X gs. vidū Konstantinopolē Vlahernas dievnamā, kur glabājās Dievmātes riza, Viņas galvas seģene (maforijs) un daļa jostas, ko pārveda no Palestīnas V gs., notika brīnumaina Dievmātes parādīšanās.
Svētdien, 1. oktobrī, nakts lūgšanas laikā sv. Andrejs, vientiesis Kristus dēļ, ceturtajā rīta stundā ieraudzīja eņģeļu un svēto pulka ielenkto Vissvēto Dievmāti, kura pārvietojās pa gaisu. Sv. Jānis Kristītājs un sv. Jānis Evaņģēlists pavadīja Debesu Karalieni. Nometusies ceļos, Vissvētā Jaunava asarām acīs sāka lūgties par kristiešiem. Pabeigusi lūgšanu, Viņa noņēma savu galvas seģeni un izpleta dievnamā virs apmeklētājiem, aizsargājot viņus no redzamiem un neredzamiem ienaidniekiem. Vissvētā Karaliene mirdzēja debesu spozmē, bet seģene Viņas rokās laistījās žilbinošāk par saulstariem. Pēc Viņas nozušanas arī seģene kļuva neredzama, taču palika Dievmātes žēlastība: draudošais musulmaņu uzbrukums pilsētai nenotika, ienaidnieki bez jebkādas asinsizliešanas atkāpās un atstāja pilsētu. Piemiņai par to tika ieviesti Vissvētās Dievmātes pokrova svētki, ko pareizticīgie tagad svin 14. oktobrī.
