Marija piederēja tai Izraēla tautas daļai, kas Jēzus laikā no visas sirds gaidīja Glābēja atnākšanu. Vienlaikus Marija nevarēja iedomāties, kā šai atnākšanai jānotiek. Varbūt arī viņa gaidīja Mesijas parādīšanos godībā.
Tāpēc vēl jo lielāks ir Marijas pārsteigums, kad eņģelis Gabriēls ierodas viņas mājās, sakot, ka Kungs un Glābējs vēlas iemiesoties viņā, ka caur viņu, Mariju, Kungs vēlas īstenot savu atnākšanu. Mēs varam iztēloties Jaunavas izjūtas. Tomēr ar lielu ticību un paklausību viņa saka “jā”.
“Lūk, es esmu Kunga kalpone.” Un tā viņa kļūst par Kunga “mājokli”, par patieso “templi” pasaulē un par “durvīm”, caur kurām Kungs varēja atnākt virs zemes.
Mēs sacījām, ka šī atnākšana bija vienreizēja: vienreizēja un neatkārtojama. Vienlaikus mums nav jāgaida vienīgi Pēdējā atnākšana laiku beigās: savā ziņā Kungs vienmēr ilgojas nākt — nākt caur mums. Un Viņš klauvē pie mūsu sirds durvīm: vai tu esi gatavs Man dāvāt savu miesu, savu laiku un savu dzīvi? Tā skan Kunga balss, jo Viņš vēlas ienākt arī mūsu laikmetā, caur mums. Viņš vēlas ienākt cilvēces vēsturē. Viņš aizvien meklē sev dzīvu mājokli — mūsu dzīvi. Lūk, kas ir Kunga atnākšana. To mēs vēlamies no jauna iemācīties Adventa laikā: lai Kungs var atnākt arī caur mums.
Pāvests Benedikts XVI
