2., 3. un 4. jūlijā Krāslavas katoļu draudze atkal svinēs savus lielākos svētkus - svētā mocekļa Donata atlaidas. Šogad aprit 220 gadu, kopš pāvests Pijs VI 1790. gada 16. aprīlī apveltīja ar pilnām atlaidām sv. Donata svētku svinēšanu Krāslavā - pirmajā svētdienā pēc svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētkiem.
Kas bija svētais Donats?
Par šo mocekli zināms ļoti maz. Vienīgi tas, ka Donats bija jauns Romas impērijas kareivis, kurš pirmo gadsimtu kristiešu nežēlīgo vajāšanu laikā kopā ar citiem slēpās un lūdza Dievu katakombās. Pēc notveršanas viņš savu dzīvību varēja glābt, publiski atsakoties no ticības Jēzum Kristum. Tomēr, tāpat kā citi nežēlīgi nomocītie kristieši, pat kļūstot par barību zvēriem, kareivis Donats nekļuva par Kristus nodevēju. Viņš labprātīgi uzņēmās nāvi Kristus mācības un viņa sludināto vērtību aizstāvēšanai.
Moceklis, grieķu valodā martyros, nozīmē - apliecinātājs. Katoļu Baznīcas katehisms uzsver, ka “moceklība ir augstākais ticības patiesības apliecinājums; tā ir liecība līdz pat nāvei. Moceklis liecina par nomirušo un augšāmcēlušos Kristu, ar kuru viņš ir vienots mīlestības saitēm. Viņš apliecina ticību un kristīgās mācības patiesības. Viņš panes nāvi ar lielu spēku.”
Arī svētais Donats ar saviem darbiem spilgti liecināja par patiesību, ko stiprināja ar asinīm.
Šajās atlaidu dienās mēs pielūgsim Kristu - Dieva Dēlu, kurš ir miris mocekļa nāvē par mums visiem. Un godināsim Kunga mācekli un sekotāju svēto Donatu, kurš kopā ar savu Mācītāju nes augļus visu labā. Svētais moceklis Donats ir piemērs ticīgajiem, un caur viņa nopelniem mēs iemantojam Dieva svētību.
No svēto relikviju vēstures
Rīgas arhidiecēzes kūrijas arhīva materiāli liecina, ka, pateicoties grāfu Plāteru gādībai, 1775. gada 9. augus- tā uz Krāslavu no Romas sv. Laurencija katakombām tika atvestas sv. mocekļa Donata relikvijas - kauli un asinis. Tās kopā ar Romas pāvesta pārvaldes kongregācijas prefekta bīskapa Porfīrija rakstisku apliecinājumu bija nodotas Krāslavas baznīcai. Sākotnēji tās tika novietotas grāfu Plāteru muižas kapelā. 1777. gada 26. augustā, kad Malenskas titulārbīskaps Staņislavs Bohušs Sestžencevičs konsekrēja jauno sv. Ludviga baznīcu, viņš sv. Donata pīšļus no kastes, kurā tie bija atvesti no Romas, pārlika stikla šķirstiņā un to aizzīmogoja, sniedzot rakstisku apliecinājumu.
1784. gadā V.E. Sestžencevičs, jau kā Mogiļevas arhibīskaps un Krievijas katoļu Baznīcas metropolīts, asistējot Mogiļevas koadjutoram, Abderitanas titulārbīskapam Benislavskism, svinīgi pārnesa sv. Donata relikvijas no Plāteru muižas kapelas uz jauno Krāslavas baznīcu un ievietoja Jēzus Sirds altārī.
1786. gadā bīskaps Benislavskis mocekļa kaulus no vienkāršā stikla šķirstiņa pārlika bronzētā stikla šķirstiņā, kas tika ielikts sv. Donata vaska figūrā, bet asinis - sudraba krustiņā, kuru mēs tagad noskūpstām, saņemot svētā mocekļa svētību.
