Jēzu, aizsargā nedzimušos!

Nāk Miera un Mīlestības Bērns, Debesu Bērns, Pestītājs. Būsim nomodā, gandarīsim, priekā atvērsim sirdis! Lai svētīgs šis gaidīšanas laiks! Vairākumā ģimeņu bērna piedzimšana, tāpat kā Marijai, ir liels prieks. Viņš tiek uzskatīts par Dieva dāvanu un svētību. Un vislielākā dāvana pasaulei bija Kristus dzimšana.

Diemžēl ne visas mātes saprot, ka gaidības ir vissvētākais posms sievietes dzīvē. Cik daudzi bērni dzimst neplānoti, negribēti, nemīlēti! Cik daudziem vispār tiek liegts nākt pasaulē! Savulaik svētīgā Kalkutas Māte Terēze lielo abortu skaitu salīdzināja ar neapturami pieaugušo kriminogēno situāciju. Viņa teica: “Ja mēs pieļaujam miesīgām mātēm savā klēpī nāvēt vēl nedzimušu bērnu, kā tad mēs varam aizliegt citiem slepkavot uz ielām? Katra valsts, kas atļauj savās slimnīcās legāli taisīt abor-tus, ar to māca savas tautas piederīgajiem nemīlēt citam citu. Līdzko cilvēki pārstāj mīlēt cits citu, tie automātiski sāk lietot varas darbus...”

Egoistiskajam cilvēkam patīk noteikt, kurš drīkst dzīvot un kuram jāmirst. Tas ir dīvaini, ka tie paši vīrieši un sievietes, kas cīnās pret sociālajām un rasu netaisnībām, par cil- vēktiesību ievērošanu, nosoda varmācību pret maziem bērniem un ierosina prāvas pret vecākiem, kuri viņus spīdzina, vienlaikus attaisno un veicina abortus. Mēs aizmirstam, ka no brīža, kad savienojas divas šūnas, iesākas dzīvība, kam Dievs dod dvēseli. Tas jau ir CILVĒKS! Tiesības uz dzīvību bērnam ir no ieņemšanas brīža. Dzīvības devējs ir Dievs, un Viņš vienīgais ir arī noteicējs pār to.

Šogad lielajos Aglonas Dievmātes svētkos 14. augustā Tautas krustaceļa meditācijā kardināls Jānis Pu-jats minējā šādu faktu: “12453 aborti 2009. gadā: tik cilvēki izkauti mūsu mazajā Māras zemē — vesela Siguldas pilsēta... It kā likumīgi rīkojoties, mēs kopējiem spēkiem pieļaujam tikpat lielu grēku pret savu tautu kā Poncija Pilata laikā — iznīcinām dzīvību, savas tautas nākotni.” Nemaz nav grūti aprēķināt, ka katru stundu mātes klēpī mocekļa nāvē Latvijā mirst vidēji 1,5 - 2 bērni.
Kā apliecinājums kardināla secinājumam ir nesen no TV ekrāna izskanējušais zinātniskais aprēķins: ja tā turpināsim, 2100. gadā būs palikuši vien 300 tūkstoši latviešu!

Un vēl viens šokējošs skaitlis: pasaulē katru gadu abortu skaits, kuru laikā bērns piedzīvo mokošu spīdzināšanu dvēselē un miesā, jo tiek sagraizīts un iemests atkritumu spainī, desmit reizes pārsniedz nacistu upuru skaitu ebreju holokausta laikā — 60 miljoni mocekļu!

Dievam, kurš mūs jau veidojis mātes miesās (Ps 139, 13), aborts, lai kāds arī būtu tā iemesls un attaisnojums, ir slepkavība, smags grēks, kas mūs pakļauj lāstu varai, dēmoniskām atkarībām. Sātans, Dieva — mūsu Radītāja pretinieks un ienaidnieks, ienīst cilvēka dzīvību un vēlas to iznīcināt par katru cenu, uz visiem laikiem noslaucīt no zemes virsas.

Lūk, ko liecina divas ticīgas sirmas kundzes, kuras jaunībā bija izdarījušas abortus. Jautājuma delikātuma dēļ sauksim viņas pieņemtos vārdos. Barbaras kundzei jau ir krietni pāri septiņdesmit, Helēnas kundzei — par dažiem gadiem mazāk.
— Vai Jūs toreiz sapratāt, cik lielu ļaunumu pieļaujat, izdarot abortu?

