Turpinās priesterības gads, ko pāvests Benedikts XVI izsludināja, sagaidot priesteru debesīgā aizbildņa, sv. Arsas prāvesta Jāņa Marijas Vianeja 150. nāves gadskārtu. 11. februārī katoļu Baznīca atzīmē Dievmātes parādīšanās Lurdā piemiņas dienu. Šajā sakarā lūdzu Krāslavas sv. Ludvika Romas katoļu draudzes prāvestu Eduardu Voroņecki, kurš pērnā gada oktobrī nelielās Latvijas priesteru grupas sastāvā apmeklēja Arsu un Lurdu, dalīties iespaidos, pastāstīt par svētceļojumā saņemtajām žēlastībām.
— Mēs bijām divpadsmit cilvēki: divi bīskapi, Antons Justs un Vilhelms Lapelis, un desmit priesteri. No Rīgas uz Ženēvu lidojām ar lidmašīnu, tālāk braucām ar divām automašīnām. Bija laba iespēja iepazīties ar Franciju caur automašīnas logu. Mūsu mērķis bija tuvāk iepazīties ar divām svētvietām — Lurdu un Arsu. Abās es biju pirmo reizi. Pa ceļam pabijām Lionā, Tulūzā, dažās citās nelielās pilsētiņās, piemēram, Venaskā, kur ir mācījušies ļoti daudzi Latvijas priesteri. Venaskā atrodas veca baznīca un senākais baptistērijs Francijā — no 4. gadsimta. Šajā kapelā pie baznīcas notika kristības. Kādreiz te tika ievadīts no kalna tekošā avota ūdens, ko izmantoja kristības sakramenta piešķiršanai. Bijām arī Aviņjonā, kur veselu gadsimtu dzīvoja Romas pāvesti. No tiem laikiem tur saglabājušies daudzi liturģiskie priekšmeti.
Francijā ir ļoti skaista, sakopta daba, vecas, brīnišķīgas baznīcas. Te ir dziļas katoliskas saknes, un tas ir jūtams visuviet. Francija mums ir devusi ļoti daudz svēto, te ir daudz svētvietu. Ne velti pāvests Jānis Pāvils II Franciju nosauca, ja nemaldos, par veco Baznīcas meitu.
Lurda pārliecina:
Dievmāte mūs mīl
Vispirms mēs apmeklējām Lurdu. Tā pievelk svētceļniekus no visas pasaules, jo tur brīnumi notiek līdz šai dienai. Bija prieks redzēt, ka ir tik daudz jauniešu, jaunu priesteru. Slimi cilvēki meklē palīdzību pie Dievmātes un cer, ka Kristus Māte viņus uzklausīs.
Katru dienu notiek Euharistiskās procesijas, kad priesteris nes Vissvētāko Sakramentu, pēc tam ieiet pazemes baznīcā, kurā var ietilpt 20 tūkstoši dievlūdzēju. Tur notiek aizlūgumi par slimiem cilvēkiem, pries-teris dod svētību ar Vissvētāko Sakramentu. Pazemes baznīcā izvietots muzejs, kurā glabājas dokumenti par notikušiem brīnumiem, apraksti un ārstu apstiprinājumi. Ārsti atzīst, ka šiem izveseļošanās gadījumiem tikai viens izskaidrojums: te notikusi Dieva intervence caur Marijas aizbildniecību.
Mani ļoti pārsteidza tas, cik Lurdā daudz brīvprātīgo palīgu, tā saucamo volontieru. Es redzēju, ka tie paši cilvēki, kas piedalījās rīta Svētajā Misē, smēlās garaspēku, pēc tam visu dienu pavadīja kopā ar svētceļniekiem, ar slimajiem, bija labsirdīgi, vienmēr gatavi palīdzēt, kaut ko parādīt, paskaidrot.
