Jēzus Kristus — vislabākais Ārsts
Ziemassvētku intervijā Krievijas TV Pareizticīgo Baznīcas patriarhs Kirils atzinās, ka aizvadītajā gadā daudzo tikšanos vidū viņu visvairāk iespaidojis, līdz sirds dziļumiem saviļņojis smagi slimo bērnu apmeklējis kādā Kronštates aprūpes centrā. Viņa Augstībai tā bijusi kā pieskaršanās svētumam, Debess Valstības atspulgam, jo šie bērni jau redzot Dievu. Un tādi brīži palīdzot labāk saprast cilvēka dzīves vērtību un būtību. Viņš atzīmēja, ka ciešanu piemeklēto bērnu vecāki ir dziļas ticības cilvēki, tāpēc ar lielu mieru nes smago pārbaudījumu nastu.
Slimība un ciešanas vienmēr ir bijušas vissmagākās cilvēka dzīves problēmas. Kādā dzīves periodā ikvienam no mums nākas sastapties ar slimību. Būdams slims, cilvēks piedzīvo savu nespēku, savu ierobežotību un to, ka viņš nav bezgalīga būtne. Katra slimība var mums likt uzlūkot nāvi.
Mēs varam savas sāpes vai nu izlietot kā dārgumus cēlu mērķu sasniegšanai, vai nu arī tās izšķiest un visu pazaudēt. Slimība var novest pie mokošām bailēm, pie noslēgšanās sevī un dažreiz pat līdz bezcerībai un kurnēšanai pret Dievu. Tā var novest cilvēku arī līdz lielākam personības briedumam, palīdzēt viņam atšķirt dzīvē būtisko no nebūtiskā. “Lai viņš spētu pievērsties būtiskajam, ļoti bieži slimība izraisa Dieva meklējumus, atgriešanos pie Viņa,” — uzsver Katoļu Baznīcas katehisms.
Kopš tā laika, kad Kristus, mūsu Kungs, brīvprātīgi uzņēmās ciest un nomirt par mums, sāpes, kaut arī vēl joprojām ievaino, ir ieguvušas jaunu nozīmi. Mīlestība noņem tām rūgtumu. Tāpēc arī sv. apustulis Pēteris pamāca: “Priecājieties, piedaloties Kristus ciešanās, lai jūs, arī Viņa godībai atklājoties, varētu līksmoties un priecāties” (I Pēt 4,13).
Visas ārējās ciešanas nespēj salauzt iekšējo pretestību tajos cilvēkos, kuri dzīvo un darbojas Kristū. Ja skats ir vērsts uz mūžīgo, tad laicīgās ciešanas zaudē savu asumu. “Un tas jums dots: ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest” (Fil 1,29). Kristus ciešanas uz krusta bija pietiekamas visas cilvēces atpestīšanai, bet tā kā katrs kristietis ir Kristus mistiskās miesas sastāvdaļa, tad Dievs arī viņiem paredzējis savu ciešanu tiesu. “Tāpēc es visu pa- ciešu izredzēto dēļ, lai arī viņi sasniegtu pestīšanu, kas ir Kristū Jēzū, kopā ar debess godību” (II Tim 2,10).
Slimnieku dienas dievkalpojumā Aglonā pērnā gada 11. augustā V. E. bīskaps Jānis Bulis atgādināja, ka slimie var daudz palīdzēt veselajiem, jo, pāvesta Benedikta XVI vārdiem runājot, Dievs cietēju uzlūko īpaši, tādēļ viņš no Dieva var izlūgt daudz žēlastību ne tikai sev, bet arī citiem. Tie, kuri aprūpē slimos, liecina, ka tā nav vienpusēja saskarsme, bet gan abpusēja bagātināšanās. Ir svarīgi, lai veselie lūgtos par slimajiem, bet slimie — par veselajiem. Par to sprediķos parasti atgādina arī priesteri Dagdā un Landskoronā, kur katra mēneša 11. datumā par godu Lurdas Dievmātes piemiņai notiek dziednieciskās Sv. Mises.
Svētais Gars dažiem cilvēkiem dod īpašu dziedināšanās harizmu (dāvanu), lai paustu augšāmceltā Kristus žēlastības spēku. Katoļu Baznīcas (arī vairāku citu kristīgo konfesiju) noteikumi atļauj šo dāvanu izmantot tikai kopienās, piemēram, Harizmātiskajā Atjaunotnes kustībā.
Kāpēc Baznīca ir tik neiecietīga pret dažāda veida individuāliem dziedniekiem, ekstrasensiem, okultismu (okults — no latīņu valodas slepens, apslēpts). Tāpēc, ka mēs dzīvojam tumsas pasaules ielenkumā. Un pat pats dziednieks, kurš, palīdzot cilvēkam, pasludina sevi par labdari, ne vienmēr saprot, kādi pārdabiskie spēki viņam palīdz. Sātans vienmēr izliekas par “gaismas eņģeli”, tāpēc spēj apmuļķot arī dziednieku, kurš ir pārliecināts, ka viņš sadarbojas ar dievišķo spēku. Tikai kopienā, kur pirms dziedināšanas seansa priestera vadībā īpaši tiek lūgta Svētā Gara palīdzība, harizmāts spēj darboties Kristus spēkā.
Esmu piedalījusies atbrīvošanas un dziedināšanas rekolekcijās kopā ar pasaulē pazīstamo harizmātu — eksorcistu (ļauno garu izdzinēju) tēvu Rufusu Pereiro Rīgas sv. Alberta baznīcā, kopā ar Kristus Asiņu kopienas priesteriem, brāļiem un māsām misionāru mājā Čenstohovā (Polijā), kopā ar Svētā Gara Atjaunotnes harizmātiem dievkalpojumos Lodzā (Polijā), kopā ar tēvu Kjastutisu un viņa vadītās kopienas harizmātiem dievkalpojumos Kauņā (Lietuvā). Tāpat kā vairākiem citiem, tostarp arī krāslaviešiem, Kungs man palīdzēja atbrīvoties no daudzajiem šķēršļiem un dāvāja gan iekšējās, gan fiziskās dziedināšanas žēlastības. Esmu sapratusi galveno: dziedina pats Jēzus Kristus, bet harizmāts ir tikai instruments Dieva rokās. Toties dziednieks, ekstrasenss apgalvo, ka tas ir viņš, kas ar savām spējām palīdz, tāpēc arī pieprasa prāvas samaksas.
Bieži esmu dzirdējusi slima cilvēka žēlabas: es tik daudz lūdzos, bet Dievs nepalīdz. Piedalīšanās daudzajās rekolekcijās un dziedināšanas dievkalpojumos veicināja manu sapratni par to, ka Dievs neuzklausa mūsu lūgšanas ļoti daudzos gadījumos, īpaši jau tad, ja nav novērsti dziedināšanas šķēršļi. Pirmais un galvenais šķērslis ir mūsu grēcīgums. Dievs mums nepalīdzēs, ja dziļi un patiesi nenožēlosim savus grēkus. Ļoti svarīgs šķērslis ir nepiedošana. Jāpiedod pat vislielākajam savam ienaidniekam, ikvienam, kas mums dzīves laikā darījis pāri: valstsvīriem, ierēdņiem, darba devējiem, policistiem, mediķiem, ģimenes locekļiem, skandaloziem kaimiņiem, kašķīgiem skolotājiem, utt. Brīnišķīgas rekomendācijas un norādes aizlūgumiem par atbrīvošanu un dziedināšanu, kā arī vērtīgas lūgšanas atrodamas Žana Plijā grāmatā “No tumsības uz gaismu...” Ja mēs vēršamies pie kāda cita, izņemot Jēzu, mēs pārkāpjam pirmo bausli: tev nebūs pielūgt citu dievu. Ja mēs ejam pie ekstrasensa vai dziednieka, mēs riskējam pakļaut sevi un pat nākamās paaudzes sātana uzvarai. Un ja mēs neatsakāmies no okultajām saitēm, Dievs mūs nevar dziedināt. Vienīgi Jēzus ir mūsu Pestītājs un Glābējs. Kad cilvēki savulaik gāja pēc palīdzības pie Jēzus, Viņš tiem jautāja tikai vienu — vai tu tici? Arī mums jālūdzas ar dziļu ticību. Vēl vajadzīga liela mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem. Dziedināšana nekad nebūs pabeigta, ja mēs nepateiksimies Dievam un neslavēsim Viņu. Mums jāpateicas pat par to, ka Viņš mums dod slimību, bet vienlaikus arī spēku izturēt ciešanas. Cik bieži mēs to aizmirstam!
Vai mēs esam spējīgi iedrošināt, atbalstīt cietējus? Tā pa īstam, no sirds? Vai jums nav gadījies būt par liecinieku šādai ainai, kad slimajam mierinājuma vietā pasaka: “Tu taču vēl esi jauna! Man jau pāri 70 (vai 80), bet es ne par ko nesūdzos.” Pēc šādas augstprātīgas lielīšanās slimā cilvēka sirdī paliek tikai sarūgtinājums, nevis miers.