Pēc Svētā tēva Pija VI izsludinātajām atlaidām sv. Donata relikviju godinātājiem uz Krāslavu sāka plūst svētceļotāji tādā vairumā, ka radās vajadzība, lai sv. Donata altārim būtu atsevišķa telpa. Par grāfu Plāteru līdzekļiem pie baznīcas sienas tika uzbūvēta kapliča ar atsevišķu ieeju. Īpatnējs bijis sv. Donata altāris, kas būtībā sastāvēja no četriem atsevišķiem altāriem. Tie, kuri ir apmeklējuši Krakovu, Vāveles kultūrvēsturisko kompleksu, poļu karaļu kapeņu un kronēšanas vietu sv. Staņislava un sv. Vaclava gotiskajā katedrālē, tāpat kā es, noteikti ir lūgušies pie svētā bīskapa Staņislava mirstīgajām atliekām, kas ievietotas greznā sudraba šķirstā un novietotas četru kolonnu ietvertā arkā. Pēc sv. Staņislava altāra parauga tika izveidots pirmais sv. Donata altāris Krāslavā, kurš gāja bojā 1941. gada 2. jūlija ugunsgrēkā, kad nodega kapliča un daļēji cieta arī relikvijas.
1818. gada 14. septembrī Mogiļevas bīskapa Pāvila Mozdzeņevska vadībā notika sv. Donata relikviju pārvietošana (translokācija) no baznīcas uz jaunizceltās kapličas sv. Donata altāri. Pirms tam tās no vecā šķirstiņa tika pārliktas jaunā, no Pēterpils atvestā apsudrabotā bronzas šķirstiņā ar izliektiem stikliem un aizzīmogotas.
Pašlaik svētie pīšļi glabājas atjaunotajā altārī.
Priesteru devums
Lai rastu kaut vai daļēju priekšstatu, kas slēpjas aiz sv. Donata relikviju un svētku sausajiem un lietišķajiem vēsturiskajiem faktiem, atcerēsimies, ka vēsturi veido cilvēki. Pavisam nesen noslēdzās priesterības gads. Tāpēc vēl jo vairāk vērts atsaukt atmiņā kluso un nenogurdināmo mūsu draudzes ganu ieguldījumu laikmetu griežos.
Piekto reizi sv. mocekļa Donata atlaidu svinēšana šogad notiks prāvesta Eduarda Voroņecka vadībā. Kaut gan svētku laikā prāvestam netrūkst palīgu gan biktskrēslā, gan dievkalpojumu svinēšanā, viss organizatoriskais slogs gulstas uz šīs lielās draudzes garīgā vadītāja pleciem. Un parasti šī nasta nav viegla. Īpaši apgrūtinoša tā bija pērn, kad vienlaikus Krāslavā notika arī Latgales Jauniešu dienas. Neskatoties uz to, uzdevums tika veikts godam, ko atzinīgi novērtēja diecēzes bīskaps J. Bulis, uzticot pr. E. Voroņeckim arī šogad būt par Latvijas V Jauniešu dienu vadītāju Aglonā.
Iepriekš bijušas 25 vasaras, kad ar lielu pašaizliedzību un uzupurēšanos Dieva un Viņa tautas labā svētā mocekļa svinības gatavoja prāvests un dekāns Jāzeps Lapkovskis (1980-2005). Vecākā gada gājuma draudzes locekļi droši vien atceras arī viņa priekšgājēju Juljana Samuša (1963-1980), Staņislava Kokina (1951-1963), Alfona Misjuna (1948-1951), Staņislava Zepa (1946-1948), Pētera Rudzeita (1940-1945), Jāzepa Kiseļa (1928-1940) dedzīgo kalpojumu.
Bet sākās sv. Donata relikviju vēsture Krāslavā lāzaristu tēva Staņislava Sļadovska darbošanās laikā (1774-1785), kurš vienlaicīgi bija draudzes prāvests, misionāru mājas priekšnieks un garīgā semināra rektors. Kultūrvēstures pētnieks, jezuītu tēvs St. Kučinskis viņu raksturoja kā apbrīnojami kustīgu, kurš bija “eists nanūgurdynōjama misionera tips.” 1776. gada laikā viņš esot pabeidzis ieilgušo baznīcas un klostera būvniecību. Viņš arī pieņēma draudzes atbildībā no Romas atvestās sv. Donata relikvijas, 1784. gadā organizēja to svinīgu pārnešanu no muižas kapelas uz baznīcu.