Es, priesteris Rasnacis un priesteris Patmalnieks bijām aizgājuši uz vannām, kur tek no “Marijas strautiņa” ūdens un kur arī mēs iegremdējāmies. Ūdens ir auksts, sākumā pat baidījos, lai nesaslimtu. Toties pēc procedūras bija neparasts možums, enerģija. Bija sajūta, ka klāt bija Dievmātes svētība. Tas nenozīmē, ka kļūsti uzreiz atkal jauns un vesels. Bet rodas garīgais spēks, kam, manuprāt, ir vēl lielāka nozīme.
Cilvēki tur smeļ Lurdas ūdeni arī līdzņemšanai. Visuviet tiek izplatītas lapiņas poļu, angļu, vācu, citās valodās, kur izskaidrots, ka Lurdas ūdeni nevar uzskatīt par kādu maģisku līdzekli, tam nav nekādas burvestības spēka.
Vispirms cilvēkam jāiet pie grēksūdzes, jāpieņem svētā komūnija, jālūdzas, jāpiedalās Sv. Misē. Tikai tad, jebkādā veidā izmantojot šo ūdeni, var cerēt uz brīnumu. Visam jābūt vienotam ar mūsu iekšējo noskaņu, ar dvēseles tīrību. Lai gūtu miesas veselību, vispirms jābūt garīgi veselam.
Lurdā ir vieta, kur notiek nemitīgā Vissvētākā Sakramenta adorācija un kur daudzi lūdzas. Aizkustinoši bija katru vakaru piedalīties procesijā ar svecītēm lielajā laukumā, kad visi daudzie svētceļnieki dzied “Ave, Marija!”, lūdzas Rožukroni. Lī-dzīgi kā pie mums Aglonā, 14. augusta vakarā pie mikrofona notiek noslēpumu meditācijas, pie tam dažā-dās valodās — dzirdējām grieķu, libāņu un daudzās mums nezināmās. Tas liecina par to, ka mūsu Baznīca ir patiešām katoliska, universāla.
Dievmātes parādīšanās grota pievelk daudz cilvēku, kuri tur lūdzas. Sākot no plkst. 6.00 līdz 23.00, visu dienu viens pēc otra tur notiek dievkalpojumi. Bija ļoti aizkustinoši, ka arī mēs, visi Latvijas priesteri, tur varējām celebrēt sv. Misi.
Mums bija izdevība apmeklēt vietas, kur piedzima un dzīvoja sv. Bernadete, nabadzīgā meitenīte, kurai vairākas reizes parādījās Dievmāte. Uzzinājām, ka vairāk par gadu viņas ģimene bija spiesta dzīvot pat cietumā, jo nebija citas mājvietas. Saglabājušās sv. Bernadetes mantas, piemēram, kleita, kuru viņa pati sašuva, gatavojoties pirmajai komūnijai. Svētie Raksti saka, ka Dievs savas žēlastības aizvien dāvājis mazajiem. Bernadete bija daudz cietusi. Viņai bija grūti iemācīties katehismu, viņa daudz slimoja, bet viņai bija liela ticība, paļāvība uz Dievu, tāpēc caur viņu notika lielais brīnums — Dievmātes parādīšanās.
Lurdas apkārtne ir vienreizēji skaista. Pireneju kalni, netālu Spānija. Patiešām, tā ir kā miera oāze, kur cilvēks var pievērsties savām garīgajām vajadzībām.
Mēs dzīvojām poļu misijā. Iebraucējus ar lielu laipnību šajā viesnīcā apkalpo poļu māsas, kas tur dzīvo sen. Viņas ļoti lepojas ar savu Lurdu, ar prieku stāsta par šo vietu.
Lurdas svētvietā īpašā veidā var pārliecināties, ka Dievmāte mūs mīl, grib mums palīdzēt, vest uz pestīša-nu. Ja mēs esam uzticīgi Marijas bērni, Viņa mums noteikti palīdzēs.
Sv. Arsas prāvests — paraugs uzticēto pienākumu pildīšanā
Mūsu svētceļojuma galamērķis bija Arsa. No Lurdas bija jāmēro garš ceļš, apmēram 800 km. Arsa ir neliela pilsēta, kura kļuva slavena caur svēto prāvestu Jāni Mariju Vianeju. Šis ir svētā Arsas prāvesta jubilejas gads, tāpēc uz šo svētvietu brauc cilvēki no visas pasaules, lai apmeklētu baznīcu, kur kalpoja svētais, palūgtos pie viņa kapa altāra, kur viņš atdusas stikla sarkofāgā. Arī mēs tur celebrējām Sv. Misi, par ko bija liels prieks. Mani pārsteidza šāds fakts. Kad J. M. Vianejs ieradās Arsā, baznīcu apmeklēja tikai viena ģimene. Bet, kad viņš pēc 41 kalpošanas gada nomira, uz viņa bērēm atnāca 150 tūkstoši cilvēku. Tas ir patiešām liels brīnums!
Apmēram 2 km attālumā no baznīcas ir uzstādīts piemineklis sv. J. M. Vianejam kā atgādinājums par šādu notikumu. Ceļā uz Arsu viņš satika ganiņu un palūdza, lai zēns parāda ceļu uz baznīcu. Pēc tam priesteris pateicās un sacīja: “Tu man parādīji ceļu uz Arsas baznīcu, es tev parādīšu ceļu uz debesīm.” Cik skaisti vārdi!
Kad izlasīju par to, kāda bija pr. J. M. Vianeja dienas kārtība, biju patiešām izbrīnīts. Tikai ar Dieva palīdzību, Dieva žēlastību varēja izturēt, guļot katru nakti tikai 4-5 stundas, bet pārējā laikā biktējot, kristījot, mācot katehismu, apmeklējot ģimenes, pilnīgi veltījot sevi Dievam, rūpējoties par to, kā cilvēkus atgriezt uz pestīšanas ceļa. Grūtības radīja tas, ka sākumā no cilvēku puses bija liela pretestība, arī ļaunais gars bruka virsū, sita, spīdzināja par to, ka viņš daudzus cilvēkus bija padarījis par Dieva draugiem.
Arsas baznīcas mazā kapeliņā ir sens altāris ar Dievmātes statuju. Pr. J. M. Vianejs kādu reizi esot paņēmis zīda lenti, uz tās sarakstījis visus draudzes locekļus, pēc tam to ielicis Marijas sirdī, veltījot Dievmātei savu draudzi. Pr. J. M. Vianejs ļoti godināja svēto mocekli Filomenu. Viņa dzīves laikā caur svēto jaunavu bija notikuši daudzi brīnumi. Prāvests aicināja cilvēkus, lai viņi lūdz sv. Filomenas aizbildnību, ka šī svētā var daudz palīdzēt.
Ar savu vārdu, ar dzīves piemēru svētais prāvests liecināja par Dievu, gāja pie katras ģimenes, mēģināja pieklauvēt pie katra cilvēka sirds durvīm.
Arsā mēs dzīvojām garīgajā seminārā, kurš nodibināts nesen — 1996. gadā. Tur mācās topošie priesteri. Paldies Dievam, ka vēl ir paaicinājumi uz priesterību.
Pr. J. M. Vianejs daudz lasīja. Viņam bija liela bibliotēka, un viņš katru dienu vienu stundu atvēlēja Svēto Rakstu, citas garīgās literatūras lasīšanai. Kaut gan laika vienmēr pietrūka, viņš uzskatīja, ka vismaz viena stunda jāvelta pašizglītībai, zināšanu papildināšanai.
Svētais Arsas prāvests it kā neko lielu nav izdarījis. Viņš nebija moceklis, nesarakstīja grāmatas. Viņš vienkārši labi pildīja savus draudzes gana pienākumus un panāca to, ka atgriezās pie Dieva ne tikai viņa draudze, bet arī apkārtējie ciemi un pilsētas. Viņa piemērs ir liecība tam, ja mēs savā vietā labi pildīsim mums uzticētos pienākumus, daudz ko varam panākt.
Rezumējot varu pateikt, ka šis svētceļojums mūs garīgi stiprināja, deva jaunus spēkus tālākai priesteriskai kalpošanai.
Sagatavoja Genovefa Kalviša
