Katoļu Baznīca savā ilgajā 2000 gadu pastāvēšanas laikā dievkalpojumos iesaistīja visas mākslas nozares, kurām jāveicina cilvēka dvēseles tuvināšana Dievam lūgšanu laikā. Te dziedāšana un mūzika ieņem galveno vietu. Dziedāšana ir visvecākā Baznīcas mākslas nozare, jo, kas labi un skaisti dzied, tas divkārt lūdzas.
Mūzika spēj tieši iedarboties uz cilvēka dvēseli un izsaukt tajā attiecīgu noskaņu, lai cilvēks spētu viegli atraisīties no laicīgām domām, lai, pilnīgi atbrīvojies no visa laicīgā, viņš spētu brīvi un nepiespiesti sarunāties ar Dievu un svētajiem.
Dievs mums katram ir dāvājis balsi. Bez tās mēs pat nespētu runāt. Dievs ir devis vēl vairāk — balss dziesmās un mūzikā var viņu godināt, slavēt, pielūgt. Kopēja dziedāšana aizrauj cilvēkus, liek viņiem aizmirst visu pārējo un nodoties tikai lūgšanai. Bez tam pati melodija, radīdama cilvēkā attiecīgu noskaņu, palīdz viņam vieglāk iejusties lūgšanu saturā. Tas ir garīgās dziesmas galvenais uzdevums.
Jau jezuīti, darbodamies Latgalē — Māras zemē, veicināja dažādas dievkalpojuma formas. Blakus Rožukronim un mirušo piemiņas liturģijai (psalmiem) ļoti iecienīts Dievmātes godināšanas veids jāmin “Stundiņu dziesmas” (“Godzinkas”). Šis lūgšanas veids bija iekārtots pēc priesteru lūgšanas grāmatas breviāra kanonisko stundu parauga. Šīs “stundiņas” bija veltītas Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas godam un bija īsākas par garīdznieku lūgšanām, tāpēc sauktas par “Stundiņām”.
Tāpat kā breviārā, arī šeit visas lūgšanas ir sadalītas septiņās lūgšanu stundās. Katra stunda iesākas (matutīna, I, III, VI, IX, vakara un beidzamā) ar “Tēvs mūsu” un “Esi sveicināta” lūgšanām. Pēc tam lūdzas, lai Dievmāte steigtos mums palīgā un pasargātu mūs no ļaunā dvēseles ienaidnieka. Tālāk seko slavas dziesma un lūgšana. Katras lūgšanas stundas ievada un pati lūgšana paliek nemainīga: mainās tikai himna un antifona.
Kas tās sacerējis un kad sacerētas, tuvāku ziņu nav. Daži vēsturnieki domā, ka to sākums meklējams 14. un 15. gs. Tās sacerētas latīņu valodā. Autors, kā redzams, bijis dziļi ticīgs un dievbijīgs Dievmātes godinātājs, kā arī labs Bībeles pazinējs, jo ir pratis no Bībeles izmeklēt skaistākās metaforas un tās attiecināt uz Jaunavu Mariju. Sacerētāja mērķis viennozīmīgi bijis nostiprināt ticīgajos dogmu par Jaunavas Marijas Bezvainīgo ieņemšanu.
Daži uzskata, ka šo lūgšanas veidu uz Latgali atnesa dominikāņi, jo viņi savas priesteru lūgšanas breviārā dzied. Iespējams, ka viņi vēlējās tuvāk iepazīstināt vietējos ļaudis ar savām lūgšanām, un tā izveidojās “Stundiņu dziesmas”. Daži vēsturnieki uzskata, ka “Stundiņas” atnesuši jezuīti, jo viņi nemitīgi rūpējās par tautas izglītošanu.
Poļu valodā “Stundiņas” tulkojis jezuīts Vujeks 1596. gadā. Lietuvā tās jau bijušas pazīstamas agrāk. Abās mūsu kaimiņzemēs “Stundiņas” bijušas un arī tagad ir ļoti populāras. Tās dziedājuši bruņinieki savos karagājienos, karavīri savās nometnēs, svētceļotāji, dodoties uz Dievmātes svētvietām, amatnieki savās darbnīcās, zemnieki savās lauku sētās. Visur skanējušas Dievmātei veltītās “Stundiņas”, sevišķi maija un oktobra mēnesī. Arī bēru dienā tās dziedātas rīta agrumā.
Latgalē “Stundiņu dziesmas” nonāca ap to pašu laiku kā Polijā un Lietuvā. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki vēl tagad zina no galvas dziedāt “Stundiņas”. Sievietes tās dziedāja, darbodamās virtuvē. Tā bija iemīļota rīta dziesma. Vēl nesen arī Rīgas Garīgajā seminārā studenti dziedāja “Stundiņas” Svētā Franciska baznīcā un semināra kapelā.
Blakus privātai dziedāšanai agrāk “Stundiņas” dziedāja svētdienās un sevišķi Dievmātes svētkos arī baznīcā. Ar “Stundiņām” it kā iesākās svētdienas dievkalpojumi. Dziedāšanā piedalījās visa draudze — vīrieši, sievietes un jaunatne. Diemžēl tagad šis ieradums izzudis.
Jāpiezīmē, ka pēc Dievmātes godam veltītajām “Stundiņām” tika sacerētas arī “Stundiņas” Jēzus Sirds, Svētā Jāzepa un citu svēto godam. Taču tās mazāk pazīstamas.
Būtu jauki un svētīgi dziesmas Jaunavas Marijas godam iemācīt Māras zemes ticīgajiem.1801. gadā izdotajā lūgšanu grāmatā “Dzismies Swatas” ievadā, starp citu, lasām: “Šos strodeigos tautas dzīvbejeiba ogrok ir bejuse taida, ka pļovas, teirumi un meži ir skanējuši nu svātku dzīsmem, kuras tī ir dzīdojuši... sovu dorbu laikūs. Prīks asūt bejis ceļotajam tū dzērdēt un redzēt. Tymā laikā, kod cylvāku rūkas beja nūdarbynotas, jūs vīnkoršos un navaineigos dvēseles ticeibas, cereibas un mīlesteibas aktūs cēlēs leidz poša Dīva trūņam, taidā veidā svātus dorūt jūs pošus un paceļūt pi Dīva ari klausietoju sirdis.” Lai arī tagad mūsu sirdis paceļas pie Dieva!
Priesteris A. BUDŽE
P. S. Krāslavas Sv. Ludviga draudzē līdz mūsdienām ir saglabājusies šī skaistā tradīcija. Sestdienās latviešu valodā un svētdienu rītos poļu valodā, kā arī Advernta laikā trešdienās un sestdienās pirms Rorates Mises baznīcā tiek dziedātas “Stundiņu dziesmas” Dievmātes godam.
G. K.
