Svētais moceklis Donats iedvesmo nesalūzt ticībā

Pēkšņi uznākušais lietus mākonis “sadzina” sagaidītājus no dārza baznīcas priekštelpā, tomēr nemazināja apsveicēju un augstā ciemiņa tikšanās abpusējo sirsnīgumu. Krāslavas konditoru cepto lielo kliņģeri un krāšņo ziedu pušķi draudzes vārdā bīskapam pasniedza prāvests Eduards Voroņeckis un draudzes vecākais Jāzeps Dobkevičs. Siltus apsveikuma un pateicības vārdus teica Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks. Bīskapu sveica arī draudzes bērni, viesi no Polijas un Daugavpils.
Latgales augstākais garīgais vadītājs savā nelielajā atbildes uzrunā uzsvēra, ka viņam vienmēr esot patīkami būt Krāslavā, kur no senseniem laikiem ir attīstījusies kultūra un garīgums. Uz kalna, redzama jau no tālienes, stāv staltā baznīca ar IV gs. sv. mocekļa Donata relikvijām, kalpojot ticības nostiprināšanai. Bet ticība virza mūs uz priekšu. “Lai jūsos būtu vairāk Kristus mīlestības, lai jūs nepagurtu labajā. Tāpēc arī esmu šeit,” teica Viņa Ekselence.

Tradicionāli pirmajā svētdienā pēc sv. apustuļu Pētera un Pāvila svētkiem un divas dienas pirms tās (šogad 1., 2. un 3. jūlijā) jau kopš 1790. gada Krāslavā tiek svinētas pāvesta Pija VI izsludinātās 40 stundu atlaidas sv. mocekļa Donata godinātājiem. Tie nu jau vairāk nekā 220 gadus ir lielākie draudzes svētki, kad šurp sanāk un sabrauc ne tikai esošie un bijušie krāslavieši, bet arī ticīgie no tuvākas un tālākas apkārtnes, arī no ārzemēm.

Vislielākais dievlūdzēju pieplūdums parasti ir noslēguma dievkalpojumā. Nebija izņēmums arī šī gada svinības, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajās dienās paralēli notika arī pilsētas svētki. Diemžēl pilsētā bija pasākumi, kuri, pēc daudzu ticīgo domām, traucēja draudzes svētku norisi. To nevar teikt par Poļu kultūras festivālu un konferenci “Itālijas at- spulgi Latgales kultūrā un vēsturē”, kuri tikai papildināja baznīcas pasākumu devumu dvēseļu bagātināšanā.

Kāda ticīgā no Rēzeknes, kura sv. mocekļa Donata svētkos piedalījās pirmoreiz, izbrīnā nogrozot galvu, teica: “Te pie jums gluži kā 15. augustā Aglonā!”

Atlaidu dievkalpojumi sākās jau 30. jūnija vakarā ar Svēto stundu, Sv. Misi un Euharistisko procesiju. 1. jūlijā tika svinēti Vs. Jēzus Sirds svētki, bet 2. jūlijā — Vs. Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds piemiņas diena. Šajās dienās notika pa četrām Sv. Misēm. Vs. Sakramenta adorāciju dienas garumā ievadīja un noslēdza rīta un vakara Euharistiskā procesija ar Litānijas visu svēto godam (rītā) un sv. mocekļa Donata godam (vakarā) dziedājumiem. Bija arī daži citi dievkalpojumi.

Draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim šajās svinībās vadīt dievkalpojumus un uzklausīt daudzās grēksūdzes palīdzēja dekanāta priesteri Alberts Cimanovskis, MIC, Marians Daļeckis, Genādijs Alferovs, Felikss Cipruss, kā arī Jezupovas draudzes prāvests Pāvels Turonoks, Pustiņas draudzes prāvests Pāvels Raciņš, priesteris no Polijas pilsētas Augustovas Jaceks Nogovskis. Sestdien vakara un svētdien galveno, noslēguma Sv. Misi celebrēja V. E. Jānis Bulis. Bīskaps arī iestiprināja vairākus desmitus bērnu un jauniešu.

Garīdznieku sludinātais Dieva Vārds un Svēto Rakstu skaidrojumi, tāpat kā svētie sakramenti kalpoja ticīgajiem par stiprinājuma avotu. Prāvests E. Voroņeckis Jēzus Sirds svētkos rīta dievkalpojumā uzsvēra, ka Kristus Sirdi mēs īpaši godinām tāpēc, ka tā ir mocekļa Sirds. Arī sv. Donats izvēlējās iet nāvē, sekojot Jēzum Kristum. Viespriesteris J. Nogovskis sestdienas sprediķī emocionāli apcerēja vārda “Tēvija” būtību, bet svētdien sv. Donata kapličā viņš runāja par tuvākmīlestību un žēlsirdību, par nepieciešamību piedot visiem un vienmēr, redzēt un atbalstīt grūtībās nonākušos līdzcilvēkus, lūgties vienam par otru.