Vislabāk mierināt un iepriecināt prot tas, kas pats izbaudījis ciešanas un, savu krusta ceļu staigādams, kļuvis Dievam tuvāks (II kor 1,4). Šādos cilvēkos arī es smeļos spēku. Kad man kādreiz kļūst nepanesami grūti un rodas vēlme pakurnēt uz Dievu par to, ka Viņš mani atstājis, es parasti piezvanu savai 87 gadus vecajai tantei Helēnai, kura vairs nestaigā un gandrīz neredz, kuras dzīve ir bijusi nebeidzams krusta ceļš, jo nākas ciest kopā ar saviem kurlmēmajiem un aklajiem dvīņiem, kuri nu jau paši ir pāri pusmūžam. Tante jau gadu desmitiem nav apmeklējusi baznīcu, bet Dievs un paļāvība uz Viņu joprojām dzīvo viņas sirdī. Pēc sarunas ar šo nesalaužamo, pazemības un pacietības pārņemto sirmgalvi manas veselības problēmas šķiet tādi nieki vien.
Par stiprinājuma avotu man parasti kalpo svēto cietēju dzīves apraksti, kā arī citu dievbijīgo cietēju paraugs. Vājuma brīžos, piemēram, mēdzu vēl un vēlreiz pārlasīt interviju “Victoria” žurnālā “Mīliet viens otru”, lai smeltos mierinājumu nepazīstamās portugālietes Marijas Viktorijas dvēseles spēkā. Viņai periodā no 18 līdz 25 gadu vecumam viena pēc otras tika amputētas abas kājas un abas rokas, tomēr tuvošanās Dievam ļāva viņai pārvarēt neciešamās sāpes un izmisumu. Nest smago dzīves krustu jaunajai sievietei palīdz lūgšana, ko viņa uzskata par milzu spēka avotu. Dievs devis šai cietējai arī spēju brīnišķīgi zīmēt ar mutes palīdzību (attēlā). Marija Viktorija iesaka cilvēkiem pat vissmagākajos dzīves pārbaudījumos nekrist izmisumā, bet lūgt Dievu, lai Viņš dāvā spēku pacietīgi nest savu krustu. Viņa aicina vienmēr atcerēties, ka visdrošākais ceļš uz debesīm ir caur krustu, jo arī Kristus caur krustu izglāba pasauli.
Ir tik daudz patiesi iedarbīgu lūgšanu. Vienmēr tikai jāpatur prātā: lūdzoties jākoncentrējas nevis uz savu problēmu, bet gan uz žēlsirdīgo Debesu Tēvu, uz vislabāko Ārstu un Dziednieku Jēzu Kristu, uz Viņa Vissvēto Māti — Slimnieku Veselību.
Milzīgs spēks ir lūgšanām, kurās tiek godināta Vissvētā Jēzus un Bezvainīgā Marijas Sirds, dārgās Kristus Asinis, Euharistija, Vissvētā Trīsvienība, kā arī Rožukronim, krustaceļa lūgšanām. Ir speciālas atbrīvošanas, iekšējās dziedināšanas, slimnieku lūgšanas. Viļānu klostera tēvi — mariāņi ir izdevuši lūgšanu grāmatiņu “Slimnieku Veselība, lūdz par mums!”, kurā ievietotas divas novennas uz Lurdas Dievmāti un citas vērtīgas lūgšanas. Jāpiezīmē, ka Dieva žēlsirdības sveču kapellā Viļānos no katra mēneša desmitā datuma notiek lūgšanu novennas par slimajiem un dažāda veida atkarībā nonākušajiem (alkohols, narkotikas, erotomānija, azartspēles utt.). Informāciju var saņemt pie tēva Benedikta MIC, mob. tālr. 26572230.
Kā palīglīdzekļi mums var kalpot arī brīnumdarītājas svētbildes ar Jēzus Kristus, Dievmātes un svēto attēliem, svētītais ūdens un citas svētītas lietas — eļļa, krustiņš, Brīnumainais Dievmātes medaljons, sv. Agates maize, Gidles Dievmātes un sv. apustuļa Jāņa vīns, sv. Blazija svece u.c.). Tomēr svētītās lietas ir tikai sakramentālijas, kas kā redzamas zīmes kalpo neredzamām Dieva žēlastībām. Tās vispār var zaudēt jēgu, ja netiks lietotas dziļā ticībā un paļāvībā uz Dievu.
Lūgsimies un ticēsim, ka Dievam nekas nav neiespējams. Mūsu Kungs ir vislabākais Ārsts, vienīgais visas cilvēka būtības Dziednieks. Un Viņš pilda savu solījumu: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā” (Jņ 10,10).
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
