Esmu Dievam pateicīgs par izdevību sastapties ar šo pazemīgo un dziļi garīgo Dieva kalpu, kādu otru neesmu sastapis savā dzīves laikā. Viņā ticība bija pamatota uz dziļu, personīgu piedzīvojumu. Dzīvoja viņš Rīgā, Pestīšanas Tempļa sētas mājā mazā istabiņā. Viņu apmeklēja daudz jauniešu, kas interesējās par aizkapa dzīvi. Katram viņš centās dot padomu un labprāt kalpoja ar vārdu, kur tam radās izdevība.
Mēģināšu īsumā izstāstīt viņa dzīves gājumu.
Grietēna dzimtā puse ir “Leišmale” Liepājas tuvumā. Māte bijusi dziļi garīga, bet viņas dēls gājis plato pasaules ceļu, nav ņēmis vērā savas mātes aizrādījumus. Neilgi pirms savas nāves viņa teikusi: “Dēls, nesaejies ar ļauniem cilvēkiem, bet meklē tādus, ar kuriem tu vari Dievu lūgt, tad es un tu būsim kopā debesīs...”
Dēls neņēma vērā mātes aizrādījumus, bet turpināja pazudušā dēla dzīves veidu. Tam bijusi arī ģimene, bet par to viņš nav rūpējies. Ticīgo māti Dievs drīz aizsaucis mūžībā. Mātes nāve nav ietekmējusi Grietēna dzīvi. Kādu reizi Grietēns sasvīdis iedzēris aukstu alu. Dabūjis plaušu karsoni. Viņu nogādāja Liepājas slimnīcā. Ārsti pūlējušies glābt viņa dzīvību, bet nesekmīgi. Viņa sirds pārstāja pukstēt. Viņš tika ievietots morgā. Paziņoja civilsievai, lai brauc ar zārku pēc vīra līķa. Kamēr sieva visu sagādājusi, pagājušas trīs dienas. Pēc līķa apkopšanas klātesošie gribēja to ielikt zārkā. Klāt stāvējis arī galvenais ārsts, bet, tiklīdz līķi likuši zārkā, tā Grietēns ar lielu kliedzienu uzmodies. Protams, visi bija iztrūkušies un izbaiļu pilni. Galvenais ārsts iesaucies: “Manā piecdesmit gadus ilgajā ārsta praksē tas ir pirmais gadījums, kad mirušais pēc trijām diennaktīm atgriežas dzīvē, bet kāpēc jūs kliedzāt?”
Un tad iesākās viņa stāstījums, kuru atceros tikai daļēji. Žēl, ka nebija magnetofona. Viņš atceras miršanas brīdi, kad viņš atstāj savas miesas. Drausmīga krēsla viņu apņem, pie viņa piestājas melna būtne, lielāka par viņu, no kuras Grietēns nespēj aizbēgt. Vispirms viņš tiek pārcelts tumšā laivā pāri melnai upei. Izkāpjot no laivas, tiem pretī rādās kāda drūma, alai līdzīga ieeja, virs kuras ir uzraksts: “Elle”. Melnais gids to ved pa dažādiem elles kambariem un rāda visdažādākos grēciniekus un to mocīšanas veidus. Grietēnam tiek rādīti vairāki skolēni kopā ar savu skolotāju, kuri ir gājuši bojā kādā autoavārijā. Skolēni brūk virsū savam skolotājam, to sit, plēš un kliedz: “Tu sacīji, ka Dieva nav, ka nav aizkapa dzīves, ka nav debesu un elles. Tagad mēs tevis dēļ esam ellē!”
“Viņi brauca ekskursijā un visi gāja bojā,” vedot tālāk, pasaka melnais gids.
Skolotājs izmisīgi kliedz: “Glābiet, palīdziet!”
Grietēns saprot, ka garu nosist vairs nevar, bet var mocīt, un ka mocības, kurām ir pakļauti šie skolēni un viņu ateistiskais skolotājs, ir nebeidzamas...