Kā vienmēr saturīgi un dvēseles uzrunājoši bija V. E. J. Buļa sprediķi un uzrunas. Sestdienas Sv. Misē augstais garīdznieks vēlreiz atgādināja par stipras ticības nepieciešamību — tādas ticības, kāda bija pirmo gadsimtu mocekļiem, t. sk. sv. Donatam. Arī mūsu tauta pārdzīvoja ciešanas, represijas, izvešanas uz Sibīriju, reliģijas vajāšanas, citas neskaitāmas nelaimes un bēdas, pateicoties ticībai.

Svētdienas noslēguma Sv. Misē, kas tika upurēta visu krāslaviešu un klātesošo nodomā, homīlijā bīskaps vispusīgi iztirzāja nenovērtējamās Dieva dāvanas — laika izmantošanas iespējas. Šī apcere varētu būt noderīga arī tiem, kas nepiedalījās dievkalpojumā, tāpēc publicējam to gandrīz pilnībā (beigās).

Svinību dienās bija ne mazums patīkamu pārsteigumu. Klātesošie silti uzņēma kora “Ojczyzna” no Vengoževas (Polija) koncertu un jauniešu pūtēju orķestra no Mniejovas (Polija) uzstāšanos, kuri ar savu skanīgo dziedāšanu un muzicēšanu kuplināja arī vairākus dievkalpojumus. Dziļu dvēseles pacēlumu ticīgie izjuta sestdien bīskapa J. Buļa un priestera J. Nogovska vadītajās Sv. Misēs konsekrācijas laikā, kad vareni atskanēja pūtēju orķestra fanfaras, slavējot Dievu un vēstot par Kristus atstāto noslēpumaino mīlestības brīnumu, pārvēršot maizi un vīnu savā Miesā un Asinīs.

Sestdien pēc vakara Sv. Mises vēl vienu gandarījuma brīdi dāvāja Daugavpils pilsētas domes Pašvaldības policijas vadības un arodbiedrības pārstāvji, kuri pateicās bīskapam J. Bulim un Daugavpils Pašvaldības policijas ilggadējam ka- pelānam E. Voroņeckim par policistu garīgo stiprinājumu un tikumisko audzināšanu, kā atzinību abiem pasniedzot Goda rakstus un krūšu nozīmes.

Noslēdzot sv. mocekļa Donata atlaidu svinības, bīskaps J. Bulis izteica gandarījumu par pieredzēto Krāslavā, kas liecina, ka cilvēki šeit nav atmetuši domu par mūžīgo dzīvi, par dvēseles pestīšanu. Diecēzes garīgais vadītājs pateicās prāvestam Voroņeckim par paveikto Dieva godam, baznīcas un ticīgo labā, pateicās pilsētas vadībai, Upenieka kungam un visiem, kuri atbalsta baznīcu; Latvijas vēstniekam Polijā un Vatikānā Sarkaņa kungam — par piedalīšanos svētkos; ticīgajai tautai — par kopējām lūgšanām. Viņš atgādināja Kristus sacītos vārdus, ka mūsu ticība tiks atalgota, un aicināja visus nākt uz baznīcu, lūgt palīdzību no Dieva, Dievmātes, sv. mocekļa Donata un citiem svētajiem. “Jūs esat uz pareizā ceļa. Novēlu, lai jūs, jūsu bērni, mazbērni un mazmazbērni turpinātu iet pa šo ceļu pretī Kungam — Glābējam,” teica bīskaps.

Ekselence arī pauda gandarījumu par to, ka šajā pierobežas daudznacionālajā pilsētā tiek saglabāts latgaliskums, cilvēki runā un dzied latgaliski. Valoda ir tautas nākotne. Ja neskanēs latgaliešu valoda, ja apsīks latgaliskās tradīcijas, varam zaudēt arī katoliskās tradīcijas, katoļu ticību — viņš teica.

Bīskaps informēja, ka 29. jūnijā, sv. apustuļu Pētera un Pāvila svētkos, pāvests Benedikts XVI svinēja savas priesteriskās kalpošanas 60 gadu jubileju un nodeva pāvesta lūgumu ticīgajiem: veltīt 60 stundu adorāciju kā pateicību — vienu stundu par katru viņa kalpojuma gadu. Pāvests arī aicināja lūgties par aicinājumiem uz priesterību, par priesteru pastorālo dzīvi, darbu draudzēs.

