V Latvijas jauniešu dienas: Dievs pabeigs iesākto darbu

“Savas sirdis pirms Jauniešu dienām jūs gatavojāt četru dienu svētceļojumā. Kā jums tajā veicās?”

Anna: “9. augustā pēc sv. Mises un prāvesta Eduarda Voroņecka svētības mūsu grupa 64 cilvēku sastāvā devās svētceļojumā uz Aglonu. Kopā ar krāslaviešiem bija daži draugi un radi no Daugavpils, Rēzeknes, Rīgas, Bauskas, Dagdas. Mūsu garīgais vadītājs bija Rīgas garīgā semināra audzēknis Rodions Doļa. Svētceļojuma pirmās dienas galamērķis bija Skaista. Pa ceļam mēs iegriezāmies Krāslavas pansionātā un slimnīcā. Nedaudz parunājāmies ar vecajiem ļaudīm un slimajiem cilvēkiem, par piemiņu izdalījām viņiem svētbildes un Dievmātes brīnumainos medaljonus. Uzklausījām un pierakstījām arī slimnieku vēlmes, ielikām tās mūsu lūgumkastītē un vēlāk Aglonā nolikām pie Dievmātes altāra.”

Jūlija: “Daudzi mūsu grupā gāja svētceļojumā pirmo reizi. Tas viņiem bija jauns garīgs piedzīvojums. Mums, jau pieredzējušiem svētceļniekiem, bija uzdevums visiem kopā stiprināt jauniņos, daudzi no kuriem jau pirmās dienas beigās no lielā karstuma un ceļa grūtībām jutās noguruši, nespējīgi. Visi kopā ar savām lūgšanām, izstaroto gaismu palīdzējām viņiem saņemties. Šīs dienas galvenais uzdevums bija garīgi un ar konkrētu palīdzību parūpēties par slimajiem cilvēkiem slimnīcā un pansionātā un par mūsu jaunajiem ceļabiedriem.

Dienu noslēdzām Skaistas baznīcā ar vakara adorāciju Euharistijas priekšā, ko vadīja klēriķis Rodions. Daudzi to darīja pirmo reizi. Viņi līdz tam nebija piedzīvojuši, ka naktī baznīcā ar lūgšanām un dziesmām var slavēt un pielūgt Dievu.”

Pāvels: “Bija prieks, ka mūsu vidū bija salīdzinoši daudz puišu. Es pats uz Aglonu kājām gāju apmēram septīto reizi: pirmoreiz bērnībā, tad bija pārtraukumi, vēlāk gāju no Daugavpils. No Krāslavas svētceļoju pirmo reizi.

Ceļā mēs dziedājām, lūdzāmies Rožukroni. Bija arī klusuma laiks pārdomām, lūgšanām savos nodomos. Otro dienu noslēdzām Asūnē ar prāvesta Pāvela Raciņa celebrēto sv. Misi un Vissvētākā Sakramenta adorāciju. Tas patiešām bija vēl viens skaists vakars. Man šķita, ka tā bija ļoti īpaša adorācija. Bija sajūta, ka ļoti daudzi jaunieši atvērās Dievam. Viņu vidū arī tie, kuri līdz tam Viņu nepazina. Likās, ka daudziem šī adorācija bija ļoti svētīga. Asūnē mēs arī nakšņojām.”

Zane: “Nākamajā dienā mūsu ceļš veda caur Dagdu uz Andrupeni. Apstājāmies pie Dagdas baznīcas, kur Rodions vadīja pārrunas par grēkiem. Katrs varēja uzdot jautājumus, pārdomāt dzirdēto, izmeklēt savu sirdsapziņu. Garīgais vadītājs arī aicināja mūs izsūdzēt grēkus. Tāda iespēja bija dota nākamajā rītā Andrupenes baznīcā, un daudzi to izmantoja. Trešās dienas vakarā Andrupenē mēs tikāmies ar citām svētceļnieku grupām.

12. augustā pēc rīta sv. Mises, ko celebrēja prāvests Mihails Sivickis, mēs devāmies uz Aglonu. Arī pēdējā sava svētceļojuma posmā mēs lūdzāmies Rožukroni, Žēlsirdības kronīti, dziedājām ļoti daudz slavēšanas un pateicības dziesmu. Un tad pēkšņi sākās intensīvs lietus. Paguruši no saules svelmes, bijām par to sajūsmināti, uzlabojās garastāvoklis. Skaļās gavilēs, priecīgi dziedot, izteicām Kungam savu pateicību. Pēcpusdienā nonācām Aglonā galīgi slapji, devāmies uz baziliku. Nokļuvām pie Dievmātes altāra, kaut arī bija ļoti daudz cilvēku. Katrs īsā lūgšanā varēja atvērt savu sirdi mūsu garīgajai Mātei Marijai. Pēc tam mūs uzņēma mājvietā, kur dzīvojām visas trīs dienas. 13. augustā tika oficiāli atklātas Jauniešu dienas.
“Programmā teikts, ka tās sākās ar svēto Misi.”

