Rožukronis nozīmē “vainags no rozēm”. Dievmātes godinātāji vienmēr mīlēja ar rožu vainagiem vai virtenēm izrotāt viņas svētgleznas un skulptūras. Bet Rožukronis, kas savīts no lūgšanām un pārdomām, ir vēl vērtīgāks par rožu vainagiem.
Baznīcas tradīcija vēsta, ka pati Dievmāte parādījās sv. Dominikam (1170-1221) un iemācīja viņam lūgties Rožukroni. Jau 16.gs. Rožukronis bija plaši izplatīts ticīgo vidū. Pateicoties šai lūgšanai, 1571. gada 7. oktobrī tika izcīnīta uzvara pār turkiem Lepanto kaujā. Nākošajā dienā pirmoreiz tika svinēti Rožukroņa lūgšanas svētki. Pāvests Pijs V (1566-1572) iedibināja Rožukroņa Dievmātes svētkus — 7. oktobrī. Pāvests Gregors XIII (1572-1585) atzina šīs lūgšanas debesīgo izcelšanos. Pāvests Klements IX (1667-1669) šo lūgšanas līdzekli izplatīja visā Baznīcā. Pāvests Pijs IX (1846-1878) nosauca Rožokroni par “mazo Evaņģēliju.” Pāvests Leons XIII (1878-1903) redzēja Rožukroni kā visiedarbīgāko ieroci sava laika nelaimju un briesmu novēršanā.
1917. gada parādībā Fatimā Vissvētā Jaunava nosauca sevi par Rožukroņa Karalieni un uzstājīgi aicināja lūgties Rožukroni.
Mūsdienās Rožukroņa lūgšanas svarīgumu ir īpaši uzsvēris pāvests Jānis Pāvils II, kuram šī bija mīļākā lūgšana. 2002. gada 18. oktobrī Svētais tēvs pievienoja tradicionālajām trim Rožukroņa daļām ceturto — Gaismas noslēpumu daļu.
Rožukroni var uzlūkot kā Evaņģēlija Labās vēsts kopsavilkumu, kur pirmajā (Priecīgajā) daļā pārdomājam dievišķās mīlestības noslēpumus, otrajā (Gaismas) daļā — Pestītāja publiskās darbošanās laiku, trešajā (Sāpīgajā) daļā — mūsu pestīšanas noslēpumus caur Jēzus upuri uz krusta, ceturtajā (Godības) daļā — brīnumaino Kristus uzvaru pār nāvi un mūsu tiekšanos pēc mūžīgās dzīves.
Sagatavoja G. Kalviša
