Tāpat kā es, šādu liecību var dot daudzi Latgales ļaudis, kuri 1993. gada 9. septembrī piedalījās neaizmirstamā notikumā — Viņa Svētības Jāņa Pāvila II vadītajā Sv. Misē Aglonā — lielākajā Dievmātes svētvietā Latvijā. Izcilā personība Baznīcas vēsturē, kuras pašaizliedzīgā dzīve iespaidojusi daudzu valstu un miljoniem cilvēku likteņus, Lielais Pāvests, kurš, uzsākot pontifikātu, par savas kalpošanas devīzi izvēlējās latīņu frāzi “Totus tuus” (“Viss Tavs”), kas pauda īpašu mīlestību un veltīšanos Dievmātei, kopā ar mums bija pie mūsu mīļotās Aglonas Māmiņas kājām. Mēs kļuvām liecinieki Svētā Tēva senā sapņa piepildījumam — kā svētceļniekam ierasties pie Ag- lonas Dievmātes.
Nav nejaušība, ka, uzsākot Jaunavas Marijas godināšanas mēnesi, 1. maijā — pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, ko pāvests visā Baznīcā pasludināja par Dieva žēlsirdības svētkiem, Romā notiks Jāņa Pāvila II beatifikācija.
Pirms sešiem gadiem Žēlsirdības svētku vigilijā (2005.g. 2. aprīlī) Jānis Pāvils II devās uz Debesu Tēva mājām, šogad Žēlsirdības svētkos viņu izsludinās par svētīgu. Un mēs varam lepoties, ka svētīgais pāvests skūpstījis šo Latgalei un visai Latvijai tik dārgo zemes stūrīti. Ka viņš ir svētījis arī mūs — Māras zemes bērnus, izmainot daudzu dzīves, pasargājot dvēseles no grēkiem. Ka mēs, apmēram 150 tūkstoši dievlūdzēju, šeit pirms gandrīz astoņpadsmit gadiem, neatkarīgās valsts pašos pirmsākumos, kopā ar “miera svētceļnieku” esam lūgušies, lai mūs visus un it īpaši kristiešus, paša pāvesta vārdiem runājot, “stiprinātu ticībā un cerībā, vēlreiz apliecinot, ka Eveņģēlija vēsts nepieciešama tieši šajos vēsturiskajos apstākļos.”
Tas bija pirmais gadījums mūsu zemes vēsturē, kad svētā apustuļa Pētera pēctecis apmeklē Latviju. Toreiz mēs visi — gan ticīgie, gan neticīgie — bijām uz reliģiskā viļņa. Ritinot atmiņu kamolu, atdzīvojas daudzas nezūdošās šīs vēsturiskās dienas ainas.
Jau divas stundas pirms dievkalpojuma sākuma (ne vēlāk kā pulksten 8.30) tiem, kam bija ieejas kartes ar norādīto konkrēto jaunizveidotā plašā sakrālā laukuma sektoru, bija jāieņem savas vietas. Pēc lietainās nakts rīts atnāca drēgns un nemīlīgs. Taču pamazām mākoņi izklīda un uzspīdēja saule. Sakrālais laukums bija piepildīts līdz malām.
Beidzot skaidrajās debesīs parādījās tik ļoti gaidītais pāvesta helikopters, izmetot plašu loku pār gavilējošo pūli, plīvojošo daudzkrāsaino lakatiņu jūru. Daudziem pār vaigiem ritēja saviļņojuma asaras, un neviens necentās tās slēpt. Lidaparāts nosēdās netālajā laukumiņā aiz bazilikas. Sagaidītāju nelielā pulciņa vidū kopā ar bērniem bija arī orgkomitejas pārstāvis no Krāslavas rajona Jāzeps Dobkevičs.
Viņš atceras: “Biju bezgala saviļņots, kad Svētais tēvs izkāpa no helikoptera, pacēla roku, sveicinot un svētot sagaidītājus. Tad nometās ceļos un noskūpstīja zemi. Šis aizkustinošais skats paliks atmiņā uz mūžiem.”
Drīz vien pārpildītajā sakrālajā laukumā ieripoja nelielā, speciālā automašīna. Tajā — mums vēl tik maz pazīstamais, taču jau iemīlētais visu cilvēku, it īpaši bērnu un jauniešu draugs, augstākais Baznīcas vadītājs ar svētībai paceltu roku. Sejā — rāms smaids un mīlestības starojums. Un ticīgo neskaitāmie pretmī-lestības žesti un apliecinājumi.
Toreiz mēs bijām vienreizēja notikuma liecinieki, kad pirmoreiz vēsturē no altāra noņemtā Dievmātes brīnumdares svētglezna tika nesta pa bazilikas sakrālo laukumu. Pāvesta vadītā Sv. Mise, viņa dziļi nozīmīgie dievvārdi, Latvijas Baznīcas un tautas novēlēšana Māras zemes Karalienes aizbildniecībai, mūsu Aglonas Māmiņai dāvātais zelta rožukronis un viņas mīļotā dēla skūpsts... Un vēl daudz citu saviļņojošu mirkļu, ko nevar izdzēst no sirdīm un atmiņām.