Atlaidu izsludināšanas gadā draudzes prāvests jau bija Miķelis Svižinskis (1785-1791). Viņa kalpošana laikā, 1789. gadā, sāka darboties vienīgais sieviešu klosteris Latgalē rekatolizācijas laikmetā - sv. Vincenta no Paulas dibinātās kongregācijas žēlsirdīgo jeb pelēko māsu klosteris (darbojās līdz 1864. gadam).
Draudzes prāvests Matejs Šatkovskis (1806-1820) bija tas, kurš parūpējās par atsevišķas sv. Donata kapličas un altāra būvniecību. Relikviju pārvietošana no baznīcas uz altāri jaunuzceltajā kapličā notika 1818. gada 14. septembrī Mogiļevas sufragana, bīskapa Pāvila Mozdzeņevska vadībā, kuru pavadīja ļoti daudz garīdznieku. Vizitators A. Pohls bija izsludinājis misijas ar pilnām atlaidām, kas ilga pāris nedēļas un noslēdzās ar procesiju apkārt Krāslavai. Šajā laikā baznīcas laukumā tika uzstādīts arī misiju krusts. Draudzes prāvests Jānis Lukaševičs (1826-1828) bija liecinieks traģiskam notikumam, kad 1826. gada 3. jūlijā, sv. Donata svētku vigilijā izcēlās liels ugunsgrēks, kurā gāja bojā liela daļa Krāslavas apbūves, nodega arī žēlsirdīgo māsu kapliča un daļa klostera. Līdzīga nelaime notika 1941. gada 2. jūlijā, kad ugunī tika iznīcināta sv. mocekļa kapliča, altāris un apdega arī svētie pīšļi. Toreiz draudzes prāvests un dekāns bija Pēteris Rudzeits, kurš pēc tam parūpējās par kapličas atjaunošanu.
Nav iespējams nosaukt visus misionāru un garīgo tēvu vārdus, kuri vairāk nekā divu gadsimtu laikā šeit ir darbojušies, ar savu dzīves piemēru liecinot par Dievu. Minēšu vēl tikai dažus. Visā Krāslavas draudzes vēsturē ar to visilgāk ir saistīts pēdējā garīgā semināra rektora, vēlākā prāvesta un dekāna Jāņa Jāzepa Jalovecka vārds - veselus 46 gadus viņš šeit bija “Kristus rīks Viņa Baznīcas labā.” Šī dievnama sienās tautai mūžīgās pārdabiskās patiesības atklājuši, Evaņģēlija mūžīgās dzīves vēsti dažādos gados ir nesuši tādi izcili gara milži kā Latgales nacionālās atmodas darbinieki Nikodems Rancāns (1897-1898) un Francis Trasuns (1820-1922), vēlākais bīskaps Pēteris Strods (1917-1918), mariāņu tēvs Broņislavs Valpiters (1921-1923), teoloģijas profesors Izidors Ancāns (1935-1942), vēlākais ilggadējais Dagdas dekāns Alfons Vaivods (1929-1930) un citi izcili garīdznieki.
Krāslavā 88 gadus darbojās lāzaristi-misionāri, 86 gadus - garīgais seminārs un 75 gadus - žēlsirdīgo māsu klosteris. No 1775. līdz 1843. gadam baznīcā un garīgajā seminārā kalpoja 9-10 priesteri. Mēģināsim iztēloties to gadu sv. Donata svētkus. Tātad vismaz 9-10 priesteri, tikpat vai vairāk semināristu sutānās, klostermāsas - vincentīnietes savos pelēkajos habitos. Un visi viņi bija uzskatāms paraugs ticīgajai tautai dievbijībā, Dieva un līdzcilvēku mīlestībā, lūgšanu dzīvē. Cauri gadsimtiem viņi tagad vēršas pie mums.
Lūgsim Svētā Gara apgaismotības žēlastību, lai mēs spētu to visu saskatīt savām gara acīm, sajust un atjaunot savās sirdīs seno dienu gaisotni.
