Svētie atrodas Dieva godībā un ir atbrīvoti no laika un vietas ierobežojumiem. Mēs varam vērsties pie tiem jebkurā laikā un vietā. Tomēr, tā kā savas zemes dzīves laikā viņi ir dzīvojuši un nomiruši konkrētā vietā, tad tieši vieta, kur tie miruši, parasti kļuva par viņu galveno godināšanas vietu. Vissenākie vietu aizbildņi bija mocekļi. Šāda šīszemes dzīves vajadzību saistīšana ar mirušo cilvēku dvēseļu spēju palīdzēt bija raksturīga vienīgi kristiešiem. Mocekļa nāve kļuva par viņa vai viņas piedzimšanas dienu Debesīm un tika attiecīgi svinēta.
20. gs. pirmajā pusē svēto skaits strauji palielinājās. Tam par iemeslu bija strādājošo darba problēmas. Katrai amatnieku ģildei, kas tajos laikos kontrolēja un regulēja savu locekļu nodarbinātību, bija savs svētais aizbildnis. Svētā aizbildņa izvēli noteica kāda raksturīga iezīme šī svētā biogrāfijā, kas saistījās ar attiecīgā profila ļaužu nodarbošanos. Dažādas dzīves situācijas un vajadzības ir rosinājušas cilvēkus meklēt palīdzību pie kāda svētā, kas šķitis īpaši atsaucīgs kādā konkrētā vajadzībā. Svēto un tā godinātāju saistīja līdzīgs dzīves stāvoklis, tās pašas rūpes, darbs vai situācija.
Sniedzam mūsu lasītājiem informāciju par vairākiem svētajiem aizbildņiem, kuriem ir vairāk vai mazāk starptautiska nozīme un kurus pazīst daudzās zemēs (no grāmatas “Svētie aizbildņi”). Iekavās norādīti simboli, kādi tiek attēloti konkrētu svēto svētbildēs.
Materiālu pilnībā lasiet laikrakstā "Ezerzeme" (2009. gada 27. oktobris, 2. lpp.).