— B: Visu dzīvi biju ticīga, tāpēc sapratu, ka bērns ir Dieva dāvana, bet aborts — smags grēks. Un tomēr biju spiesta veikt abortu. Maldīgi domāju, ka bērns vēl nav dzīvs, kamēr nekustas. Es lūdzos gan pirms, gan pēc aborta. Tagad ļoti nožēloju, ka toreiz kautrējos aprunāties ar priesteri, lūgt garīgo padomu. Varbūt būtu rasts kāds cits risinājums.

— H.: Bērnībā, kad apguvu katehismu, par dzimumjautājumiem neviens nerunāja: ne priesteris, ne mamma. Skolas gados tiku audzināta karojošā ateisma garā, tāpēc jaunībā attālinājos no Dieva, no ticības. Zināju, ka aborts nav nekas labs, tomēr es nesapratu, ka tas ir nāvīgs grēks. Bija nepareizs priekšstats, ka sākuma stadijā aborts (toreiz teica “sterilizācija”) nav nekas nosodāms. Embrijs jau vēl nav cilvēks. Ja jaunībā būtu zinājusi to, ko tagad zinu! Ieņemtā mazuļa sirds taču sāk pukstēt jau ceturtajā grūtniecības nedēļā! Vēl pirms tam, kad sieviete uzzina, ka palikusi stāvoklī.

— Sievietes min ļoti dažādus iemeslus, kuru dēļ tiek veikts aborts. Kāds attaisnojums bija jums, lai neļautu saviem bērniem nākt pasaulē?

— B.: Var teikt, ka šādu lēmumu pieņemt mani piespieda vīrs. Viņš pārmeta, ka tas nav viņa bērns, jo viņš esot izsargājies. Rīkoja greizsirdības scēnas, skandālus. Man šķita, ka nav citas izejas, kā vien aborts.

— H.: Man toreiz jau bija divi bērni. Es mācījos neklātienē. Uzskatīju, ka vēl viens bērns būs apgrūtinājums.

— Mūsdienās jauniešiem pieejama plaša informācija par seksuālām attiecībām, izsargāšanos, kontracepcijas līdzekļiem, citiem dzimumjautājumiem. Kādēļ tad tik daudz abortu?

— B.: Daudzi jaunieši jau no pusaudžu gadiem dzīvo izlaidībā. Kad pēc nejauša dzimumsakara piesakās jauna dzīvība, nekas neatliek, kā no tās atbrīvoties. Neticīgie par to nemaz daudz nedomā. Arī ticīgie bieži vien ir analfabēti šajā jomā, nezina, ka no pirmā ieņemšanas mirkļa bērns ir cilvēks ar dvēseli, ko devis Dievs.

— H.: Kontracepcijas līdzekļi jaunatnes vidū tiek popularizēti, lai izsargātos no AIDS un no grūtniecības. Bet netiek stāstīts, ka tie veicina abortu, tikai daudz agrākā stadijā.

— B.: Pirms ielaišanās intīmos sakaros ar puisi, meitenei vienmēr jāatceras, ka galarezultātā var rasties bērniņš. Ja izdarīsi abortu, par to sāpēs sirds un nāksies nožēlot visu mūžu. Un jo vecāks kļūsi, jo vairāk apzināsies, ka tuvojas Dieva tiesa. Jaunībā par nāvi nedomā, bet vecumdienās šis grēks nomoka. Līdz kapa malai to nākas nožēlot (raud).

— Dievs ir žēlsirdīgs, viņš piedod visus grēkus. bet par šo grēku viņš prasa lielu gandarīšanu no abiem vecākiem.

— B.: Jā, vajadzīga liela gandarīšana virs zemes vai nu daudzu gadu ciešanas šķīstītavā. Kā gandarījumu es četras vai piecas reizes garīgi adoptēju bērnu, kuram draudēja nāve mātes klēpī un par ko zināja tikai Dievs. Deviņus mēnešu pēc kārtas esmu par katru lūgusies speciālas lūgšanas. Jau vairākus gadus gavēņa laikā katru dienu lūdzos nedzimušā bērna krustaceļu. Tā ir ļoti vērtīga un ļoti sāpīga lūgšana.

