Oktobris — Rožukroņa mēnesis

Lūgsimies kopā ar Mariju!

Rožukroni ar pilnām tiesībām var dēvēt par tautas lūgšanu, jo tā ir attīstījusies pamazām, reizē spontāni un apzinā-ti. Viduslaikos bija tradīcija izgreznot Dievmātes statujas ar rožu virtenēm, kurās katrs rozes zieds simbolizēja lūgšanu. Pēc kāda laika šīs virtenes pārtapa lūgšanu krellēs, kuras tādējādi sauca par “rožukroni”. Svētajam Bernardam un it īpaši svētajam Dominikam ir lieli nopelni Rožukroņa lūgšanas iedzīvināšanā ticīgo vidū.

7. oktobrī mēs svinam Rožukroņa Dievmātes svētkus, kurus 1573. gadā iedibināja pāvests Pijs V, lai pateiktos Dievmātei par brīnumaino kristiešu flotes uzvaru pār turku armādu 1571. gadā pie Lepantes. Vēsturnieki uzskata, ka daļēji šo uzvaru var izskaidrot ar jaunu kara kuģu izmantošanu, kurus īpaši šai kaujai izgatavoja Venēcijā, taču visi ir vienisprātis, ka tas tomēr bija īsts brīnums, jo pretinieka pārspēks bi-ja vairākkārtējs. Iespējams, tieši šo svētku dēļ oktobris tiek dēvēts par Rožukroņa mēnesi.

Rožukroņa lūgšanas nozīmi mūsdienās ir īpaši uzsvēris pāvests Jānis Pāvils II. 1978. gadā, sava pontifikāta sākumā, uzrunājot ti- cīgos Sv. Pētera laukumā, viņš teica: “Rožukronis ir mana mīļākā lūgšana. Tā ir brīnišķīga savā vienkāršībā un dziļumā. No visas sirds es aicinu jūs lūgties Rožukroni!” Ar savu apustulisko vēstuli “Rosarium Virginis Mariae” 2002. gada 18. oktobrī Svētais tēvs pievienoja tradicionālajām trim Rožukroņa daļām ceturto jeb Gaismas noslēpumu daļu. To lūdzoties, tiek pārdomāti Jēzus darītie brīnumi un citi Baznīcai svarīgi notikumi.

Rožukroņa lūgšana sevī ietver visus trīs Katoliskās Baznīcas katehismā minētos lūgšanas veidus — tā ir gan verbāla lūgšana, gan meditācija jeb apcere, gan arī atver sirdi visaugstākajai lūgšanas formai — kontemplācijai.

Novēlot svētīgu oktobra mēnesi un padziļināt draudzību ar Kristus Māti Mariju — priesteris Edgars CAKULS, Rīgā (No “Mieram tuvu”).

Dievmāte neliegs savu palīdzību

Daudziem vecāka gadagājuma katoļticīgajiem Rožukronis ir galvenā un svarīgākā lūgšana, ko viņi skaita katru dienu. Tajā pašā laikā liela daļa bērnu un jauniešu to nepraktizē vai lūdzas ļoti reti. Mūžībā aizgājušais Krāslavas dekāns Jāzeps Lapkovskis savulaik bija ļoti noraizējies par to, ka jaunā paaudze nenovērtē šīs brīnišķīgās lūgšanas spēku. Viņš iedibināja draudzē tradīciju, ka svētdienās pirms Votivmises Rožukroņa lūgšanu baznīcā vada bērni un jaunieši, vienu svētdienu latviešu, nākamo — poļu valodā. Dekāntēva iesāktais tiek sekmīgi turpināts.

Nesen sarunājos ar trim viscentīgākajiem latviešu grupas dalībniekiem. Septiņpadsmitgadīgā Ilona vada Rožukroņa lūgšanu baznīcā jau septiņus gadus. Viņa, tāpat kā māsa un brālis piecpadsmitgadīgā Agita un trīspadsmitgadīgais Māris, sāka lūgties Rožukroni kristīgās mācības skolotājas Irēnas Zambares mudināti. Sākumā skolotāja bija tā, kas ieteica lūgšanu nodomus. Tagad Ilona kā galvenā vadītāja izvēlas tos pati.

Visi trīs mani sarunu biedri apliecināja, ka viņi cenšas lūgties no sirds, tomēr ne vienmēr tas izdodas. Sākumā bijis vairāk uztraukuma: nav joka lieta būt par galveno vadītāju vai vadīt vienu noslēpumu dievlūdzēju pārpildītā baznīcā. Ilona atzina, ka toreiz, kā jau bērns, viņa neapzinājās Rožukroņa lielo nozīmi. Ar gadiem lūgšana kļuva aizvien dziļāka, saprotamāka, sirsnīgāka. Personīgā pieredze palīdz koncentrēties. Lai daudz- kārtējā “Esi sveicināta, Marija...” atkārtošana nekļūtu mehāniska, Ilona iemācījusies desmites skaitīšanas laikā apcerēt konkrēto noslēpumu. Līdzī-gi cenšas darīt arī Agita un Māris. Visiem kontrolēt domas palīdz pievēršanās Dievmātes altārim.

Ilonai, Agitai un Mārim patīk lūgties Rožukroni, tomēr katru dienu viņi to nepraktizē. Ilona lūdzas Rožukro- ni baznīcā katru svētdienu: kopīgi, kad ir “latviešu nedēļa”, individuāli — “poļu nedēļā” pirms galvenās sv. Mises. Darbdienās tam vienkārši neatliekot laika, jo daudz jāmācās. Abas meitenes reizi pa reizei tomēr lūdzas arī mājās, kad rodas iedvesma, bet, galvenais, vēlme. Tad ir gandarījuma sajūta un ar mierīgu sirdi var iet gulēt, nemoka vairs nekādas raizes. Jaunieši atzīst, ka grūtībās viņi vēršas pēc palīdzības pie Dievmātes, taču biežāk tās ir citas, īsākas lūgšanas, nevis Rožukronis.

Prāvests Eduards Voroņeckis pirms trim gadiem ieviesa vēl vienu skaistu tradīciju — oktobrī, Rožukroņa mēnesī, uzticēja bērniem un jaunie- šiem vadīt Rožukroņa lūgšanu katru dienu Vissvētākā Sakramenta priek- šā. Ilona, Agita un Māris, pārvarot grūtības un par spīti nevaļai, centās katru vakaru “latviešu nedēļā” atnākt uz baznīcu. To viņi darīšot arī šogad.
Ilona uzskata, ka katrs Rožukroņa lūgšanā atrod kaut ko savu. Tās augļi ir miers sirdī. Viņa aicina arī savus vienaudžus aktīvāk iesaistīties Rožukroņa pulciņā. Oktobris tam ir vispiemērotākais laiks. Sākumā vajag vienkārši atnākt uz baznīcu, piedalīties sv. Misē un sākt lūgties. Ar laiku radīsies patiesa vēlme to darīt pastāvīgi, un viss veiksies. Bet Jaunava Marija savukārt neliegs savu svētību un palīdzību.

Dzīvā Rožukroņa dzīvā vēsture

Vienkāršs un ērts Rožukroņa Karalienes godināšanas veids ir Dzīvais Rožukronis. Par “dzīvo” to sauc tāpēc, ka tas sastāv no 15, kopš Gaismas daļas ieviešanas — no 20 cilvēku grupas. Katrs loceklis apņemas ik dienas skaitīt vienu desmiti jeb desmit “Esi sveicināta, Marija...”, pārdomājot konkrētu uzticēto noslēpumu. Tādā veidā katras dienas beigās ir noskaitīts pilns Rožukronis.

