Katru reizi, lūdzoties “Credo”, mēs sakām: “Es ticu... uz svēto sadraudzību.”
Bet cik stipra ir mūsu ticība? Cik dzīva ir šī mūsu sadraudzība? Atzīsimies godīgi vismaz paši sev, ka bieži vien šis mūsu izteiktais ticības apliecinājums ir formāls, ieraduma diktēts. Mēs sakām, bet varbūt pat ne reizi tā īsti neesam iedomājušies, cik cieša vienība pastāv starp mums un starp svētajiem Debesīs, starp karojošo un triumfējošo Baznīcu.
Cik akli esam! Cik maz apzināmies Debesu tuvumu, kas ir tepat, rokas pastiepiena attālumā! Mēs arī aizmirstam, ka katra mūsu aicinājums un pienākums ir visās dzīves gaitās tiekties uz pilnības kalngaliem, uz svētumu, ko saņemam jau Kristības sakramentā. Šī žēlastība pēc tam mūsos darbojas visu dzīvi, rādot mums mūsu pirmsākumu un pēdējo mērķi.
Baznīca noliek mūsu priekšā kanonizētos svētos kā atdarināšanas cienīgu paraugu. Vatikāna II koncila tēvi mudina, lai mēs “lūgšanā vēršamies pie svētajiem, lai izmantojam viņu aizbildniecības spēku un palīdzību, lūdzot no Dieva žēlastības caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas ir mūsu vienīgais Pestītājs un Glābējs” (“Konstitūcija par Baznīcu, 50).
Piedzīvojumiem bagāti ciešanās, cīņās un kārdināšanās svētie labi saprot arī mūs. Mēs varam drošināt sevi ar sv. Augustīna domām: ja viņi ir varējuši to un to, tad kāpēc arī ne es?
Mana mīļākā lasāmviela ir svēto dzīves apraksti. Man patīk iepazīt arvien jaunu svēto īpašības, raksturu, dzīves aspektus, bet pēc tam konkrētā vajadzībā lūgt šo Debesu draugu kļūt par manu ceļabiedru virzībā uz tikumisko pilnību.
Ir svētie, kurus ticīgie uzskata par īpaši spēcīgiem aizbildņiem, un tāpēc viņu palīdzību lūdz vairākās lietās. Viņu vidū ir tie, kurus arī es uzskatu par saviem vislielākajiem aizstāvjiem pie Dieva: sv. Jāzeps, sv. Antons, sv. Terēze no Lizjē, sv. Faustīne, sv. Rita, sv. Šarbels, sv. tēvs Pio un vairāki citi.
Mana personīgā pieredze liecina: jo vairāk detaļu, dzīves sīkumu no svēto biogrāfijas es uzzinu, jo ciešāka, dzīvāka kļūst mūsu sadraudzība.
Sv. apustulim Pēterim, uzsākot Jēzus mācekļa gaitas, bija daudz trūkumu. Kaut gan padzīvojušais zvejnieks bija godīgs un taisnīgs, taču impulsīvs un karstasinīgs, kurš iekaisis mīlēja nosodīt citus. Bet Jēzus mācīja savus apustuļus nekad nevienu neapsūdzēt, netiesāt, neļaut, lai viņu spriedumos valdītu personiski iemesli. Pilnveidojoties par svēto, Pēteris saprata, ka katrs var kļūdīties, ne vien tas otrs, bet arī viņš. Tāpēc viss jāredz Dievā. Tā kā arī es neesmu atbrīvojusies no nevajadzīgas citu cilvēku nosodīšanas un kritizēšanas, šajā garīgajā cīņā lūdzu sv. Pētera aizbildniecību, un viņš arī palīdz.
Kaut gan sv. Ludviks ir mūsu draudzes patrons, godīgi jāatzīst, ka es ne pārāk bieži lūdzu viņa palīdzību. Šovasar izlasīju apjomīgu darbu par svētā Francijas karaļa Ludvika IX dzīvi, uzzināju daudz sīkumu par viņa garīgumu. Cik dziļas ticības cilvēks viņš bija! Cik svarīga viņam bija lūgšana, piedalīšanās ikdienas Svētajā Misē! Ar kādu kristīgo gudrību viņš audzināja savus 11 bērnus! Cik dzīvi ticēja svēto sadraudzībai! Tagad mana draudzība ar sv. Ludviku kļuvusi daudz ciešāka.
Agrāk par sv. Jāzepu zināju nedaudz: Jaunavas Marijas līgavainis, Jēzus audžutēvs, galdnieks, rūpīgs ģimenes apgādātājs. Arī pienākuma veikšanu klusumā, taisnīguma un dievbijības paraugs. Lūdzoties litāniju uz sv. Jāzepu, pārāk neiedziļinājos nosauktajos titulos. Un tad uzzināju šādu “sīkumu” no sv. Bernadetes biogrāfijas: lūgšanas laikā radušās izklaidības viņa “atdeva” sv. Jāzepam — “ļauno garu biedinājumam” (tituls no litānijas), un viņš ar tām sekmīgi tika galā. Šis “sīkums” man ļāva apjaust, cik ļoti tuvam ar Jēzu un Mariju ir jābūt sv. Jāzepam arī Debesīs. Viņš arī tur droši vien ir debesīgais priekšnieks, kuram netrūkst ne mīlestības, ne tēvišķas aizsardzības. Un es sāku viņam droši uzticēt visus sava nemiera cēloņus.