Zane: “Jā, tā bija jauniešu Mise, ko vadīja pāvesta nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Luidži Bonacci un Latvijas bīskapi. Nuncija sagatavoto sprediķi latviešu valodā nolasīja priesteris.”

Anna: “Sprediķis bija ļoti uzrunājošs. Tā pamattēma bija ģimene, galvenās ģimenes vērtības. Tika uzsvērts, cik svarīgi, lai mūsdienās būtu vairāk kristīgu ģimeņu. Aicinājumu uz priesterību trūkums ir tāpēc, ka ir maz kristīgu ģimeņu. Aicinājumi nevar uzplaukt tāpat vien, nevar rasties nekristīgās, šķirtās, nepilnās un citās problemātiskās ģimenēs.”

Pāvels: “Pāvesta sūtnis runāja arī par patiesu mīlestību, kā to atpazīt, atšķirt no viltus mīlestības; par to, ka daudzi mūsdienās dzīvo nešķīstībā, nelaulājušies.”

Zane: “Mums bija iespēja piedalīties dažādās interešu grupās, kas šķita katram tuvāka. Uzzinājām daudz jauna par interesējošām tēmām.”

“Padalieties pieredzē, ko guvāt interešu grupās.”

Pāvels: “Mēs visi četri piedalījāmies kustības “Par dzīvību” aktivitātēs. Tur mums stāstīja par ģimenes veidošanas pamatprincipiem. Liecības deva saderinātie, kas pēc pāris nedēļām gatavojās salaulāties. Viņi stāstīja, kā iepazinās, kā veidoja attiecības, kas ir primārais attiecību turpinājumā. Saņēmām informāciju par dzimstības dabisko plānošanu. Šajos jautājumos daudz ko esmu dzirdējis un lasījis, bet bija arī lietas, kas man nebija zināmas.”

“Jums bija arī bīskapu katehēze.”

Zane: “Katrs no bīskapiem kaut ko vēlēja jauniešiem. Svētā Krēsla sūtnis mudināja atdot Dievam visu, lai iegūtu brīvību. Jaunais arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicināja uzlūkot un ieraudzīt Dievu, kurš uz katru raugās ar mīlestību. Bija diezgan daudz jautājumu. Bija arī speciāla telts, kur neformālā gaisotnē varēja iepazīties, parunāties ar mūsu jauno arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Mūsu grupai bija ļoti laba iespēja arī ceļā uzdot jautājumus klēriķim Rodionam un saņemt izsmeļošas atbildes. Un jauniešu aktivitāte patiešām bija ļoti liela. Viņi nekautrējās uzdot daudz ar ticību saistītu jautājumu, par šaubām, kas viņiem radušās. Saņemtās atbildes palīdzēja stiprināt ticību.”

Anna: “Pārsvarā tie bija ticības pamatjautājumi. Tas liecina par to, ka daudzi nezina pamatlietas, aizmirsuši katehēzi, desmit Dieva baušļus. Bija skaisti, ka mēs atcerējāmies baušļus, un Rodions sīki un dziļi katru paskaidroja. Jauniešus interesēja jautājums, kā priesteris vai seminārists ir sapratis savu paaicinājumu. Daudziem šķiet nereāli, ka mūsdienās var atteikties no laicīgās dzīves un visu veltīt Dievam.

“Jauniešu dienas noslēdzās ar sv. Misi jauniešiem un svētceļniekiem, bet pirms tās bija grupu prezentācija. Kā sevi parādīja krāslavieši?”

Anna: “Manuprāt, mūsu prezentācija bija ļoti skaista un interesanta. Mūsu jaunieši Inese, Ruta, Matīss un Aiga sagatavoja muzikālu priekšnesumu, sacerēja tekstu par mūsu svētceļojumu un to izdziedāja. Dzirdējām labas atsauksmes. Arī mūsu prāvestam Eduardam patika, viņš priecājās par mums. Diemžēl šogad viņš nevarēja būt kopā ar mums, jo bija organizators un vadītājs Jauniešu dienās. Bet viņš teica, ka domās bijis ar mums.

