Mūs ikvienu var priecēt Vecās derības otrajā Mozus grāmatā ierakstītie Kunga Dieva vārdi: “Lūk, es sūtu eņģeli, kas ies tev pa priekšu un sargās tevi ceļā un ievedīs vietā, kuru Es esmu sagatavojis. Ņem vērā viņu un klausi viņa balsij, un pret viņu nesacelies. Jo viņš nepiedos, kad jūs grēkosiet, tādēļ ka Mans vārds ir viņā. Bet, ja tu klausīsi viņa balsij un darīsi visu, ko Es saku, tad Es būšu ienaidnieks taviem ienaidniekiem un apspiedīšu tos, kas tevi apspiež. Jo Mans eņģelis ies tev pa priekšu...” (Izc 23, 20 - 23).
Tāpat mūs var priecēt Vecās derības dziesminieka apgalvojums, ka Dievs pavēlēja saviem eņģeļiem, lai tie mūs sargātu visos mūsu ceļos (Ps 90(91), 11).
Katram cilvēkam Dievs ir devis savu eņģeli, kas to pavada un sargā no šūpuļa līdz kapam, palīdzēdams garīgās un laicīgās vajadzībās, un mēs šos eņģeļus saucam par sargeņģeļiem.
Visos laikos svēti cilvēki ir redzējuši savus vai citu cilvēku sargeņģeļus (sv. Pēteris, sv. Bazilijs, sv. Hieronims, sv. Franciska Romiete, sv. tēvs Pio no Pjetrelčīnas u. c.). Sv. Bazilijs ir teicis, ka svētie sargeņģeļi mūs tik uzticami sargā, kā gans savu ganāmpulku, un tikai grēks padzen svēto eņģeli, tāpat kā dūmi padzen bites.
Skaistas liecības par sargeņģeļu palīdzību grāmatā “Medžugorjes apslēptais Bērns” sniedz Kalna Svētību kopienas māsa Emanuēla Maijāra. Viņa atzīmē, ka eņģeļi netiek pilnībā nodarbināti. Viņu draugi — cilvēki — nenojauš ne desmito daļu no svētībām, ko viņi ilgojas tiem atnest. “Man reizēm gadās viņus dedzīgi lūgt sarežģītās situācijās, un, redzot saņemtos augļus, es ikreiz apsolos viņus vēl vairāk ieaicināt savā ikdienas dzīvē,” raksta māsa Emanuēla (217. lpp.).
Reiz, kad māsai Emanuēlai bija jālasa lekcija par Medžugorji kādā baznīcā, kurā tika gaidīti gandrīz divi tūkstoši cilvēku, viņa juta zināmu satraukumu un apjukumu šīs publikas priekšā, tāpēc lūdza, lai eņģeļi piepilda baznīcu, nostājas līdzās katram cilvēkam un parūpējas, ka vēstījums taisnā ceļā sasniedz klātesošo sirdis. Rezultāts bija patiešām pārsteidzošs.
Pārbaudīt eņģeļus māsai Emanuēlai bija iespēja arī īpaši mīļā vietā — Nazaretē, kur viņa ar savu kopienu pavadīja trīs gadus. Ar sargeņģeļu palīdzību māsai Emanuēlai izdevās pārliecināt kādu protestantu izcelsmes māsu Silviju, kura par spīti nesenajai pārejai katoļticībā vēl nebija apguvusi šīs ticības dārgumus un nespēja lūgšanā uzrunāt eņģeļus. Kādu reizi māsa Emanuēla lūdza savu sargeņģeli caur māsas Silvijas sargeņģeli viņai nodot kādu konkrētu ziņu. Tas nostrādāja. Un, kad pēc kāda laika abām māsām vajadzēja liecināt klarišu klosterī, kur viņas bija uzlūgušas visus savus draugus, labdarus un radus, tieši māsa Silvija bija tā, kas ierosināja lūgt sargeņģeļus nomierināt skaļo auditoriju slikti sagatavotā pasākumā.
Māsa Emanuēla raksta: “Un mēs aizvērtām acīm iegrimām dedzīgā, kaut arī īsā lūgšanā, klusībā lūdzot, lai klātesošie Sargeņģeļi liek iestāties klusumam. Efekts bija abstulbinošs. Dažās sekundēs bez jebkāda redzama iemesla rosība norimās, un telpu piepildīja ļoti dzidrs klusums. Tādā varētu dzirdēt mušu lidojam. Neviens vairs nezināja, ko sacīt, mazās grupiņas pavisam pašsaprotami atšķetinājās, un ikviens sāka pazemīgi ieklausīties. Arī mums ar Silviju, pārsteigtām par tik ātri atbildēto lūgšanu, mute palika vaļā.
— Paldies, Eņģeļi! Tagad mēs varam runāt par Dievu!
Arī todien protestantiskās asinis, kas plūda Silvijas dzīslās, saņēma krietnu katoļticības pieplūdumu.” (220. lpp.).
1987. gada novembra vēstījumā Medžugorjē Dievmāte ir teikusi: “Es aicinu ikvienu no jums uzskatīt savu sargeņģeli par savu draugu. Lūdziet, lai viņš jums palīdz.”
Baznīca mums Svēto Sargeņģeļu dienā atgādina: “Nāciet, pielūgsim Kungu, kam kalpo eņģeļi!”
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