Savukārt prāvests E. Voroņeckis un novada domes priekšsēdētāja vietnieks A. Jevtušoks pateicās Viņa Ekselencei par garīgo stiprinājumu šajos svētkos un labajiem novēlējumiem, pasniedzot krāšņus ziedu pušķus. Pēc bīskapa svētības J. Bulis nofotografējās kopā ar procesijas dalībniekiem, priesteriem un goda viesiem.

Izmantosim gudri savu laiku

V. E. bīskapa Jāņa Buļa sprediķis sv. mocekļa Donata svinībās Krāslavā š. g. 3. jūlijā

Dieva Vārdā mēs varam atrast to gudrību, kā pareizi dzīvot, kura ļauj mums pareizi dzīvot šajā pasaulē, ievērojot taisnības principus, mīlestības rekomendācijas.

Kādai ir jābūt mūsu dzīvei?

Lūk, kāda leģenda par dzīvniekiem. Vienreiz dzīvnieki sapulcējās uz ikgadējo konferenci. Galvenais temats bija novērtēt situāciju attiecībās ar cilvēkiem. Lielākā daļa dzīvnieku uzskatīja, ka cilvēki apzog dabu. Govs sūdzējās, ka cilvēks viņai atņem pienu. Vista teica, ka tiek aplasītas viņas olas; cūka — ka viņai jāiet bojā, lai kļūtu par gaļu. Beigās atsaucās gliemezis. Viņš sacīja: “Man ir kaut kas, kā nav cilvēkiem. Kaut kas, ko cilvēki arī labprāt atņemtu man, ja vien zinātu, kā to izdarīt.”
Gliemezis teica: “Man vienmēr ir pietiekoši laika, es nekur nesteidzos.”

Dārgie Kristū! Kā mums ir ar laiku? Tik tiešām, raugoties uz gliemezi, varam tajā redzēt tēlu, kam ir laiks, kas nesaka, ka viņam nepietiek laika. Gliemezis nesteidzas, viņam ir savs individuālais temps. Viņam vienkārši ir laiks.

Senais domātājs Seneka ir teicis: “Viss ir svešs īpašums, tikai laiks pieder mums pašiem.” Tātad ikvienam no mums tomēr ir laiks. Ik dienu šo laika dāvanu, runājot tēlaini, ņemam savās rokās, un vienīgi no mums ir atkarīgs, ko ar to darām, kā mēs to izmantojam.

Mēdz teikt, ka laiks aizrit mums gandrīz nemanāmi. Kā ūdens upē, kas nemitīgi plūst, arī laiks plūst nemitīgi. Laiku nav iespējams apturēt, un nav mūsu spēkos arī apturēt pasaules ūdeņus, kas tek. Gan laiks, gan ūdens aizplūst.”
Laiks — tā ir dzīvība. Bet varētu teikt — tā ir arī nāve. Dzīvība tādēļ, ka, pateicoties ūdenim, mēs dzīvojam. Nāve tādēļ, ka varam aiziet bojā ūdenī. Un cik daudz jau šogad ir noslīkušo Latvijā vien! Arī visā pasaulē ir plosījušās vētras, bijuši plūdi, lijis lietus, un cilvēki aizgājuši bojā.

Mums atvēlētajā laikā saņemam dāvanas, pateicoties kurām varam ik dienas tuvoties Dievam. Šīs dāvanas ir dvēsele un miesa. Jēzus Evaņģēlijā jautā: “Kam izmantojam neizsakāmi vērtīgo laika dāvanu?” Esam aicināti ap- zināties, kam jātērē laiks. Kam mazāk un kādām lietām ir jāatvēl iespējami vairāk laika.

Sv. Pāvils raksta: “Jūs nedzīvojat pēc miesas, bet pēc gara, ja vien Dieva Gars mīt jūsos” (Rom 8,9). Atliek vien sev jautāt: “Cik laika es atvēlu garīgām lietām? Un cik laika atvēlu tādām lietām, bez kurām varētu iztikt pat šajā dzīvē? Cik laika — garīgām lietām, cik — materiālām?”

Mums kā ticīgiem cilvēkiem, kā garīgām būtnēm šāds vaicājums ir ļoti aktuāls. Laicīgā dzīve, protams, ir svarīga, bet ne vissvarīgākā. Dvēsele mājo miesā, taču kristietis ir cilvēks, kurš nedzīvo saskaņā ar miesu, bet gan saskaņā ar garu. Tātad dvēseles lietām jābūt pirmajā vietā, un jāparedz laiks savas dvēseles izaugsmei, kopšanai, attīstībai.

Sv. Pāvils skaidri pasaka cilvēkiem: “Ja jūs dzīvosiet saskaņā ar miesu, jūs mirsiet” (Rom 8,13). Lūk, kāpēc laiks var būt arī nāve. Pāvils saka: “Ja laiku izmantosiet tikai miesas vajadzībām, tad jūs gaida nāve. Ja ar gara palīdzību nomāksiet miesas tieksmes vai, citādi sakot, miesu pakļausiet garam, tad jūs dzīvosiet.”

Citā vietā Jēzus, uzrunājot klātesošos cilvēkus, saka: “Nerūpējieties pārāk par miesu!” Ar to pašu viņš pasaka, lai atstājam laiku arī dvēseles vajadzībām.

Cilvēki mēdz sūdzēties, ka pietrūkst laika. Tātad — kādām lietām atvēlam laiku, minūti pēc minūtes? Kam konkrēti mums pietrūkst laika? Varbūt Dievam? Varbūt tam, lai svētdienās atnāk- tu uz šo skaisto baroka stila baznīcu un šeit klausītos Dieva Vārdu, lai saņemtu gaismu no Dieva? Vai tieši tam pietrūkst laika?

Skolēni atnāca uz baznīcu, dievkalpojums ilga 1 stundu un 15 minūtes. Kā jūs domājat — tas ir daudz vai nav daudz? Bet skolēni, izejot no baznīcas, teica: “Cik ilgi mūs šeit noturēja!” Pēc divām dienām skolā bija vakars, un skolēni no paša rīta gatavojās, veltīja tam laiku. Pēc tam līdz pusnaktij dancoja. Vai ir pareiza laika sadale? 1 stunda un 15 minūtes gara dzīvei ir ļoti daudz — viņi konstatēja. Bet, lūk, kādas stundas 11-15 miesas priekiem — tas it kā nav daudz, jo citi teica: “Skolotāj, mēs vēl vēlamies turpināt šo vakaru,” un negribēja pārtraukt. Redziet, kāda ir laika sadale. Acīmredzot tāpēc Jēzus klausītājiem arī adresēja tādus vārdus, kuri, droši vien, bija aktuāli arī tajā laikā, kad Viņš dzīvoja. Viņš teica: “Nerūpējaties pārāk par miesas dzīvi!”

Evaņģēlijā arī lasām šādus Jēzus vārdus: “Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu” (Mt 11, 28).

Kurš gan no mums nemēdz būt noguris no darba, no dzīves, no nepatikšanām? Miesa var būt arī slimību, ciešanu mākta, jo cilvēkiem bieži sāp galva, sāp rokas, locītavas, mugura, ir daudz citu veselības problēmu. Un tas dārgi maksā. Neskatoties uz sāpēm un slimībām, vajag vēl kalpot saviem tuviniekiem, kuri nereti it kā nemaz neredz mūsu ciešanas. Kas mūs sapratīs, kad mēs nonāksim šādā situācijā? Mūsu bērni? Ja viņiem nebūs atvēlēts laiks lūgšanai, baznīcai, diez vai viņi dzirdēs tādus vārdus, kuri skan galvenokārt baznīcā, piemēram, esiet žēlsirdīgi! Kristus to saka Kalna sprediķī. Vai viņi sapratīs jūs, mīļie vecāki, kad jums būs grūti? Ja viņi paies garām baznīcai, ja viņi tikai staigās pa diskotēkām, skolas vakariem, bet par baznīcu teiks: “Tur ir garlaicīgi, tur nav ko darīt?” Kā tad būs ar viņu gara izaugsmi, kā tad būs ar teoloģiskiem jeb galvenajiem tikumiem — ticību, cerību un mīlestību? Vai viņi pratīs palīdzēt saviem tuvākajiem, tai skaitā arī saviem vecākiem — mātei, tēvam, kad viņi jau būs nostaigājuši visus ceļus un atliks pats pēdējais posms, ko bez otra palīdzības grūti nodzīvot?

Dārgie Kristū! Mēs nedrīkstam aizvērt ceļu pie Dieva — paši sev, saviem bērniem, savai tautai. Mums ir jābūt atvērtiem uz visu, kas nāk no Dieva. Tad mūsu dzīves ceļš būs pareizs, tas būs taisns, un cilvēks saņems no Dieva svētību, gaismu un palīdzību. Tādēļ aicinu jūs, mīļie krāslavieši, gudri izmantot savu laiku, lai tas kalpotu mūsu mūžīgai dzīvei draudzībā ar savu Radītāju, savu Tēvu, kas ir debesīs. Amen.

Genovefa KALVIŠA