Jūlija: “Prezentācijā svētceļnieku grupas informēja, cik kilometrus katra ir nogājusi. Apbrīnojami, ka daudzi bija mērojuši simtiem kilometru, nedēļām ilgi atradās riskantajā ceļā, pat ar maziem bērniem ratiņos. Varēja just, ka viņiem tas patiešām bija Dieva aicinājums. Vēlos vēl piebilst par mūsu grupu. Mēs Aglonā bijām vienoti un pamanāmi savos dzeltenajos krekliņos ar Jēzus attēlu un draudzes emblēmu. Šķiet, ka tikai vēl vienai grupai bija balti vienādi krekliņi. Dzirdēju no citiem svētceļniekiem uzmundrinošus, labus vārdus, teica: lūk, “dzeltenie” krāslavieši nāk. Nākamgad turpināsim tradīciju, mēģināsim ieviest vēl kādus jauninājumus."

“Šogad jūs patiešām bijāt krietni pacentušies. Redzēju, ka katram bija sagatavota arī svētceļnieka grāmatiņa ar Svēto Rakstu tekstiem, lūgšanām un dziesmām. Dzirdēju, ka tas ir Annas nopelns.”

Anna: “Bez citu palīdzības tas nebūtu izdevies. Visvairāk mūs atbalstīja prāvests Eduards. Mēs saņēmām arī dažus ziedojumus no ārzemēm, no krāslavietes Solvitas Kivliņas, kura mūs atbalsta ne pirmo reizi. Bija neliela dalības maksa, ko izmantojām ēdināšanai, arī grāmatiņas veidošanai. Paldies Dievam par visu! Mēs ar Jūliju apmainījāmies domām: Dievs tiešām rūpējās par mums. Līdzekļu pietika visam — ne vairāk ne mazāk. Vadot un organizējot, visur varēja just Dieva roku.”

“Kāds ir kopējais secinājums par svētceļojumā un Jauniešu dienās gūto? Vai šīs dienas kaut ko mainīja jauniešu dzīvēs? Kā jūs to jutāt?”

Pāvels: “Sirdīs mēs ieskatīties nevarējām, bet man personīgi likās, ka vismaz ārēji daudz kas mainījās. Bija divi puiši, kuri sākumā visu tikai novēroja, bet vēlāk sāka darīt daudzas labas lietas, beigās atbrīvojās, piedalījās lūgšanās. Domāju, ka vismaz kaut drusciņ viņi ir tuvojušies Dievam. Cerēsim, ka ar laiku viņu ticība stiprināsies.”

Zane: “Es domāju, ka nebija neviena vienaldzīgā, kas kaut ko nožēlotu. Kad uzprasīju, daudzi teica, ka viss ir ļoti paticis. Un teica, ka nākamgad obligāti arī iešot. Dažām meitenēm vaicāju, vai ir kas mainījies? Atbildēja apstiprinoši un solīja, ka turpmāk biežāk apmeklēs baznīcu. Grupā bija arī daži mūsu draugi luterāņi. Viņi arī bija apmierināti. Piemēram, sv. Misē viņiem ļoti patika tā daļa, kad varēja paspiest kādam roku, ieskatīties acīs un pateikt: “Dieva miers!” Visi kaut ko ieguva, kaut ko saprata.”

Jūlija: “Tiešām, zinu ka jaunieši ir mainījušies. Svētceļojums ir galā, bet es turpinu saņemt zvanus no svētceļnieku vecmāmiņām, no meiteņu un puišu mammām, kuras saka “paldies”, jo bērns esot atgriezies no Aglonas pavisam citādāks, ka Dievs ir izmainījis viņu labā nozīmē. Un viņas lūdzas, lai tas paliek ilgstoši. Mums, organizatoriem, tā ir labākā pateicība un atdeve par negulētām naktīm un uztraukumiem..."

“Un iedrošinājums arī turpmāk nenolaist rokas?”

Anna: “Jā, noteikti. Bija nedaudz skumji, ka viss tik ātri beidzies. Ja būtu bijis vairāk laika, mēs varētu turpināt iesākto, palīdzēt izklīdināt vēl palikušās šaubas, rast atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Bija jaunieši, kuriem arī pēdējā dienā bija kaut kādi nesaprasti, nenoskaidroti jautājumi. Bet viss jāuztic Dievam, Viņš pats pabeigs iesākto darbu. Mūsu uzdevums tagad ir turpināt lūgties par šiem jauniešiem, lai viņi nepazūd, lai nāk uz baznīcu, atceras par Dievu biežāk. Jātic, jācer uz to.”

“Ko jūs gribētu novēlēt jauniešiem, kuri neuzdrošinās piedalīties svētceļojumos un citos Baznīcas pasākumos?”

Anna: “Nebaidīties spert pirmo soli pie Dieva. Atmiņā palika viena meitene, kura šogad iedrošinājās pirmo reizi doties svētceļojumā, kaut gan līdzās nebija neviena drauga. Vēlēšanās piedalīties bija tik liela, ka šī vienatne viņai nebija šķērslis. Tagad viņa ir ļoti priecīga, jo ieguva daudz jaunu, labu draugu. Gribas arī citus jauniešus pamudināt uzdrošināties gan doties svētceļojumos, gan apmeklēt dievkalpojumus un citus Baznīcas pasākumus. Arī uz mūsu svētvietu Aglonu var aizbraukt jebkurā laikā. Bazilika ir vaļā, un Jēzus tur Euharistijā mūs gaida vienmēr. Uzdrošinieties spert pirmo soli, gan jau Kungs tālāk pats vadīs.

Zane: “Nebaidieties sajust aicinājumu un atsaukties. Dažreiz mēs jūtam vajadzību pēc Dieva, bet noliedzam to. Nenoliegsim! Sekosim līdzi Dieva balsij!”

“Varbūt viens otrs, sevišķi puiši nedara to, jo baidās no vienaudžu izsmiekla, ķircināšanas?”

Pāvels: “Tā tiešām dažreiz ir. It īpaši, ja tā ir kāda spilgta personība. Kad piedalījos svētceļojumā no Daugavpils, biju liecinieks tam, ka puiši tika izsmieti, bet tomēr uzdrošinājās doties svētceļojumā. Domāju, ka tie, kuri to ir pārdzīvojuši, kļuva spēcīgāki garā.”

Zane: “Nevis baidīties no apsmiešanas, bet paļauties uz Dievu: gan jau Viņš visu nokārtos.”
“Ko jūs vēl gribētu pateikt?”

Jūlija: “Gribu pateikt lielu “paldies” visiem, kuri mūs ir atbalstījuši. Sevišķu pateicību mēs esam parādā mūsu prāvestam Eduardam.”

Anna: “Arī prāvestiem Pāvelam Raciņam un Mihailam Sivickim. Un ļoti liels “paldies” Rodionam Doļam par brīnišķīgo garīgo vadību svētceļojumā.”

Jūlija: “Pateicamies mūsu sponsoriem: SIA “Sapnis”, “Eko centrs”, “Krāslava D”, “Kristofers”, “Varpa” un citiem. Paldies Aleksandram Kļimovam, kurš mums veltīja laiku un atbalstu.

Anna: “Un Andrijevsku ģimenei, kas nodrošināja ar transportu mantu un pusdienu pārvadāšanai...”

Jūlija: “Kačānu ģimenes saimniecēm...”

Anna: “Un Larisai Gribulei par garšīgajām maltītēm.”

Jūlija: “Paldies svētceļnieku vecākiem, kas deva mums iespēju doties uz Aglonu, atbalstīja gan materiāli, gan garīgi, uztraucās un lūdzās par mums.

Lai Dievs dod bagātīgus augļus un savu svētību visiem!

* * *

Kopējo pārskatu par Jauniešu dienām Aglonā lūdzu sniegt to vadītājam, Krāslavas draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim.”

— Vai jauniešu dienu vadītāju apmierina paveiktā darba rezultāts? Vai izdevās realizēt visas ieceres?

— Pirmkārt, gribu pateikties visiem jauniešiem, kuri piedalījās V Latvijas Jauniešu dienās, un visiem tiem, kuri par mums lūdzās, jo tas mums bija ļoti vajadzīgs. Un Dievs uzklausīja šīs lūgšanas. Izdevās realizēt visas ieceres, paredzētā programma tika īstenota. Arī laiks pārsvarā bija labs. Apmēram tūkstotis jauniešu ņēma dalību Jauniešu dienu diev- kalpojumos un dažādos pasākumos.

Jauniešu dienas iesākām 13. augustā ar oficiālu to atklāšanu, kurā piedalījās visi Latvijas bīskapi. Katrs saņēma dalībnieka grāmatiņu ar pāvesta Benedikta XVI vēstījumu XXV Vispasaules Jauniešu dienās, kurā aplūkots temats, kas ņemts no Evaņģēlija apraksta par Jēzus tikšanos ar bagāto jaunekli, kā arī krūšu nozīmīti ar Jauniešu dienu logo. Atklāšanas ceremoniju vadīja jaunieši no Kurzemes, kuri īsi pastāstīja par iepriekšējām Jauniešu dienām. Pēc tam visi skaistā gājienā devās uz baziliku, kur notika sv. Mise. Bazilika bija pārpildīta. Dievkalpojumu ar skanīgiem dziedājumiem kuplināja apvienotais jauniešu koris — dziedātāji no visas Latvijas.

