“Bērni izglābs pasauli!”?

Māte... Kādas asociācijas mūsos izraisa šis vārds?

Septiņu bērnu māmiņai Olgai Podjavai tas ir neatdalāms no jēdzieniem “dzīvība”, “mīlestība”, “rūpes”, “siltums”, “uzupurēšanās.” Katrs no šiem jēdzieniem ir tik apjomīgs, ka varētu nodoties to apcerei bezgalīgi.

Olga īpaši uzsver Dievmātes paraugu, kura uzupurēja savu dzīvi visas cilvēces glābšanai. Ja Vissvētā Jaunava Marija ar savu “Jā!” vārdu nebūtu atsaukusies uz Dieva aicinājumu kļūt par Pestītāja Māti, neviens no mums nespētu izglābties.

Arī mūsu mātes ir nesušas daudz upuru savu bērnu labā. Katras jaunas dzīvības dāvāšana un pieņemšana jau pati par sevi ir liels upuris. Bet cik tādu labprātīgu atteikšanos ir nepieciešams dzīves laikā, jo sevišķi daudzbērnu ģimenē!

Kristīgajā tradīcijā mājas miera, ģimenes siltuma sardzē parasti atrodas māte. Taču Olga uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai par bērnu audzināšanu rūpētos abi vecāki. Uz jautājumu, kā viņa tiek galā ar nebeidzamajiem pienākumiem, Olga atbild, ka viņai esot paveicies ar laulāto draugu un labi palīgi ir divas gādīgās vecmāmiņas un vectēvs, kuri arvien rādījuši paraugu, kā jādzīvo patiesā saskaņā ar Dieva plānu attiecībā uz ģimeni un jāļauj Viņam to vadīt.

Dzīve rāda, ka kopdzīve bez Baznīcas laulības neizbēgami aizved strupceļā. “Ja savu kopējo dzīves ceļu ar Jevģēniju mēs nebūtu uzsākuši ar Laulības sakramenta pieņemšanu, dodot solījumu Dieva priekšā, šajos 17 gados nebūtu izdevies saglabāt ne mīlestību, ne uzticību, ne savstarpējo sapratni, ne uzupurēšanās garu,” — pārliecināta Olga. Paraugs šajā ziņā viņiem ir Jāzeps un Marija no Nācaretes. Daudzus gadus gan vecāki, gan bērni darbojas Nācaretes ģimeņu kustībā, piedalās rekolekcijās, nometnēs, citos garīgā rakstura pasākumos. Olga par sevišķi svarīgām atzīst iknedēļas tikšanās. Parasti neatlie-kot laika apstāties un padomāt par savu dzīvi. Tiekoties grupā, stundu un četrdesmit minūtes apcerot konkrētu tēmu, var izvērtēt, cik pareizi dzīvojam, kā citi uz to skatās. Svarīga ir domubiedru pieredze, kā viņi pārvar grūtības, risina savas problēmas, tiecoties uz Nācaretes Svētās ģimenes ideālu.

Pavasara brīvdienās Olga kopā ar brāli un vecākajiem bērniem pabija vairākās ievērojamās Eiropas svētvietās. Apmeklējot La Salleti, kur Dievmāte parādījās diviem ganiņiem, Olga pa īstam sapratusi šīs parādīšanās mērķi. Dievmāte caur divu bērnu liecību dod franču tautai un mums visiem mācību: neievērojot un nepildot Dieva baušļus, visi darba augļi pārvēršas pīšļos. Un vēl viens atzinums: Dievmāte ir kopā ar mums visur — virtuvē, kartupeļu laukā, riekstu krūmā, vissīkākajā, ikdienišķajā lietā. Viņa visu zina, un viss ir Dieva rokās. Podjavu laulātais pāris par stabilas ģimenes pamatu uzskata bērnus, kas ir Dieva dāvana, par ģimenes svētumu — sakramentus, lūgšanas, paļaušanos uz Dievu.

