Pārdomām Lielā gavēņa laikā

Pirms doties pie biktskrēsla, kopā ar Landskoronas un Beresnes Romas katoļu draudzes prāvestu Aivaru Kursīti pakavēsimies pārdomās par to, kādā veidā esam apvainojuši bezgala žēlsirdīgo Dievu, un uzmodināsim savās sirdīs patiesu grēku nožēlu.
— Grēks ir “vārds”, rīcība vai iekāre, kas pretojas mūžīgajam likumam (Dieva baušļiem), tas ir mīlestības pret Dievu un tuvāko trūkums,” — teikts Katoļu Baznīcas katehismā. Kā jums šķiet, vadoties no biktstēva pieredzes, vai ticīgo izpratne par vārda “grēks” nozīmi, būtību un saturu ir pilnīga un pareiza?

— Cilvēku izpratne par grēku ir ļoti dažāda. Nosacīti viņus var sadalīt divās grupās. Ir cilvēki, kuri pret to izturas pavirši. Viņi iet pie grēksūdzes, lai sevi attaisnotu. Otri pieder tiem, kuri nožēlo savus grēkus un atzīstas tajos. Katram cilvēkam ir savs ticības, garīguma un grēka sapratnes līmenis. Bet tam būtu jāaug.

Kā piemēru varu minēt šādu situāciju. Slepkava ir sapratis, ka viņš atņēma cilvēkam dzīvību, nožēlo to, izsūdz grēku. Pēc kāda laika viņš nonāk pie sapratnes, ka viņā ir dusmas uz savu brāli, vecākiem, citiem cilvēkiem. Tas nav labi, jāiet izsūdzēt grēkus. Tad kādu reizi viņš apjauš, ka par maz mīl savus tuvākos, maz parāda viņiem savu laipnību, maz pievērš uzmanību. Tā ir mana nepilnība, eju to nožēlot. Tālāk: man apkārt tik daudz cilvēku, es varēju kādam palīdzēt, bet to nedarīju. Es nožēloju, eju atzīties savā nolaidības grēkā: man bija iespēja palīdzēt, bet es nepalīdzēju. Te redzams, kā attīstās cilvēka sapratne par grēku.

Kā ticīgie izprot grēka lielumu un smagumu? Ļoti bieži vērojams, ka sākumā ir šāds grēksūdzes scenārijs: nezagu, nenogalināju, laulību nepārkāpu, nāvīgu grēku nav. Jo retāk cilvēks iet pie grēksūdzes, jo biežāk uzskata, ka viņam nāvīgo grēku nav. Tādā situācijā priestera pienākums ir uzklausīt tā ticīgā sapratnē ikdienišķos grēkus, pa solītim, nenobiedējot, virzīties tālāk, ievadīt pareizā gultnē, protams, ja vien laiks to atļauj. Diemžēl nav retums, kad ticīgie uzskata, ka priesteris iejaucas tur, kur nevajag. Kaut gan patiesībā tas ir priestera pienākums.

Protams, grēksūdzes laikā to it kā nebūtu vēlams darīt: penitents (grēku sūdzētājs) jāuzklausa, jādod padoms, jāuzliek gandarījums, jādod absolūcija (grēku piedošana). Katehizēt vajadzētu privātas sarunas laikā. Taču priestera pienākums ir grēksūdzē uzdot precizējošus jautājumus grēka smaguma noteikšanai. Piemēram, zagu: ko, kādā apmērā, cik bieži? Vai dusmas: dusmojos uz kādu konkrētu cilvēku, varbūt — uz daudziem, uz visiem? Pārējās neskaidrības nevajadzētu noskaidrot biktskrēslā. Taču cilvēki bieži vien baidās nākt pēc padoma pie priestera. Grēksūdzē priesteris sēž aiz biktskrēsla lodziņa, es esmu šai pusē. Pastāstu savus grēkus, viss tur paliek un viss it kā ir kārtībā. Bet normāli būtu, ja visus neskaidros jautājumus izdiskutētu, pārrunātu.

— Lielajos svētkos mūsu baznīcas parasti ir pārpildītas, ko nevar teikt par parasto svētdienu dievkalpojumu apmeklējamību. Vai nepiedalīšanās svētdienas Svētajā Misē ir smags grēks?

— Ir cilvēki, kas uzskata, ka tas ir grēks. Reizēm pat pārāk skrupulozi pret to izturas. Piemēram, slimības dēļ nevarēja atnākt vai dzīvo tālu un nebija transporta. Nākošo svētdien neiet pie Komūnijas, jo uzskata, ka ir smagi grēkojis. Bet jāsaprot, ka ne jau viņa vainas dēļ, bet apstākļu dēļ tas notika. Tātad droši var pieņemt Komūniju. Citi atkal to uzskata par normālu parādību.
Kristieša pienākums ir svētdienās un svētku dienās piedalīties Svētajā Misē, kā to nosaka pirmais Baznīcas bauslis, ja vien nav attaisnojoša iemesla.

— Kādi, jūsuprāt, mūsdienās ir visizplatītākie grēki?

— Es domāju, ka dusmas, skaudība, aprunāšana, naids. Reizēm šos grēkus cilvēks pat neapzinās. Sadusmojas, parunā par to, ir sašutis, neapmierināts. Tas paliek cilvēkā iekšā un pašam traucē dzīvot. Liekas, ka apkārt viss ir slikti, viss ir negatīvs.
— Par modes lietu mūsdienās ir kļuvis izgāzt dusmas, lamāt, nosodīt valdību, politiķus, deputātus, ierēdņus. Bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem to dara arī ticīgie un bieži vien neuzskata to par grēku, jo valdošie un vadošie tādu attieksmi esot pelnījuši.

— Tā ir liela problēma. Šādu situāciju var salīdzināt ar ģimeni, kurā vīrs lamā sievu, sieva — vīru, ka nav naudas. Vai viņi no tā kļūs bagāti? Ar lamāšanos problēmu neatrisināsi. Ja ticīgs cilvēks lamā politiķus, viņš sev bojā nervus un pelna grēkus. Bet ticīgam cilvēkam ir jāpilda savs pilsoņa pienākums: ej balsot, un par to, ko pats ievēlēji, lūdzies četrus vai piecus gadus. Ar lamāšanos neko nepanāksi. Tieši otrādi: tas, kuru lamā, nebūs spējīgs pildīt savu pienākumu. Ja esi jauns, pietiekami izglītots, varošs, pats darbojies politikas veidošanā, ņem dalību valsts dzīvē. Arī Jēzus mācīja: atdod ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva. Mums jāmācās pacietība.

Grēksūdzē šo grēku biežāk izsūdz pensionāri. Es šādos gadījumos dodu padomu lūgties. Bieži to saku arī sprediķos un redzu, kā cilvēki reaģē: atmet ar roku, sak, vēl par viņiem lūgties?! Mums visiem jāsauc uz Jēzu: es ticu, bet stiprini manu ticību!

— Liela problēma ir bērnu kristīgā audzināšana ģimenēs. Vai vecāki bieži izsūdz šāda rakstura grēkus?

— Pa retam cilvēki atzīst, ka ne vienmēr ir rādījuši labu piemēru saviem bērniem. Tad es uzdodu jautājumu, vai cilvēks centās izpildīt vecāku pienākumu bērnu kristīgajā audzināšanā. Kādreiz nākas noskaidrot arī par izturēšanos pret saviem vecākiem, vai, piemēram, ir parūpējies par Slimnieka sakramentu, ja kāds no viņiem nespēj atnākt uz baznīcu.

— Pēc skandalozā ASV dziedātāja Maikla Džeksona nāves nejauši dzirdēju meiteņu sarunu, kuru vidū bija arī ticīgās: “Ak, Maikls! Viņš bija mans elks! Es viņu dievinu!!! Vai meitenes grēkoja?

— Protams, tas ir grēks. Un elkdievības grēks raksturīgs ne tikai jauniešiem. Padzīvojuši cilvēki biežāk skatās seriālus, dievina vienu otru aktieri, seriāla dēļ nenāk uz dievkalpojumu. Visu atliekam, pieskaņojam nevis Misei, bet gan kaut kādam elkam. Tā ir problēma.

Te var minēt arī talismanus. Kāds talismans var būt kristīgam cilvēkam? Ko viņam var dot, piemēram, zaķītis, lāčuks, piekariņš, gredzentiņš vai auskariņš, kas it kā palīdzot un ar kuru viss veicoties. Tā ir elkdievība.

Jauniešiem ir problēmas ar pamata atrašanu. Arī Evaņģēlijā ir runa par to, cik svarīgi, uz kā mēs ceļam savas garīgās dzīves celtni: uz smiltīm vai uz akmens. Ja mūsu dzīves pamatā ir Kristus, tad viss ir kārtībā. Bet ja priekšplānā izvirzās visādi džeksoni, madonnas vai citi dievekļi, tad pienāk laiks, kad viss jūk un brūk, un tad nelaime ir liela. Neviens nevar ieņemt Dieva vietu. Ja mēs Dieva vietā tomēr mēģināsim ielikt kaut ko citu, agri vai vēlu būs problēma.

— Kāpēc nedrīkst meklēt palīdzību pie dziedniekiem, ekstrasensiem? Daudzi no viņiem taču lūdzas svētbildes vai krustiņa priekšā?

— Daudzi lētticīgi cilvēki tieši uz tā arī uzķeras, ka šādi dziedinātāji lieto kristīgo atribūtiku — krustiņus, svētbildes, dedzina svecītes. Viņi to dara, lai apmeklētājiem rastos uzticība.

Nav apšaubāms tas, ka Dievs atsevišķiem cilvēkiem dod spējas dziedināt citus. Bet kristīgam cilvēkam dziedināšanu vajag meklēt baznīcā. Šim nolūkam kalpo Slimnieku sakraments. Garīgās dzīves sakārtošanai kalpo arī citi sakramenti: grēksūdze, svētā Komūnija.

Protams, Baznīca atzīst medicīnu, un, ja cilvēks neārstējas, uzskata, ka viņš grēko. Bet jautājuma būtība ir, kā viņš ārstējas. Vajadzīga pilnīga paļāvība uz Dievu. Ja Dievs grib dziedināt, tad viss notiek. Bet varbūt, ka Viņš grib dot laiku ciešanām, lai slimnieks gandarītu, izpelnītu žēlastību sev, saviem bērniem, savai ģimenei, sabiedrībai.

Minēšu šādu piemēru. Kādu vakaru vasarā uz Šķauni atbrauca jauna sieviete un lūdza naktsmājas. Iepriekšējo nakti esot nakšņojusi pie priestera Kupča. Varot pārgulēt kaut vai uz siena, ka tik jumts virs galvas. Nākamajā rītā es aizbraucu darīšanās uz Rīgu, bet mana nakts viešņa, dziedniece Uguntiņa, uzsāka Šķaunē savu ārstniecisko biznesu, pie tam visiem pastāstot, ka nakšņojusi pie priestera. Lūk, dziednieku darbošanās veids. Tā mēs tiekam izmantoti. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem.

Ja arī cilvēks dziedināšanas harizmu ir saņēmis no Dieva, viņam var “paslīdēt kāja”, jo ļaunais gars nesnauž, viņš iejaucas, uzliekot kādu kārdinājumu. Pašam dziedniekam jālūdzas: “Dievs, ja tas ir no Tevis, palīdzi. Ja nav no Tevis — ņem prom šīs spējas!”

— Pirms vairākiem gadiem kāda mūsu draudzes sieviete bija sašutusi par to, ka priesteris viņas meitai grēksūdzē esot uzdevis nepiedienīgu jautājumu: vai viņa lieto kontracepcijas līdzekļus? Sieviete dusmās paziņoja, ka pie tā nekauņas viņa nekad neiešot uz grēksūdzi. Kā Jūs komentētu šo situāciju?

— Šajā sakarā, lūk, ko gribas teikt. Zaudētājos būs tā sieviete un viņas meita, ja aizvērsies ne tikai uz šo konkrēto priesteri, bet arī uz citiem, kuri atļausies uzdot kādu jautājumu. Bet, kā jau teicu, priesterim ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums neskaidrās situācijās uzdot jautājumus.

Agrāk baznīcā nebija pieņemts runāt par kontracepcijas līdzekļiem, arī lielas vajadzības nebija, jo to nebija tik daudz, kā tagad. Toties bija stingri noteikts, kādām jābūt dzimumattiecībām starp vīru un sievu. Uzsveru: starp laulātajiem. Ārpus baznīcas tagad runā tikai par to, kā izsargāties no bērna ieņemšanas. Taču jāatceras, ka dzimumdzīve domāta tam, lai turpinātos cilvēces dzimums. Ja laulātais pāris apzināti atsakās no bērna ieņemšanas, izmantojot nedabiskus līdzekļus, var sacīt, ka viņi nepilda to solījumu, ko deva laulības brīdī: “Es apņemos pieņemt laulības svētību (t.i. bērnus).” Laulātais pāris, dabiskā ceļā plānojot ģimeni, dod iespēju Dievam darboties, jo Dievs zina, kad un cik bērnu var būt konkrētā ģimenē: Viens, divi vai desmit. Un te mūsu domas un Dieva domas var nesakrist. Sievietei Dievs ir devis dāvanu — spēju dot jaunu dzīvību. Ja tiek izmantoti kontracepcijas līdzekļi, abi laulātie būs vainīgi Dieva priekšā, abiem jāuzņemas atbildība. Pie tam spirāles ievietošana, hormonālo tablešu lietošana ir arī kaitīga sievietes veselībai.

Priesteri gatavo jaunos pārus laulībai. Baznīca izdod grāmatas par ģimenes dabisko plānošanu. Par to var arī izlasīt interneta vietnē: augliba.lv. Mums ar mīlestību jāpieņem tas, ko Dievs mums dod. Un priesteris, protams, var uzdot jautājumu par kontracepcijas līdzekļu lietošanu. Diemžēl cilvēki tam nav gatavi.

— Kādos gadījumos grēksūdze nav derīga, kaut gan priesteris ir devis absolūciju?

— Dievs nevar piedot tos grēkus, ko cilvēks nenožēlo un neizsūdz. Ja apzinīgi tiek noklusēts kāds grēks, penitents likvidē grēksūdzes žēlastību un pievieno vēl viena grēka smagumu, kaut arī priesteris ir devis grēku piedošanu. Vai visu var atcerēties, kas atgadījies gada vai pusgada laikā?

Grēksūdzei ir jāgatavojas. Lūgšanu grāmatā ir iepriekšējie jautājumi sirdsapziņas izmeklēšanai par katru bausli. Va-jadzīga Svētā Gara piesaukšana, visu piecu derīgas grēksūdzes punktu izpilde.

Ir patīkami dzirdēt, ka ir cilvēki, kuri katru vakaru pārdomā savus grēkus, izmeklē sirdsapziņu. Ja tā darītu visi, viņi nevarētu veselu gadu staigāt ar kādu smagumu sirdī. Es bieži stāstu, ka pāvests Jānis Pāvils II katru dienu gāja pie grēksūdzes. Ja jau viņam bija ko sūdzēt, tad mums, domāju, — vēl jo vairāk.

— Ko vēl Jūs varētu pateikt grēksūdzes sakarā?

— Pie grēksūdzes jāiet ne jau tāpēc, ka to kāds liek — priesteris, vecāki, baušļi, bet gan tāpēc, ka cilvēks sajūt pēc tās vajadzību. To varētu salīdzināt ar iešanu pie zobārsta. Ir grūti saņemties aiziet pie zobārsta, bet zobs sāp un sāp. Bet vienreiz saņemies un aizej, salabo, un vairs nesāp. Es regulāri apmeklēju zobārstu, lai ātrāk atrastu zobu problēmas un likvidētu tās. Līdzīgi ir, ja cilvēks regulāri kontrolē sirdsapziņu un izsūdz grēkus. Grēksūdzes un svētās Komūnijas žēlastība dod spēku pacelties jaunā garīgā līmenī.

Ļoti bēdīgi ir tad, ja grēksūdzē sāk attaisnot sevi: neko sliktu nedarīju, nevienu neaprunāju, nekur nestaigāju, Dieva vārdu veltīgi nevalkāju. Nu nav man grēku! Te būtu vietā atgādināt apustuļa Pāvila teikto: tas, kurš saka, ka nav grēkojis, ir melis.
Šajā Gavēņa laikā aicinu ticīgos pārdomāt savas attiecības trīs rakursos: ar Dievu, ar tuvākiem, ar sevi. Ne virspusēji, bet mierīgi, dziļi apcerot un pieejot visam no mīlestības viedokļa. Neklausījos mūziku tāpēc, ka mīlu Jēzu, kurš par mani cieta. Mīlestības vadīts, atsacījos no gaļas ēdieniem. Palīdzēju kādam ne tāpēc, lai mani ievēro, bet lai otrā cilvēkā saskatītu Kristu, kuram vajadzīga mīlestība. Un tad šī pasaule arī vairs neliksies tik ļauna.

Manis teiktajam varbūt daudzi nepiekritīs. Tomēr jāsaprot: ja ticīgais atnāk uz grēksūdzi ar atvērtu sirdi un vēlmi labot savu dzīvi, viņš sapratīs, ka caur priesteri runā Dievs, ka priesteri vada Svētais Gars, un Viņš neklusēs, pasacīs to, ko konkrētā gadījumā jāpasaka.

Nobeigumā aicinu ticīgos neatlikt grēksūdzi uz pēdējām gavēņa dienām, jo tas ir grūti gan priesterim, gan ticīgajiem.

Intervēja Genovefa KALVIŠA