Man kā sociālās aizsardzības dienesta vadītājai nācās organizēt invalīdu un veco nevarīgo ticīgo aizvešanu uz Aglonu, kā arī viņu aprūpi dievkalpojuma laikā. No Krāslavas draudzes mēs bijām 52 cilvēki, no kuriem šodien apmēram puse jau ir mūžībā. Vairākiem simtiem rūpju bērnu no visas Latgales bija atvēlēts sektors blakus Pāvesta altārim (tā lielo āra altāri sauc kopš pāvesta vizītes). Pēc Sv. Mises bija paredzēta pāvesta svētība slimniekiem. Neilgi pirms tam neizžuvušās lietus pelķes dēļ uz ietves mūs lūdza pārsēsties tā, lai Sv. Tēvs varētu svētību dot no cita celiņa. Bez drūzmēšanās neiztika, jo katrs centās ieņemt izdevīgāku pozīciju, paredzot, ka diez vai pontifikāts spēs uzlikt rokas tik daudziem.
Palīdzot mūsu draudzes sirmmāmuļai, gandrīz jau simtgadniecei Monikai Ļaksai, nejaušas sakritības (vai varbūt Dieva apredzības) dēļ man bija jāpaliek vecenītei blakus, un mēs abas bijām to laimīgo skaitā, kas saņēma gan pāvesta svētību, gan arī viņa dāvātos rožukroņus un svētbildes ar Svētā Tēva parakstu. Vēlāk Monikas tante svētlaimīgi teica, ka tagad viņa varot mierīgi posties uz mūža mājām.
Afganistānas kara invalīdu Pēteri Suveizdu spēcīgi iespaidoja pati Jāņa Pāvila II personība, viņa vadītais dievkalpojums. Viņš arī nav aizmirsis pāvesta roku siltumu uz savas galvas, saņemot slimnieka svētību. Bet Svētā Tēva dāvātais rožukronis un svētbilde pastāvīgi atgādina šo neaizmirstamo tikšanos un Baznīcas augstā gana garīgo stiprinājumu, viņa pamudinājumu vienmēr paļauties uz Dievu.
Katram no mums atmiņas par sirsnīgo tikšanos Aglonā ir dažādas, taču, neapšaubāmi, neaizmirstamas. Tāpēc visiem Latvijas ticīgajiem pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācija tik īsā laika posmā pēc nāves sagādā lielu prieku un pateicību Dievam.
Par neaizmirstamu reliģisku, sabiedrisku un politisku notikumu kļuvušais viņa svētības Latvijas apmeklējums 1993. gadā dziļi sakustināja ūdeņus gan mūsu valsts, gan ticības lietās. Vēlāk kardināls Jānis Pujats atzīmēja: “Viņa atnestā svētība, labestība un miers kaut uz īsu brīdi saliedēja Latvijas iedzīvotājus un radīja jaunu garīgo gaisotni.” Savukārt tas fakts, ka mūsu zemes vēsturi ir iezīmējusi lielu ciešanu, upuru un mocekļu pieredze, stiprināja arī Svētā Tēva ticību. Pēc vizītes Baltijas valstīs uzrunā Kastelgandolfo viņš sacīja, ka te esot saticis Mariju — Mocekļu Karalieni. Pāvests Jānis Pāvils II nemitīgi ir iedrošinājis Latvijas tautu ticēt, cīnīties un iziet cauri smagajiem pārbaudījumiem.
Pāvesta dzīve līdz pēdējam elpas vilcienam bija īsta Dieva liecība par to, kā viens cilvēks Kristus spēkā spēj mainīt pasauli un vērst tās uzmanību uz patiesām vērtībām. Viņa izcilais dzīves un nāves piemērs parāda, ka pat fiziskās sāpes, nespēks, slimība ir tikai ceļš tuvāk Jēzum, upuris par katru no mums — neticīgo, skeptisko, noraidošo, grēcīgo.
Jelgavas bīskaps Antons Justs, kurš 1. maijā beatifikācijas svinībās Romā oficiāli pārstāvēs Latvijas Romas katoļu Baznīcu, uzsver: svētīgā pāvesta dzīvi par īpašu padara viņa nelokamā pārliecība un ticība, ka Dievs vada cilvēku likteņus un līdzdarbojas cilvēces vēsturē.
Arī no Debesu augstumiem svētīgais Dieva kalpu kalps iedrošina mūs ar vārdiem: “Nebīstieties! Atveriet savu mājokļu durvis plaši, lai pa tām var ienākt Kristus!”
2. maijā dosimies pie Aglonas Dievmātes, lai puksten 12.00 bīskapa Jāņa Buļa vadītajā Sv. Misē pateiktos Dievam par jauno svētīgo — Jāni Pāvilu II (Karolu Jozefu Vojtilu) un izlūgtos no viņa palīdzību un aizbildniecību mūsu šīszemes ciešanu pilnajā svētceļojumā. Sacīsim paldies, ka Kungs mums ir devis šo milzīgo laimi — tādu “mūsu paaudzes” pāvestu! Lūgsimies un ticēsim, ka šī spožā zvaigzne, ko ticīgie sākuši saukt par Jāni Pāvilu Lielo, mūžībā turpinās starot vēl spožāk, nerimstot cilvēku sirdīs veikt ticības brīnumus.
Genovefa KALVIŠA