— H.: Arī es biju uzņēmusies garīgo adopciju par vairākiem apdraudētiem nedzimušiem bērniem, daudz lūdzos. Pēc Mežugorjes Miera Karalienes padoma esmu konsekrējusi Marijas Bezvainīgajai sirdij dažu sieviešu “mātes klēpi”, lūdzot Dievmāti jau iepriekš svētīt visus bērnus, kuriem jādzimst.

Dažreiz Jēzus lūdz kādām dvēselēm, kuras upurējušās Viņa žēlsirdībai, pieņemt gandarījuma ciešanas par abortiem. Trīs reizes arī māsu Faustīnu Kovaļsku piemeklēja šādas ciešanas. Savā dienasgrāmatā viņa rakstīja, ka no sāpēm viņa pat zaudēja samaņu. Dievs viņai atklāja šo ciešanu jēgu — tādā veidā viņa izglābs kaut vai vienu bērnu no slepkavības.
Arī es esmu dažas reizes labprātīgi upurējusi savas ciešanas, slimības, vientulību, citas problēmas, lai neviena sieviete neizvēlētos abortu. Vissvētākā Sakramenta priekšā esmu meditējusi par to, kas būtu iznācis no mana bērna, ja tas būtu palicis dzīvs, un no tiem miljoniem bērnu, kuri tika iznīcināti abortos pasaulē.

— Kā vajag rīkoties sievietei, kura ir izdarījusi abortu?

— B.: Obligāti vajag izsūdzēt grēku, lūgt Dievam piedošanu par Viņa dāvanas noraidīšanu, dziļi to nožēlot. Šos smagos grēkus esmu izsūdzējusi vairākkārt, sevišķi, kad aizbraucu uz Aglonu.

— H.: Arī es rīkojos līdzīgi. Kādu reizi man biktstēvs aizrādīja, vai es neticu, ka Dievs ir piedevis, jo izsūdzu grēku atkārtoti? Es paskaidroju, ka pirmoreiz nebiju pilnīgi apjautusi aborta grēka smagumu, tāpēc otrreiz to daru ar daudz dziļāku nožēlu.

— B.: Ir cerība, ka Dievs piedos. Bet reizēm arī uzmācas bailes: kā es stāšos Dieva vaiga priekšā ar slepkavības grēku. Esmu arī domājusi par to, kā es satikšu savus nepieņemtos bērniņus.

Pēc priestera ieteikuma esmu devusi saviem nedzimušajiem bērniem vārdus. Ticībā lūdzu Dievu, un izvēlējos vārdus, kuri ienāca prātā. Biju pasūtījusi arī Sv. Misi par saviem abortā nonāvētiem bērniem.

— H.: Esmu vairākkārt piedalījusies dziedināšanas rekolekcijās un dievkalpojumos. Esmu sapratusi, ka grēksūdze vien visu uzreiz neatrisina. Katram, kurši izdarījis abortu vai jebkādā veidā to veicinājis, ir vajadzīga dziedināšana — gan garīgā, gan psihofiziskā līmenī. Vajadzīga atbrīvošana no dēmoniskām saitēm. Nepieciešams lūgt piedošanu abortētajam bērnam, ka nepieņēmām viņu un nenodrošinājām pienācīgu apbedīšanu, pateikt, ka mīlam. Vajag lūgt gan par savu, gan bērna dziedināšanu. Sv. Misē vajag pateikties Dievam par dāvāto, bet nepieņemto bērnu, un labprātīgi vēlreiz to atdot Viņam, lai Dievs bērnam dāvātu dzīvību. Jālūdzas arī par ciltskoka dziedināšanu.

Bērns Jēzus, Miera Princi un Visuma Valdniek, piedod, ka tik daudzi nepiedzimušie bērni tiek nonāvēti abortos. Iestājies par šo nedzimušo bērnu nevainīgajām dvēselēm. Tiem, kas pieņem Dievu par savu Tēvu, Mariju — par savu Māti, un Jēzus Bērnu — par savu Pestītāju, nav iemesla baidīties no bērna radīšanas. Mūsu nelaime ir tā, ka tāpat kā Betlēmē Jēzu tik maz kur aicina. Bet Viņš atkal un atkal meklē, kur apmesties.

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA