“Es negribu ne ar ko lepoties, tik vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus Krustu, ar ko man pasaule krustā sista un es — pasaulei” (Gal 6,14).
Vai es lepojos ar pestīšanas zīmi?
Vai tāpat kā svētais apustulis Pāvils es varu apgalvot, ka lepojos ar Kristus krustu? Vai es, kristietis, esmu starp tiem, kas reiz bija apsolījušies nest krustu, sekojot mūsu Glābējam?
Arī šodien daudzi ceļi ved “uz Golgātu”. Pa šo krustaceļu iet cilvēki, kuri tik tikko turas uz kājām no bada, tie, kuru seju un miesu apzīmogojušas dažādas sāpes un ciešanas, tie, kurus salauzusi netaisnība, tie, kuri izmisumā kliedz, kuri no kaut kā bēg vai kurus nomoka neatrisināmas problēmas, slimības un dažādas nelaimes. Viņus visus nomāc bezcerība, jo viņi neatrod atbildi uz kādu jautājumu. Šis jautājums ir: “Kāpēc?!”
Varbūt arī tevi nomoka šis jautājums? Tad pacel acis uz krustā sisto Pestītāju! Paskaties uz Viņa brūcēm, lielajām dzelzs naglām, aso ērkšķu vainagu, lielajām Asins lāsēm, izmocīto Miesu. Vai tev neliekas, ka Krustā Piesistā acis ir pievērstas tev, ka tās visu redz, visu saprot? Ka viņš tevi izjautā, izdibina tavu sirdi? Ka Jēzus noliecas pie tevis un runā uz tevi mierinājuma pilnus vārdus: “Neraizējies, mans bērns, Es tev varu palīdzēt, ja vien tu to gribi?” Un ar savu skatienu, kurā jaušams viss mūsu grēku dēļ pārciesto moku smagums, Jēzus jautā katram no mums: “Vai tu vēlies palikt Man uzticīgs? Izvēlies, kurā pusē tu gribi stāvēt: mīlēt kopā ar Mani, krustā sisto, vai būt par Manu nīdēju un cilvēces nodevēju?”
Apdomā labi! Ko tu Viņam atbildēsi? Pasaulē notiek nežēlīga cīņa. Starp tumsu un gaismu. Starp labo un ļauno. Starp naidu un mīlestību. Starp Kristu un antikristu. Un krusts ir visspilgtākā šo pretrunu zīme. Antikrista piekritēji to pašlaik noķengā daudz vairāk nekā jebkad. Pasaule kurn, miesa cieš, sātans uzglūn, bet cilvēks nekrīt, ja balstās uz stipras klints — Kristus krusta. Šodienas daudzos ciešanu ceļus izpratīsim tikai tad, kad mēs pārdomāsim Jēzus Kristus ciešanu ceļu, kas beidzās pie Golgātas krusta. Mēs nekritīsim izmisumā, ja domāsim par Kristus brūcēm un ar uzticību tajās patversimies. Mācīsimies no sv. Augustīna, kurš ir teicis: “Dažas īsas stundiņas, pavadītas pie Tava svētā krusta, stiprina daudz vairāk nekā visi pasaules prieki.”
“Tas ir Dieva spēks”
Kristus ciešanu un nāves dēļ uz krusta, krusts ir kļuvis par vissvētāko, viscienīgāko zīmi, kāda vispār ir, tajā viss top stiprināts, apzīmēts, svaidīts Kristus Spēkā, Trīsvienīgā Dieva Vārdā. Krustu, uz kura ir izkalts, iegravēts, izgriezts, uzzīmēts vai citādi atveidots Kristus attēls, sauc par krucifiksu. Otrais Nikejas koncils 787. gadā deklarēja, ka, atzīstot un godinot krucifiksu, mēs apliecinām un godinām to, ko tas pārstāv. Krucifiksa klātbūtne un cienīšana izteic Kristus suverēno varu, dod svētību, žēlastību un pasargā no ļauniem gariem. Tāpēc krucifiksam jābūt uz altāra vai virs tā, kad tiek celebrēta sv. Mise. Krusts grezno varoņu krū-tis, jo kristīgās tautas goda ordeņus pagatavo krusta veidā. Krusts redzams uz karaļu kroņiem, uz baznīcu torņiem. Baznīca aicina novietot to skolās, slimnīcās, mājās, darba vietās, nēsāt uz ticīgo krūtīm. Sv. Pāvils skaidroja: “Tas ir Dieva spēks” (I Kor 1,18).
Katoļi vairākās valstīs tradicionāli izvieto ceļmalu krustus. Latgalē pie tiem notiek maija mēneša dziedājumi. Senāk dažreiz uz ceļmalu krustiem bija lasāms uzraksts: “To Es darīju priekš tevis. Ko tu dari priekš Manis?”