Dzīvā Rožukroņa kopienu dibināja Paulīna Žariko (Jaricot) 1822. gadā Francijā. Šī lūgšanu metode izsenis bija pazīstama arī Latvijā. Pirmsākumos to lūdzās galvenokārt jaunieši. Manas ģimenes albumā ir pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu fotogrāfija, kurā redzami Dagdas draudzes Dzīvā Rožukroņa jauniešu pulciņa locekļi, tostarp arī mana nu jau mūžībā aizgājusī māmiņa, kurai tolaik bija gadi septiņpadsmit vai as- toņpadsmit. Viņa mēdza stāstīt par šī pulciņa darbošanos, kādu reizi parādīja arī savu dalībnieka karti.

Pirms vairākiem gadiem viena no Krāslavas draudzes Dzīvā Rožukroņa grupām vadītāja Regīna Bidzāne uzaicināja arī mani lūgties Dzīvo Rožukroni kādas mirušās dalībnieces vietā. Kopš tā laika ik dienas lūdzos Godības daļas piekto noslēpumu (pēdējo pilnajā Rožukronī) un arī Litāniju Dievmātes godam. Esmu iepazinusi sava pulciņa locekļus. Tagad gandrīz visas tās ir pensijas vecuma sievietes. Kur ir mūsu vīrieši un jaunieši?!

Pavisam nesen uzzināju ma- nas Dzīvā Rožukroņa grupas dzīvo vēsturi. Izrādās, tās pirmsākumi meklējami Skaistas draudzē pirms deviņdesmit — simts gadiem un saistās ar Monikas Ļaksas vārdu. Mūža nogali šī dievbijīgā nelielā auguma sieviete pavadīja Krāslavā un pirms četrpadsmit gadiem nomira simt gadu vecumā. Viņu labi atceras vecākā gadagājuma Krāslavas draudzes locekļi. Monikas tante katru dienu piedalījās sv. Misē, ilgus gadus apkopa sv. Roha altāri, līdz pat nāvei vadīja Dzīvā Rožukroņa pulciņu.

Pēc Monikas tantes aiziešanas mūžībā Dzīvā Rožukroņa vadītājas rūpes uzņēmās Regīna Bidzāne. To viņa dara arī vēl šodien. Regīna bija iestājusies Monikas tantes vadītajā kopienā agrā jaunībā, kad viņai bija gadi septiņpa- dsmit. Taču tad, kad apprecējās (pēc tā laika nosacījumiem) viņai nācās savu vietu nodot kādam citam.

Diemžēl, jauniešiem ar katru ga- du kļūstot vienaldzīgākiem ticībā, Dzīvajā Rožukronī nācās iesaistīt arī vecāka gadagājuma lūdzējus. Regīna, pēc dažu gadu pārtraukuma, atkal atgriezās pulciņā.

Cienot Monikas tantes pēdējo gribu, grupa turpina kopš iesākuma iedibināto tradīciju — divreiz gadā upurēt sv. Misi par Dzīvā Rožukroņa dalībniekiem: maijā — par dzīvajiem, oktobrī — par mirušajiem.

Arī šogad 6. oktobra vakarā sv. Misē mēs kopīgi lūgsimies par mūžībā aizgājušajiem Dzīvā Rožukroņa dalībniekiem un saviem tuviniekiem.

Vēl jāpiemin kāds ievērojams vēsturisks fakts. Pirms 25 gadiem mūsu grupas dievlūdzējas veltījās Fatimas Rožukroņa Karalienei un ar poļu kopienas Krakovā starpniecību aizsūtīja savākto ziedojumu. Pie Regīnas Bidzānes glabājas 1930. gadā izdotā Dzīvā Rožukroņa dalībnieka rokasgrāmata-karte, kā arī 1985. gadā no Polijas priestera Jozefa Gonzelany atsūtītā Fatimas Dievmātes Rožukroņa dalībnieka individuālā karte Nr. 1863947 un citi materiāli ar informāciju, cik un kādas sv. Mises tiks noturētas krāslaviešu nodomā.

Cerams, ka, uzzinājušas šos faktus no mūsu pulciņa dzīvās vēstures, Dzīvā Rožukroņa tagadējās dalībnieces vēl iejūtīgāk lūgsies katrai uzticēto noslēpumu, arvien vairāk paļaujoties uz Dievmātes aizbildniecību.

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA