Vissvētākais Sakraments jeb Euharistija ir mūsu Kunga Jēzus Kristus īstā Miesa un Asinis zem maizes un vīna zīmēm. Vissvētāko Sakramentu iestādīja pats Jēzus Kristus savu ciešanu priekšvakarā, Pēdējo Vakariņu laikā, pārvēršot maizi un vīnu savā Miesā un Asinīs.
Kristus deva šo varu arī saviem mācekļiem. Šo varu tagad izmanto bīskapi un priesteri sv. Misē, kas ir liels un brīnišķīgs ticības noslēpums, Kristus “reālās” klātbūtnes noslēpums, Dievišķās mīlestības un visspēcības brīnumdarbs!
Saskaņā ar Baznīcas Tradīciju mēs ticam, ka euharistiskajās zīmēs ir patiesi klātesošs Jēzus; nevis simbols, bet īstā vārda nozīmē pats Pestītājs substanciāli, jutekļiem neuztveramā veidā. Līdzīgi kā radio runātāja balss, palikdama viena un tāpat nedalīta, piekļūst mums klāt visur, kur tik ir uztvērējs. Encikliskā “Mysterium fidei”, ko izdevis pāvests Pāvils VI, ir teikts: “Katoliskā Baznīca ir īstenojusi un turpina īstenot pielūgsmes kultu, ko jāvelta Euharistijas sakramentam ne tikai Sv. Mises laikā, bet arī ārpus tās, glabājot konsekrētās Hostijas ar vislielāko rūpību, tās nesot procesijā vai izstādot, lai ticīgie tās varētu svinīgi godināt.”
Bet svētīgais pāvests Jānis Pāvils II aicināja: “Es ļoti lūdzu Kristum ticīgos adorācijā pielūgt Kungu, kas ir klātesošs Vissvētākajā Altāra Sakramentā, ļaujot Viņam dziedināt mūsu sirdsapziņu, mūs šķīstīt, apgaismot un vienot. Tikšanās ar Kristu adorācijā sniegs katram ticīgajam spēku pilnveidot savu garīgo dzīvi un īstenot pasaulē savu misiju.”
Par to, droši vien, ir pārliecinājušies arī daudzie simti ticīgo, kuri ir ņēmuši un joprojām ņem dalību nemitīgā Vissvētākā Sakramenta adorācijā (pielūgsmē) Aglonas bazilikā, — vienīgajā dievnamā Rēzeknes-Aglonas diecēzē, kas notiek kopš 1996. gada 11. februāra.
Adorācija nav atsevišķu cilvēku privilēģija vai pienākums. Adorācija ir lūgšana, uz kuru tiek aicināts ikviens. Uzsākot Euharistijas gadu (2004. g. 16. oktobris — 2005. g. 16. oktobris), svētīgais pāvests Jānis Pāvils II savā Apustuliskajā vēstulē mudināja klosterus un draudžu kopienas uzņemties īpašu pienākumu attiecībā uz Euharistisko adorāciju: “Paliksim ilgi Euharistijā klātesošā Jēzus Kristus priekšā uz ceļiem, gandarot ar savu ticību un mīlestību par nolaidībām, aizmirstību, pat nicinājumiem, kādus mūsu Pestītājs pieredz tik daudzviet pasaulē.”
No Euharistijas nemitīgās adorācijas pirmsākumiem Aglonas bazilikā arī no Krāslavas draudzes pielūgt Jēzu Vissvētajā Sakramentā ir braukuši vairāki desmiti ticīgo — pa vienam un ne- lielās grupās, dienā un naktī, uz atsevišķām reizēm un regulāri: vienreiz nedēļā vai vienreiz mēnesī. Kopš 1999. gada maija sākām regulārus (vienreiz mēnesī) lielākas grupas (apmēram 20 cilvēku) izbraukumus uz lūgšanu nakti Aglonā, oficiāli pārstāvot Krāslavas draudzi. Desmit gadus arī es biju šo adorantu skaitā, tāpēc esmu pārliecinājusies, cik patiesi ir šie svētīgās Mātes Terēzes vārdi: “Nekur uz zemes jūs netiekat tā gaidīti, kā tur, kur ir Jēzus, patiesi klātesošs Vissvētajā Sakramentā. Laiks, kuru jūs pavadāt Jēzus priekšā Vissvētākajā Sakramentā, ir uz zemes vislabāk izlietotais laiks. Katrs brīdis, kuru jūs pavadāt kopā ar Jēzu, padziļinās jūsu vienību ar Viņu un darīs jūsu dvēseli laimīgāku un skaistāku uz mūžīgiem laikiem Debesīs, kā arī sekmēs to, lai uz zemes ātrāk iestātos pastāvīgs miers!”
No pirmā sastāva Krāslavas adorantiem Aglonā savu draudzi turpina regulāri pārstāvēt vairs tikai Bronislava Tračuma, Regīna Bidzāne, Irēna Aleidzāne un Lūcija Jonāne, kā arī pirms sešiem gadiem grupā iekļāvušās Janīna Kaštaljana un Leonora Bartaščenoka. Daudzus gadus pie Aglonas Māmiņas pielūgt Viņas Dēlu brauca arī Janīna Tračuma, Anna Suveizda, Lūcija Solima, Leonora Rinkeviča, Regīna Mukāne un dažas citas, kuras veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj turpināt šo svētīgo misiju. Bet piecas uzticīgās ilggadējās Vissvētākā Sakramenta godinātājas Valentīna Andžāne, Stefānija Trušele, Marija Golovenko, Helēna Bebre un Marija Černika ir jau satikušās ar Pestītāju “vaigu vaigā” mūžībā.
Pirms trim gadiem Krāslavas draudzes adorantiem pievienojās poļu grupa: Antoņina Abrosimova, Gaļina Prilucka, Vanda Marhiļeviča, Veronika Naumčika, Janīna Plinta, Marija Zaviša, Katrīna Aprupe, Ludmila Pitrāne, Vanda Dudeviča.
Jāpiebilst, ka visas šīs upurgatavās sievietes ir tās, kas neaizmirst apmeklēt Jēzu Vissvētākajā Sakramentā arī Krāslavas baznīcā ceturtdienās, kad no rīta Sv. Mises līdz vakara Sv. Misei te notiek adorācija. Un katra no viņām var apliecināt, ka adorācijas nakts Aglonā pie Dievmāmiņas kājām, kā arī Kristus pielūgsme savā baznīcā ir neatsverama “lūgšanas skola”, “tuvākmīlestības skola”, miera, gaismas un spēka avots, un nešaubās, ka baltajā apaļajā Hostijā ir klātesošs Jēzus. Gan kopīgās lūgšanas un dziesmas, gan privātās klusās “sirds lūgšanas”, gan uzticības pilnās sarunas ar Jēzu kā ar vislabāko Draugu, Atbrīvotāju, Dziednieku, Glābēju, Mierinātāju, Labo Ganu stiprina mūs ticībā, cerībā un mīlestībā, dara pazemīgākas, pacietīgākas, upurgatavākas, līdzcietīgākas, palīdz atbrīvoties no visām šaubām un neticības, rūpēm un raizēm, bailēm un nemiera.
Pielūdzot Jēzu kopā ar Mariju, mācāmies allaž nolikt Dievu pirmajā vietā. Mūs iedrošina arī svēto piemērs, kuri Euharistijā atrada barību savam pilnības ceļam. Mūsu adorācijas lūgšanu “programmā” neiztrūkstoši ir iekļauta Svētā stunda ar me- ditācijām un dziesmām, ar ticības, pagodināšanas, pateicības, pārlūguma aktiem un lūgumiem. Parasti kopīgi lūdzamies arī pilnu Rožukroni, Krustaceļu, litānijas, skandējam psalmus, dziesmas Dieva un Dievmātes godam. Stādām Kungam priekšā ne tikai savas, ģimenes un bērnu vajadzības, bet arī lūdzamies par Latviju, mūsu tautu, laicīgajiem un garīgajiem vadītājiem, par Baznīcu, draudzēm, Svēto tēvu, bīskapiem, priesteriem, par paaicinājumiem uz priesterību un garīgo kārtu, par slimajiem un cietējiem, izmisušajiem, nelaimēs un trūkumā nonākušajiem, par neticīgajiem, grēciniekiem un ļaundariem, par visu pasauli. Šajos gados esam saņēmuši ļoti daudz žēlastību. Adorācija stiprina mūsu saikni ne tikai ar Dievu, bet arī vienam ar otru, padara mūs jūtīgākus pret visām cilvēciskām ciešanām un postu, pret jebkuru netaisnību un pārestībām, pret savas sirdsapziņas kvalitāti.
Kungs Jēzus ir teicis: “Nāciet pie Manis visi, kas esat nopūlējušies un apgrūtināti, un Es jūs atspirdzināšu” (Mt 11,28).
Biežāk nāksim pie Jēzus Vissvētākajā Sakramentā un ar paļāvību lūgsim: “Lūdzu, pieskaries manai sirdij un dāvā manai dvēselei savu mieru! Es uzticu Tev visas savas vajadzības.”