Mūsu ticība ir pavisam īsi savilkta kopā krusta zīmē, mūsu atpestīšanas zīmē. Atveidojot krusta zīmi, mēs apliecinām savu ticību uz Dievu Tēvu un Dēlu un Svēto Garu un uz to, ka Kristus ar savu nāvi pie krusta mūs ir izglābis. Pirmā lūgšana, ko mēs iemācām saviem bērniem, ir krusta zīme. Krusts tiek pārmests, svētījot sevi un citus, iesvētot baznīcas un pasvētot lietas un priekšmetus, pirms un pēc dievkalpojuma, iesākot un noslēdzot lūgšanu, dienu, kādu svarīgu darbu, kā arī kārdinājumos un briesmās. Dziļi ticīgu ģimeņu vecāki svētī bērnus ar krusta zīmi, kad viņi pirmo reizi iet pie grēksūdzes, pie svētās komūnijas, dodas laulāties baznīcā, uz skolu, darbu vai ceļojumā, katru vakaru pirms gulētiešanas. Mūsu senčiem bija ieradums pārmest svēto krusta zīmi pār maizes klaipu, kad iesāka to griezt.
“Ejot un nākot, ģērbjoties, mazgājoties, ēdot, gulēt ejot un pie visa, ko mēs darām, mēs apzīmējam savu pieri ar svēto krusta zīmi” (Tertulliāns). Caur krustu Kungs svētī cilvēku viņa visiekšķīgākajā būtībā.
Nepieļausim zaimošanas grēku!
Pret krustu jāizturas ar cieņu un dievbijību, jāizsargājas no zaimošanas grēka. Izrādot necieņu krustam, mēs nonicinām, zaimojam pašu Dievu, kas ir liels grēks un par kuru Dievs bieži soda jau virs zemes. Par to atrodam daudz liecību Svētajos Rakstos. Arī Latgales ticīgo vidū no paaudzes uz paaudzi dzīvo aculiecinieku nostāsti par Dieva sodu tiem cilvēkiem, kuri iznīcinājuši baznīcu, ceļmalu vai kapu krustus. Lūk, viens no tiem. Pēc otrā pasaules kara divi vīrieši pēc vietējo iestāžu pavēles ar autogēnu nozāģēja Daugavpils vecticībnieku baznīcas krustu. Vēlāk, kad viņi strādāja savā darbnīcā, aizdegās skābeklis un abi vīrieši sadega.
Pavērosim un paanalizēsim, kā mēs paši, mūsu bērni, mazbērni un draudzes locekļi pārmetam krustu. Vai mēs to darām pareizi, kā to pieprasa katras konkrētas konfesijas Baznīca, — lēni, plaši, godbijīgi, no pieres līdz krūtīm, no viena pleca līdz otram, izjūtot, kā Dieva Dzīvības pilnība ieplūst dvēselē? Diemžēl nereti var redzēt nepilnīgu, steidzīgu zīmi, kaut ko līdzīgu mušu atgaiņāšanai, kas nevienam neko neizsaka un tikai iepriecina ļauno garu.
Un vai tā nav Dieva zaimošana, ja krusts tiek novietots veikalā starp degvīna pudelēm, darba vietā vai mājās starp dažādiem krāmiem? Daudziem, it īpaši jauniešiem zelta krustiņi vai palielāki masīvā ķēdē iekārti krucifiksi kļuvuši nevis par ticības apliecinājumu, bet gan par modes lietu, ko puiši nevīžīgi valkā uz plikām krūtīm, bet meitenes — pie nepiedienīga apģērba, pie tam arī nepiedienīgās vietās un situācijās.
Bieži novērota necienīga izturēšanās pret kapuvietu krustiem. Tilžas prāvests A. Budže dod padomu, ko darīt ar koka krustu, kas apbedīšanas laikā bija uzlikts uz mirušā kapa, bet pēc pieminekļa uzlikšanas no kapa noņemts.
“Šis koka krusts, kas tagad atrodas pie atkritumu tvertnes, apbedīšanas dienā tika pasvētīts. Baznīca iesaka izlietotos un novecojošos svētītos priekšmetus sadedzināt. Bet ko darīt, ja sadedzināt kapa krustu nav iespējams? Var lūgt padomu draudzes prāvestam. Var novietot krustu uz kādas zināmas kapu kopiņas, kad iepriekšējais krusts ir bojāts vai tā vispār nav bijis. Krustu var izlietot arī kādam jaunapbedītam, ja nav līdzekļu jauna krusta iegādei.”
Nekad neaizmirsīsim, ka krusts ir sakramentālija, caur kuru mēs ticībā izlūdzam Dieva žēlastību, saņemam Viņa palīdzību un pestīšanu.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