Jāzeps un Marija Nācaretē strādāja, bet viņiem nebija bankas konta. Viņi lika lielas cerības uz Dieva Apredzību, un Kungs apmierināja Svētās Ģimenes vajadzības. Kaut gan Olga un Jevģēnijs nesēž, rokas klēpī salikuši, tomēr viņi ļauj Dievam visu vadīt, un Kungs viņu ģimeni sargā dievišķā veidā.

Manuprāt, ticības pamatus katram bērnam Olga likusi jau mātes klēpī. Podjavu mājās goda vietā atrodas Gvadelupes Dievmātes svētbilde, kur attēlota Marija gaidībās. Droši vien tās priekšā par katru jauno dzīvībiņu tika aizlūgts jau tad, kad tā vēl atradās zem māmiņas sirds.

Lai katrs jaundzimušais ātrāk kļūtu par Dieva bērnu un tiktu atbrīvots no iedzimtā grēka, pirmajā mēnesī pēc piedzimšanas viņš tika kristīts. Ticot debesu aiz-bildnības lielajam spēkam, vecāki ir devuši saviem bērniem izcilu katoļu svēto vārdus: Marija, Pāvels, Dominika, Faustīna, Mareks, Terēza, Bernadete.

Bērniem vajadzīgs vecāku piemērs visās jomās. Vienotība, sapratne, dievbijība, mīlestība, sirdsmiers, uzupurēšanās gars pārliecina vairāk nekā “sprediķi” vai morāles lasīšana. Šajā ģimenē bērni redz māmiņu un tēti, noslīgstot ceļos Dieva priekšā, un seko viņa piemēram. Olga un Jevģēnijs katru savu atvasi ņēmuši līdzi uz baznīcu no pirmajām šīszemes dzīves dienām, kad likās, ka mazulis vispār vēl neko nesaprot. Tomēr īstenībā viņš uztver daudz vairāk, nekā šķiet. Tāpēc arī paaugoties šie bērni zina, ka ir Kāds, kurš ir spēcīgāks pat par viņu vecākiem un var paglābt no daudzām bailēm, palīdz pretoties pasaules kārdinājumiem.

Kuplā ģimene kopā apmeklē baznīcu ne vien svētdienās, bet bieži arī darbdienās. Olga priecājas, ka viss, kas no mazotnes ieguldīts, atmaksājas. Tagad viss norisinās labprātīgi, nevienu nevajag piespiest lūgties vai apmeklēt dievkalpojumu. Bērni redz, ka tēvs un māte gatavojas iet uz baznīcu, no brīvas gribas iet līdzi, jaunākie vēl nesaprot sv. Mises būtību un svarīgumu.
Marija un Pāvels darbdienās bieži nāk kopā ar vecākiem uz rīta dievkalpojumu. Jautāju Olgai, vai viņiem nav grūti tik agri celties. Viņa apliecināja, ka ar varu neviens netiekot spiests to darīt. Vienreiz kāds no bērniem teicis: “Šodien man negribas iet.” Uz to mamma atbildējusi: “Vari neiet. Man gan ikdienas Mise ir svarīgākais moments dzīvē.” Pēc brīža “negribītis” jau bija saģērbies un nācis līdzi.

Un vēl viens “sīks” atgadījums, kas liecina par daudz ko. Kādu reizi bērni pamatīgi sastrīdējās. Parasti dusmu izvirdumā gribas ar dūrēm mesties virsū pāridarītājam. Bet te — mamma paver durvis uz bērnu istabu un redz, ka viņi, nometušies ceļos, lūdzas. Viņi zina, ka Kāds Augstāks Spēks var lietu nokārtot citādi. “Tas jau ir Dieva darbs, nevis mans,” secina mamma Olga.
Uzupurēšanās tik kuplā ģimenē vajadzīga ik uz soļa un ne tikai vecākiem, bet arī bērniem. Kad pēc grūtas darba dienas nogurušais vīrs naktī ceļas pie raudošā mazuļa, vai tā nav pašuzupurēšanās? Kad vecākie bērni atsakās no izklaidēm ar draugiem, lai palīdzētu māmiņai, vai tas nav upuris? Un tādi sīki un arī lielāki upuri jānes ik dienu, ik brīdi, ikvienam.