Viņu ved tālāk, un viņš redz zagļus, pašnāvniekus, liekuļus, meļus, narkomānus, izvirtuļus, laulības pārkāpējus, krāpniekus, viņš redz viņu mokas un mocīšanās veidus ellē, līdz tie nonāk galapunktā pie uguns viļņojošā ezera, kura liesmu viļņos peld grēcinieki un izmisīgi kliedz: “Glābiet! Palīdziet! Ūdeni! Ūdeni! Ūdeni!” Melnais gids tagad Grietēnam saka: “Tur ir tava vieta! Bet, pirms tu tur nonāksi, tev ir dota izdevība redzēt vietu, kur tu varēji būt. Skaties uz augšu!” Grietēns paceļ acis augšup un —ko viņš ierauga? Elles griestos ir it kā milzīga lūka, un, caur to skatoties, viņš redz brīnišķīgu debesu godību. Baltas, svētlaimīgas būtnes viņš redz debesīs. Brīnišķa ziedoņa smarža nonāk lejā, un viņš ierauga... savu mūžībā aizgājušo māti. Viņš kliedz iekšķīgi uz Dievu: “Dievs, ja tas var būt, ļauj man atgriezties dzīvē, un es sākšu citu dzīvi. Tev kalpošu līdz nāvei!” Melnais gids viņu pārtrauc ar teicienu: “Pietiek!”
Tad viņš satver Grietēnu no mugurpuses un grūž uguns liesmojošajā ezerā...
Šajā brīdī Grietēns nāk pie samaņas. Viņš visu atstāsta klātesošajiem un lūdz sievai atļauju un piekrišanu doties uz Rīgu pie Pestīšanas Tempļa mācītāja Viljama Fetlera. Tur visu nakti Fetlera kabinetā viņi pārrunāja notikušo, un Grietēns manto pestīšanu un kļūst no tā brīža par dzīvu augšāmcelšanās liecinieku Latvijā. Nākamajā dienā Templī ir sapulcējušies ap 2000 cilvēku. V. Fetlers dod vārdu Grietēnam: “Viņš visu izstāstīs!”
Pie Grietēna kapa viņa bērni nodeva visbrīnišķīgāko liecību par savu tēvu, kas pēc savas augšāmcelšanās no miroņiem bija kļuvis par jaunu radījumu.
Pēteris KRIEVS, baptistu mācītājs
Apsveicam
Lappuses “Ticības lietas” lasītāju vārdā sveicam septembra mēneša jubilārus:
dzimšanas dienā — Izvaltas un Borovkas draudzes prāvestu Albertu Cimanovski (4.09) un Kombuļu, Aulejas un Skaistas draudzes pāvestu Feliksu Ciprusu (6.09); dzīves 30 gadu jubilejā (15.09) un priesterības gadadienā (12.09) — Andrupenes un Pušas draudzes prāvestu (pašlaik studē Venēcijā) Mihailu Sivicki;
priesterības jubilejā — Aglonas bazilikas vikāru Juri Zarānu (22.09.), Krāslavas draudzes prāvestu Eduardu Voroņecki (23.09).
Vēlam visiem šiem Dieva dārza strādniekiem vēl daudz svētīgu un darbīgu mūža gadu, veselību un izturību, uzticīgi kalpojot Dievam un vadot savu draudžu ticīgos pa pestīšanas ceļu.
* * *
Sveicam skolēnus, studentus, skolotājus un vecākus ar jaunā mācību gada sākumu. Dāvā, Kungs, viņiem savu svētību un vajadzīgās žēlastības. Lai Svētais Gars palīdz skolēniem un studentiem pieņemties gudrībā un tikumos, skolotājiem — darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, vecākiem — mācīt savus bērnus būt apzinīgiem ticībā un savu pienākumu pildīšanā!
