“Cik žēl, ka es par to nezināju agrāk!”
Dārgie Kristum ticīgie!
Svētie Raksti bieži atkārto, ka svētīgs ir darbs lūgties par mirušajiem. Tas nes svētību ne tikai mirušajiem tuviniekiem, bet arī mums pašiem, jo, ja mēs lūdzamies par mirušajiem, mēs nekad neaizmirsīsim, ka mūsu Tēvija ir debesīs, bet nevis virs zemes.
Ir kāds pamācošs laicīgais stāsts. Savulaik kādā nelielā pilsētā dzīvoja divi draugi: viens diezgan bagāts, bet otrs — nabadzīgs. Kādu reizi bagātais kaimiņš savam draugam saka: “ Es tev gribu iedot līdzekļus, lai tu uzbūvētu skaistu māju. Nežēlo līdzekļus, es gribu, lai mana māja būtu patiešām skaista un patīkama.” Gāja laiks. Nabadzīgais kaimiņš būvēja māju, bet darīja to ļoti vieglprātīgi: pirka nekvalitatīvus materiālus, arī strādāja pavirši. Beidzot šis cilvēks atnesa bagātajam kaimiņam atslēgas no jaunās mājas un teica: “Darbs ir pabeigts, lūk, jaunās mājas atslēgas.” Bet bagātais kaimiņš saka: “Mans draugs, es tev gribu sagādāt skaistu dāvanu. To māju, ko tu būvēji man, es gribu uzdāvināt tev. Ņem atslēgas un dzīvo laimīgi šajā skaistajā mājā.” Kaimiņš nopūtās un teica: “Cik žēl, ka es agrāk nezināju, ka šajā mājā pienāksies dzīvot man pašam!”
Pārdomājot šodien dzirdēto Evaņģēliju, atcerēsies, ka Jēzus Kristus bieži atkārto, lai mūsu sirds nebīstas. “Mana tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: “Es eju jums sagatavot vietu?” (Jņ 14,2).
Lai sagatavotu mums vietu, Dieva Dēlam bija jāmirst kā cilvēkam. Mūsu laicīgās dzīves miteklis, mūsu miesa sabruks, bet debesīs mūs gaida mūžīgās mājas, kas nav ar rokām celtas (II Kor 5,1). Šodien neviens no mums nevar pateikt kā cilvēks no stāsta, ka “es par to agrāk nezināju”. Mēs ļoti labi zinām, ka Kristus uzvarēja nāvi, dzīvība svinēja uzvaru, tāpēc arī mums virs zemes tagad nāve vairs nav briesmīga. Tā ir aizmigšana, tā ir gaidīšana uz augšāmcelšanos no mirušajiem. Un tāpēc mēs, kristieši, ticīgie cilvēki, vairs nebīstamies. Neviens mums nevar atņemt dzīvi Kristū, jo caur Kristu mums pieder mūžīgā dzīve. Tam liecība ir miljoni mocekļu, kuri bez bailēm uzņēma nāvi, uzvarēja nāvi ar ticību un mīlestību — ar mīlestību uz Dievu un saviem tuvākiem.
Nāve, kur ir tava uzvara? Kristus ir augšāmcēlies, un neviens mirušais nepaliks kapā. Bet te, virs zemes, mēs redzam ar savām acīm briesmīgas lietas. Nāve aizvien vēl pļauj mums visapkārt. Mirst mūsu tuvinieki, mirst jauni cilvēki. Kur tad ir tā labā ziņa par dzīvības uzvaru? Padomāsim!
Jēzus no sava krusta mums saka, ka nāve ir dažāda: ir miesas nāve, bet ir arī daudz briesmīgāka, nepārvarama nāve — atšķirtība uz mūžīgiem laikiem. Šī nepārvaramā atšķirtība gadu tūkstošiem bija smags pārbaudījums visai cilvēcei. Atrauta no Dieva, pazaudējusi Dievu kā savas dzīves avotu, cilvēce ne tikai mira miesīgi, bet uz visiem laikiem aizgāja projām no saskarsmes bez Kunga Dieva. Mirdami bez Dieva, cilvēki palika miruši. Un, raug, Kristus, dzīvais Dieva Dēls, atnāca uz zemi. Viņš dzīvoja cilvēka dzīvi. Būdams dzīvais Dievs, Viņš pieņēma cilvēka likteni. Viņš bija izsalcis, izslāpis, noguris, un, kas ir visbriesmīgākais, beigās Viņš nomira kā cilvēks. Kā Dievs Viņš nomirt nevarēja, bet aiz mīlestības uz mums Viņš pieņēma mūsu likteni.
Pēc nāves Kristus nonāca tajā bezdibenī, kur nav Dieva. Kad Viņš iegāja šajā šausmu ielejā, Viņš ar savu dievišķību, ar mūžīgo dzīvību, ar nedziestošo gaismu piepildīja visu. Nāve tika uz visiem laikiem iznīcināta. Un tagad mēs nāvi saucam par aizmigšanu, par īslaicīgu miegu. Kad nomirstam, mēs nonākam nevis izmisuma bezdibenī, bet pie Dieva, kurš mūs mīlēja tā, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs ieticētu Viņa mīlestībai, lai Viņš būtu mums “ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14,6).
“Cik žēl, ka es par to nezināju agrāk!” Cilvēks stāvēja pie slikti uzbūvētas jaunas mājas, viņš nezināja, ka šajā mājā viņam nāksies dzīvot. Bet mēs, šodien stāvēdami kapsētā pie svētā krusta, zinām, ka caur svēto krustu kā ar atslēgu mēs varēsim atvērt durvis mūžīgai dzīvei Dieva valstībā, kur katram no mums ir sagatavotas mājas. Tās pamats ir ticība uz mūžīgo dzīvi, ticība uz augšāmcelšanos no mirušajiem.
Dekāna Pāvila ODIŅA uzruna dievkalpojumā Dagdas kapsētā šī gada 3. oktobrī.