Podjavu ģimenē par ļoti svarīgu uzskata Grēksūdzes sakramentu, kad tiek sasieta saite, kura bija pārrauta attiecībās ar Dievu. Un kāds prieks ir redzēt, ka tēvs, māte un vecākie bērni ik dienas pieņem Kristus Miesu un Asinis!

Par ticības aktīvu praktizēšanu liecina tas, ka šī ģimene rosīgi darbojas draudzes dzīvē. Piecpadsmitgadīgajai Marijai bieži tiek uzticēti Svēto Rakstu lasījumi dievkalpojumu laikā, viņa arī dzied baznīcas jauniešu korī. Trīspadsmitgadīgais Pāvels vairākus gadus ir ministrants, kalpo pie altāra. Vecākā brāļa pēdās seko arī piecgadīgais Mareks. Tētis Jevģēnijs, Marija, Faustīna, Dominika, Mareks, Terēze un no šī gada arī pastarīte Bernadete ņem dalību Euharistiskajā procesijā.

Tādā veidā šīs daudzbērnu ģimenes atvasēm tiek atvērti logi un durvis uz garīgumu, apziņā ielikts lūgšanu ierocis cīņai ar ļaunumu.

Galvenās rūpes par Podjavu ģimenes materiālo nodrošināšanu uzņēmies Jevģēnijs. Savukārt Olga par savu pamatuzdevumu uzskata no mazotnes iemācīt katram augošajam cilvēciņam svarīgāko, ko der zināt par šo pasauli un viņa vietu tajā. Dzīvesbiedri atbalsta viens otru: Olga palīdz vīram privātuzņēmuma grāmatvedības dokumentācijas kārtošanā, Jevģēnijs — bērnu audzināšanā un citās mājas rūpēs. Un tam abiem nedrīkst pietrūkt mīļuma, piedošanas, izpratnes, neatlaidības, iejūtības un, galve-nais, pacietības.

Četri bērni ir skolēni. Marija, kura mācās ģimnāzijā, un trīs pamatskolēni vienlaikus ir arī mūzikas skolas audzēkņi. Marija apgūst ģitāras spēli. Pāvels beidzot izaudzis tik liels, lai varētu spēlēt senloloto saksofonu, nomainot pret to vijoli. Dominika izvēlējusies flautu, bet Faustīna — klavieres. Piecgadīgais Mareks apmeklē bērnudārzu, bet četrgadīgā Terēze un divgadīgā Bernadete kopā ar mammu “saimnieko” pa mājām.

Podjavu daudzbērnu ģimenes pieredze liecina, ka vecāki ir tas pamats, uz kura veidojas katra cilvēka būtība un raksturs. Te bērni no mazotnes iepazīst Dievu un Viņa radīto kārtību uz zemes, mācās atšķirt labo no ļaunā. Tas ir drošs balsts, lai attīstītos godīgas, atbildīgas personības ar stipru mugurkaulu, kas spētu izturēt pusaudžu krīzes un visus turpmākos dzīves pārbaudījumus.

Svētais tēvs Pio, ievērojamais mistiķis, bieži ir sacījis: “Bērni izglābs pasauli!”, pēc tam piebildis: “Lai izglābtu pasauli, pietiktu piecu miljonu lūdzošu bērnu.” Tas nozīmē — viņi liktu šķēršļus postošajam ļaunumam, kas pašlaik izplatās.” Par to ir pārliecināta arī Dievmāte. Citādi vai tad Viņa parādībās Fatimā, Lurdā, La Salletē un citviet par saviem vizionāriem izvēlētos bērnus?

Vai jūs, vecāki, esat gatavi upurēt savas ģimenes, pieņemt vairāk bērnu, lai tos veltītu Dievam un Bezvainīgajai Marijas Sirdij? Tāpat, kā to dara Olga un Jevģēnijs Podjavas? Ja esat gatavi, tad ir cerība.
Bērni izglābs pasauli! Vai izglābs?

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA