īpaši jāmeklē mierinājums pie Dieva. To neiegūsim, ja turpināsim staigāt pa dzīves ceļiem ar grēku sirdī. Ja būsim īsti Dieva bērni, tad arī slimība mums liksies nieks. Tad mēs spēsim savas ciešanas upurēt par grēcinieku atgriešanos, par tautas nākotni.
Pirms īpašajiem aizlūgumiem un svētības slimniekiem, Ekselence atgādināja: “Ja mīlēsim lūgšanu, viss risināsies pēc Dieva programmas. Dievs dod savu svētību tiem, kas nāk pie Viņa ar atvērtu sirdi, atdodas Viņam.”

Bīskaps izteica nožēlu par to, ka daži cilvēki nereti dodas no baznīcas ārā, kad priesteris sv. Misē sāk dalīt komūniju. Izpaliek svētība ar Vissvētāko Sakramentu vai priestera svētība. To nesaņēmis, cilvēks daudz zaudē.

Pēc bīskapa kopējās svētības priesteri uzlika klātesošajiem slimniekiem rokas, svētot katru atsevišķi.

Pateicoties Krāslavas katoļu draudzes “Caritas” grupai, Slimnieku dienā Aglonā varēja pabūt arī ap pussimt draudzes invalīdu un vecākā gadagājuma slimnieku, lielākā daļa no kuriem vairs nav spējīgi piedalīties Dievmātes svētkos 15. augustā. Pēc mielošanās ar “Caritas” māsu sarūpētajām uzkodām, atpakaļceļā dažām pavecākām draudzes loceklēm uzdevu jautājumu: “Ko jūsu dzīvē nozīmē Aglona un Aglonas Dievmāte?” Lūk, viņu atbildes.

Stefānija (77 gadi): “Ļoti liela nozīme. Katru reizi, kad esmu Aglonā, piedzīvoju lielu gandarījumu. Parasti piepildās viss, ko no Dieva un Jaunavas Marijas lūdzu. Šādu apliecinājumu daudz ir bijis visas dzīves laikā no pašas jaunības. Aglonas Dievmāte ir daudz palīdzējusi. Bērnībā un jaunībā uz Aglonu kopā ar vecākiem gājām kājām, braucām ar zirgu, naktīs gulējām ratos. Kad bija dzīvs vīrs, ar mašīnu uz Aglonu braucām vairākas reizes gadā: 14. un 15. augustā, Vasarsvētkos, Vs. Jaunavas Marijas dzimšanas dienā — 8. septembrī.

Pastāstīšu, kāds brīnums notika ar kaimiņu puisīti, kuram bija epilepsija. Toreiz viņam bija gadi astoņi. Kāds kaimiņienei ieteica, lai dēls Aglonā pieiet pie grēksūdzes, pieņem komūniju un stipri lūdzas. Tā arī tika izdarīts, un zēns patiešām kļuva vesels. Pēc tam viņš piekalpoja kā ministrants baznīcā, nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Šo brīnumu paveica Aglonas Dievmāte.”

Vanda: “Aglona mani vienmēr iepriecina. Es tur parasti jūtos ļoti labi, kā debesīs. Kad tur palūdzos, pēc tam ilgāku laiku esmu Svētā Gara piepildīta.”

Janīna: “Aglona ir manas dzīves dziedinošais spēks. Uz šo Dievmātes svētnīcu esmu gājusi kājām, vēl būdama maza meitenīte, tajā laikā, kad 14. augusts vēl bija gavēnis. Toreiz nebija nekāda transporta. Basām kājām, rupjmaizīte līdzi, labi, ja vēl bija cukurs, ko pabērt virsū, vai ievārījums, ko uzsmērēt. Vienmēr esmu paļāvusies uz Dieva Māmiņu.

Tagad, nodzīvojusi līdz sirmiem matiem, jūtu un saprotu, cik ļoti daudz Dievmāte man dzīvē palīdzējusi, arī tādos brīžos, kad pat ārsti šaubījās, vai būs labs iznākums. Īpaši esmu pateicīga Dievam, ka man bija iespēja vairākus gadus strādāt Baznīcas labā, gatavot bērnus pirmajai svētajai komūnijai. Ļoti pateicīga Dievam un Dievmātei par šīm man sniegtajām žēlastībām.”

Anatolija: “Aglona man ir ārstnieciska iestāde, garastāvokļa uzlabotāja. Pirms septiņiem gadiem pēc operācijas, pirmkārt, aizbraucu pie Aglonas Dievmātes pateikties. Ceļos nokritusi, pavadīju dienu Vissvētākā Sakramenta priekšā. Atbraucu mājās, jutos tā, it kā man nekāda operācija nav bijusi.

Savā mūžā esmu gājusi svētceļojumā uz Aglonu kājām vairāk nekā trīsdesmit reizes, jau no 12 gadu vecuma. Gan grupā, gan viena pati, gan dienā, gan naktī. Kad strādāju, ņēmu augustā atvaļinājumu, lai tikai varētu nokļūt Aglonā.

Arī tagad bieži braucu uz Aglonu gan svētkos, gan uz adorāciju. Kamēr Dievmāte mani sauks un būs kaut cik spēka, turpināšu to darīt."

Leonora (80 gadu): “Ļoti mīlu Aglonas Dievmāti. Mani Viņa pie sevis visu laiku pievelk, un tur es jūtos ļoti labi. Bieži braucu uz nakts adorāciju. Paldies Jaunavai Marijai par Viņas palīdzību.”

Albīna (90 gadu): “Pie Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes kopā ar māti vēl bērnībā esmu gājusi kājām. Parasti centāmies ierasties 14. augustā pirms vesperēm. Agrāk brīnumdarītāja svētbilde bija aizklāta ar Dievmātes Debesīs uzņemšanas gleznu. Bet pirms vesperēm, kad sāka dziedāt ”Jaunava svētā Aglonas baznīcā", lēni sāka atklāties brīnumdarītājas svētglezna. Aglonas Dieva Māmiņa — kāds prieks bija! Ļoti sirsnīgi, ar asarām acīs lūdzos. Toreiz autobusu nebija, tāpēc arī atpakaļ gājām kājām.”

Anna: “Aglonas Dievmāte dod spēku un enerģiju. Mūsu ģimenē Aglonas Dievmāte vienmēr bija lielā cieņā. Bijām pārliecināti, ka Dievs dod visu, ko caur Dievmāti lūdzam. Varbūt caur Viņu esmu izlūgusi dēlam priesterības paaicinājumu, jo vienmēr esmu Jaunavu Mariju lūgusi rūpēties par mūsu ģimeni, lai Viņa savās rokās tur mūsu vēlmes un vajadzības.”

* * *

12. augusts bija ģimenēm veltītā diena, kad dievkalpojumu laikā tika atjaunoti laulības solījumi un aizlūgts par saderinātajiem.

13. augustā, Fatimas Dievmātes piemiņas dienā, ticīgie lūdzās kopā ar mariāņu tēviem. Šīs dienas pievakarē sākās vigilijas dievkalpojumi sv. Meinarda — Latvijas aizbildņa, bīskapa un misionāra godam, lūdzot arī visu svēto Karalieni un uzticot Viņai bīskapus, priesterus, misionārus, visus konsekrētos cilvēkus un paaicinājumus uz konsekrēto dzīvi. Šajā dienā Aglonā ieradās lielākā daļa svētceļnieku, kuri šurp mēroja ceļu kājām.
Lielie sv. Meinarda svētki turpinājās arī 14. augustā. Rīta pusē sv. Mises laikā notika jau par tradīciju kļuvušais pasākums — garīgā adopcija. Vairāki desmiti ticīgo svinīgi apsolīja 9 mēnešus lūgties par Dievam vien zināmu ieņemtu bērnu, kurš ir nāves briesmās. Zinu, ka garīgo adopciju kā gandarījumu par kādreiz veikto abortu izvēlas daudzas dažāda vecuma sievietes.

Aglona — svētceļnieku tikšanās vieta

Ļoti emocionāls brīdis 14. augustā bija svētceļnieku grupu prezentācija, kam sekoja bīskapu celebrētā sv. Mise jaunatnei un svētceļniekiem.

Ir apritējuši 20 gadi, kopš oficiāli atļauti svētceļojumi uz Aglonu. Arī šogad kā urdzošas ūdens tērcītes virzībā uz galveno Dievmātes svētnīcu pa Latvijas ceļiem svētceļnieki sāka plūst jau jūlija beigās un augusta sākumā. Oficiāli tika piereģistrētas 53 kājāmgājēju grupas ar vairāk nekā diviem tūkstošiem svētceļnieku kopskaitā. Visjaunākajam dalībniekam — tikai 10 mēneši, bet vecākajam jau apritējuši 73 gadi. Vislielākais skaits — 130 cilvēku — svētceļoja uz Aglonu kājām no Rīgas sv. Jēkaba draudzes. Visgarāko ceļu mērojuši svētceļnieki no Minhenes Vācijā un no Liepājas Latvijā.

Gan sv. Misēs, gan Tautas Krustaceļā, gan Euharistiskajās procesijās Sakrālajā laukumā varēja redzēt plīvojam Latvijas, Itālijas, Rumānijas, Beļģijas un Libānas valstu karogus. Dievmātes svētkos piedalījās arī viesi no Baltkrievijas, Polijas, Krievijas un citām valstīm.

Piecas dienas ceļu uz Dievmātes svētkiem Aglonā kājām mēroja arī 75 svētceļnieki no Krāslavas, galvenokārt jaunieši. Lielāko daļu organizatorisko rūpju uzņēmās darbīgā Anna Kačāne. Protams, viņai netrūka arī čaklu palīgu. Bet lai svētceļojums kļūtu par svētuma, mīlestības un savstarpējās sapratnes stiprināšanas skolu, gādāja māsas no kustības “Pro Sanctitate” (“Par svētumu”). Divas dienas vairākas stundas ceļā kopā ar jauniešiem pavadīja arī Krāslavas prāvests Eduards Voroņeckis.

9. augustā, pirms garā ceļa uzsākšanas jaunieši iegriezās veco ļaužu pansionātā “Priedes” un bērnu sociālās rehabilitācijas centrā “Mūsmājas”, lai uzklausītu šo sociālās aprūpes iestāžu iemītnieku lūgumus Aglonas Dievmātei, par kuriem viņi lūdzās gan ceļā, gan svētkos Aglonā.

Viena no garīgajām svētceļojuma vadītājām māsa Rita Refalo pastāstīja: “Esmu laimīga, ka vēlreiz bija iespēja būt kopā ar jauniešiem no Krāslavas un doties svētceļojumā uz Aglonu. Svētceļojums sākās 9. augustā pēc rīta svētās Mises. Mēs bijām 75 jaunieši. Liela grupa, bet jutāmies kā viena ģimene. Mūsu ceļš veda caur Skaistu, Dagdu, Andrupeni un Priežmali. Svētceļojuma tēma, tāpat kā šī gada Latgales Jauniešu dienās, kas notika jūlijā Krāslavā, bija: ”Meklēsim vispirms Dieva valstību.” Ceļā un atpūtas vietās mēs pārdomājām, cik svarīgi ir meklēt Dieva valstību savās sirdīs. Dieva valstība nozīmē Dieva mieru, Dieva patiesību, Dieva mīlestību, kas ir mūsu sirdīs. Ja mēs iegūsim šīs Dieva dāvanas, mēs kļūsim svēti Dieva bērni.

(Nobeigumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)

Genovefa KALVIŠA