Dievkalpojumu vadīja pāvesta nuncijs Baltijas valstīs, arhibīskaps Luidži Bonacci un visi Latvijas bīskapi, kā arī daudzi priesteri. Uzrunu teica arhibīskaps L. Bonacci.

Pēcpusdienā bija Latvijā darbojošos garīgo kustību un ordeņu prezentācija. Pēc tam katrs pēc savām interesēm varēja izvēlēties grupu un piedalīties apmēram divu stundu nodarbībās, lai sīkāk iepazītos ar kustības vai ordeņa garīgumu, ko viņi praktizē ikdienas dzīvē. Daudzus ieinteresēja jauniešu grupas prezentācija “Rožukronis paša rokām”, Betānijas māsu garīgums, pr. Andra Mediņa vadītās “Kalna svētību kopienas” no Bruknas pieredze, kur rehabilitāciju iziet bijušie narkomāni un alkoholiķi.

Šīs dienas vakarā pēc bīskapa J. Buļa vadītās sv. Mises jaunieši piedalījās svinīgajā procesijā ar Fatimas Dievmātes statuju ap baziliku. Bet pulksten 21.00 vakara pasākumā Rīgas un Jelgavas mūziķu vadībā jaunieši slavēja Dievu. Pirmā slavēšanas daļa bija klasiska, bet otrajā spēlēja kristīgā grupa “The One”, kas arī guva lielu piekrišanu jauniešu vidū.

Šī pasākuma laikā jauniešus uzrunāja jaunais arhibīskaps Z. Stankevičs, kā arī bīskaps A. Justs, kurš aicināja jauniešus aktīvi piedalīties nākamajās Vispasaules Jauniešu dienās, kas notiks 2011. gada augustā Madridē (Spānijā).

Jaunieši ar lielu prieku un entuziasmu piedalījās pasākumā “Dieva slavēšana”, kas beidzās vēlu naktī. Daudzi turpināja lūgties nakts vigilijā.

14. augusta dienu uzsākām ar rīta lūgšanām “Laudes”, ko pie ģimnāzijas novadīja klostermāsas. Šajā dienā jau- niešiem bija iespēja rakstiski vai pa tiešo katehēzē uzdot jautājumus gan pāvesta nuncijam, gan Latvijas bīskapiem un saņemt izsmeļošas atbildes. Gribu atzīmēt, ka Svētā Krēsla sūtnis, arhibīskaps L. Bonacci piedalījās visos jauniešu pasākumos gan 13., gan 14. augustā, par ko ir liels prieks. Visvairāk jauniešu jautājumu saņēma mūsu jaunais arhibīskaps Z. Stankevičs. Viņš mudināja klātesošos būt aktīviem, enerģiski iesaistīties Baznīcas dzīvē, tās organizētajos pasākumos, kā arī aicināja visus lūgties par viņa sekmīgu kalpošanu atbildīgajā ar- hibīskapa-metropolīta amatā.

Jauniešu dienas noslēdzās ar svētceļnieku sv. Misi. Pirms tās, tāpat kā atklāšanā Kurzemes jaunieši vadīja grupu prezentāciju. Man bija liels prieks par krāslaviešiem, kuri skaisti sevi parādīja. Viņi izpildīja dziesmu mūzikas pavadījumā par pieredzēto svētceļojumā. Kā draudzes prāvests gribu izteikt viņiem par to lielu pateicību.

Pēc gada būs Vispasaules Jauniešu dienas Spānijā. Cerams, ka tajās piedalīsies delegācija ne tikai no Latvijas un Latgales, bet arī no mūsu draudzes. Caur koordinācijas centru mēs varam nodibināt kontaktus ar organizatoriem un jau tagad sākt par to rūpēties, meklēt sponsorus, piesaistīt finanses.

Pateicība Dievam, ka Jauniešu dienās varējām kopīgi lūgties, ka gūta bagāta garīgā pieredze, satikts daudz jaunu draugu no citām draudzēm, ka katrs varēja atrast sev piemērotu ceļu, lai ikdienā tuvotos Kungam. Jaunieši bija aktīvi, parādīja sevi no labākās puses. Lūgšanas garu, ticības gaismu, prieku, visu labo, kas iegūts, jānes tālāk, jānodod saviem vienaudžiem, radiem, draugiem, citiem cilvēkiem.

— Paldies par Jūsu veikumu un par stāstījumu. Lai arī turpmāk Jums veicas darboties un saprasties ar jauniešiem tikpat labi kā līdz šim!

Stāstījumu pierakstīja Genovefa KALVIŠA