No Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa uzrunas Latgales radio 2009. gada 2. novembrī
Ļoti cienījamie Kristum ticīgie!
Visu ticīgo mirušo piemiņas dienas jeb Dvēseļu dienas jēgu labi izsaka šādi vārdi: “Pēc tam, kad Baznīca kā gādīga un laipna māte ir nosvinējusi to savu bērnu piemiņu, kas ir jau iegājuši Debesu Valstībā, viņa grib ar savu spēcīgo aizlūgumu pie sava Kunga vest arī tās visas dvēseles, kas vēl cieš šķīstīšanās ugunī, lai tās pēc iespējas ātrāk tiktu ievestas debesu kopībā.” Šī diena liek daudz ko pārdomāt un daudz lūgties.
Vecajā Derībā Ījaba grāmatā (14. nodaļā) ir rakstīts, ka cilvēks dzīvo īsu laiku un ir apgrūtināts daudzām bēdām. Kā puķe viņš uzzied un jau tiek samīdīts. Viņš pazib kā ēna un neatrod miera it nekur. Īsas ir cilvēka dienas. Viņa mēnešu skaits ir Dieva ziņā. Dievs viņam ir nolicis robežas, kuras viņš nevar pārkāpt. Pati dzīve mums ik brīdi apliecina šīs svētās grāmatas vārdu patiesīgumu. Ik dienas mēs dzirdam un lasām par dažādiem nāves gadījumiem. Mēs zinām, ka parasti mirst veci cilvēki. Bet mirst arī jauni cilvēki, mirst pat pusaudži un bērni. Mirst pēc īsāka vai garāka slimošanas perioda. Mirst pēkšņi, negaidot. Mirst slimnīcās, savās mājās, arī ceļā. Neatkarīgi no tā, vai mēs esam ticīgi vai neticīgi, ikviens jūtam un redzam, ka katra cilvēka dzīvei ir nolikta kāda robeža, kuru viņš nevar pārkāpt.
Bet ir svarīgi ticēt Dievam, jo ir mūžīgā dzīve. Un caur mūžīgo dzīvi cilvēks, labo darbu vadīts, var sasniegt to laimi, pēc kuras ilgojas cilvēka sirds ik dienas.
Dogmā par svēto sadraudzību Baznīca apgalvo, ka ticība virs zemes ir saistīta ar ticību šķīstītavai un arī atpestītajiem debesīs. Tātad nāve nesarauj mīlestības saikni ar mūsu tuviniekiem, kurus mēs esam pavadījuši mūžībā.
Dvēseles šķīstītavā tomēr pašas sev palīdzēt nespēj. Tās rēķinās vienīgi ar mūsu atbalstu, tādēļ centīsimies atvieglot viņu ciešanas, īpaši saviem tuviniekiem, kuriem taču esam parādā daudz mīlestības un pateicības.
Aicinu šajās dienās apmeklēt ne tikai kapsētas, bet, pirmām kārtām, baznīcas, izsūdzēt grēkus, lai varētu pieņemt Svēto komūniju un veltīt to par mirušajiem. Tāpat arī aicinu dievbijīgi skaitīt Rožukroni par mirušajiem, dziedāt psalmus, iziet Krustaceļu vai arī upurēt par mirušajiem labus darbus, palīdzēt kādam slimajam vai citam, kam vajadzīgs mūsu atbalsts.
Astoņas dienas — oktavu, sākot ar 1. novembra pēcpusdienu, izpildot īpašos noteikumus, Baznīca ļauj mums katru dienu priekš mirušajiem saņemt pilnas atlaidas. Ar to jūs iepriecināsiet tos, ar kuriem kopā dzīvojāt, kurus mīlējāt, bet kuru tagad nav mūsu vidū.
Lūgsimies kapsētās, baznīcās, mājās par mirušajiem, lai Dievs dāvātu viņiem mūžīgo mieru un lai viņiem atmirdzētu mūžīgā gaisma.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