Vēl nedaudz piebildīšu par sv. Bernadeti, nabadzīgo meiteni, kurai Lurdā 18 reizes parādījās Dievmāte. Ne jau šī iemesla dēļ viņa kļuva par svēto, bet gan tāpēc, ka pilnībā paļāvās uz Dievu, pateicās par visām Viņa dāvanām, arī par nemitīgo nogurumu, par izsmiešanu un apvainojumiem, par slimību un sāpēm, par savu nožēlojamo un pūstošo miesu, par saviem trūkumiem.
Vai mēs to spējam? Līdzīgos gadījumos, pārbaudījumos un ciešanās mēs kurnam uz Dievu, paužam savu neapmierinātību, dusmojamies. Sv. Bernadete, palīdzi mums ar pateicību pieņemt visu, ko Dievs mums sūta!
Ar tādu pašu lūgumu mēs varam vērsties arī pie vispopulārākās mūsdienu svētās, “Dieva apsēstās” Terēzes no Bērna Jēzus, kura ir beznosacījuma paļāvības uz Dievu un pazemības paraugs. Viņas lūgšanas sauklis bija: “Kungs, lai notiek tā, kā Tu gribi! Mīlu visu, ko Tu man dod!”
Un vēl viena sv. Terēze man ir kļuvusi par labu atdarīšanas paraugu un aizstāvi pie Dieva. Tā ir baskāju karmelīšu klosteru dibinātāja, sv. Avilas Terēze, pirmā sieviete — Baznīcas doktore. Kopš izlasīju vienu no viņas slavenākajām grāmatām “Dvēseles pils”, viņa ir kļuvusi par manu klusuma lūgšanu, “sirds” lūgšanu skolotāju.
Iepazinusies ar priestera Leo Māsburga brīnumjaukajiem stāstiem “Brīnišķīgie atgadījumi mātes Terēzes dzī- vē”, esmu izvēlējusies svētīgo Kalkutas māti Terēzi par “dzīvās” ticības paraugu. Patiešām, apbrīnas cienīga ir šī leģendārā mūsdienu svētīgā, Nobeļa miera prēmijas laureāte, “nabago ļaužu eņģelis”. Ar cik bērnišķīgu vienkāršību un paļāvīgu ticību žēlsirdības misionāre “pasūtīja” pāvestam svēto priekš lepras slimniekiem un arī izlūdza to no Dieva! Cik lielas lietas spēja paveikt ar Dievmātes brīnumainā medaljona spēku! Ar kādu pašaizliedzību nesa visnabadzīgākajiem no nabagiem kristīgās mīlestības vēsti!
No sv. Asīzes Franciska, kurš sprediķoja putniem un lika rimties bezdelīgām, atgrieza visniknāko vilku un cildināja radību “Saules dziesmā”, es mācos sadzīvot ar dabu un kopā ar šo “Kristus nabadziņu” lūdzos: “Kungs, dari mani par sava miera ieroci!”
Sv. Tomass Mors, kurš kalpoja karaļa galmā un bija uzticīgs dabiskajiem likumiem, sirdsapziņai un patiesībai, ir politiķu un valstsvīru, kā arī humora aizbildnis. Šī mocekļa palīdzību es īpaši lūdzos 10. Saeimas pirmsvēlēšanu laikā un arī tagad, Ministru kabineta sarežģītajā veidošanas periodā.
No sv. Marijas Magdalēnas es mācos patiesi, ar bērna garu nožēlot savus grēkus. Gatavojoties grēksūdzei, parasti lūdzu gan viņas, gan atgriešanās sakramenta aizbildņu sv. Zaheja, bijušā nelieša un muitnieka, un saprātīgā ļaundara pie krusta palīdzību.
Sv. Filipu Neri, XVII gs. izcilo priesteri, kurš tika nodots aiz skaudības, tomēr piedeva saviem vajātājiem, es piesaucu gadījumos, kad man ir grūti piedot saviem pāridarītājiem.
Sv. Monika 18 gadus lūdzās par savu noklīdušo dēlu Augustīnu un izlūdza ne tikai viņa pestīšanu, bet pat svētā titulu. Esmu pārliecināta, ka sv. Monika var palīdzēt arī man izlūgt no Dieva meitas un mazbērnu atgriešanās žēlastību.
2009. gada oktobrī kanonizētais sv. Rafaēls Arnaizs Baroks (1911-1938), kurš nomira Spānijā 27 gadu vecumā no cukura diabēta, ir kļuvis par manu pagaidām pēdējo Debesu draugu. Ceru, ka viņš man, diabētiķei, kļūs par stipru aizstāvi pie Dieva, tāpēc viņa palīdzību piesaucu katru dienu. Tāpat kā katru dienu aizbilst pie Dieva par dvēseles un miesas veselību, lūdzu Lurdas un Gidles Dievmāti, svētos Šarbeli, tēvu Pio, Rohu, Jāni no Dieva, Kamillu, Ritu, Filomēnu, Lūciju, erceņģeļus Rafaēlu, Miķeli, Gabriēlu un dažus citus Debesu aizbildņus.
Ne vienreiz vien Dievs man ir dāvājis žēlastību pārliecināties, cik nopietni svētie izturas pret mūsu lūgumiem, katrs sa-skaņā ar savu personību, savu īpašo harizmu. Mums tikai ar dzīvu ticību un lielu paļāvību jālūdz: “Dārgie Debesu draugi, lūdzu, jūtieties mūsu sirdīs kā mājās!”
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
