Ar Dievu katra diena neatkārtojama

Vēlāk noskaidrojās, ka tie ir Daugavpils uzņēmēji Jeļena un Jurijs Sevostjanovi. Drīz vien mēs jau uzskatījām viņus par savējiem. Jeļena un Jurijs bija to skaitā, kuri 2009. gadā atsaucās uz manu lūgumu kļūt par krustvecākiem vienam no bērnu rehabilitācijas centra “Mūsmājas” pusaudžiem. Nesen Jurijs Sevostjanovs piekrita sniegt interviju ticības jautājumos.

— Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi. Kāds Jums ir sakars ar mūsu pilsētu?

— Mēs dzīvojam Daugavpilī, kopš 1999. gada es nodarbojos ar pasažieru pārvadājumiem mikroautobusos. Mūsu vecākiem uz Daugavpils un Krāslavas rajonu robežas ir vasarnīca, tur viņi faktiski arī dzīvo. Kādu reizi ar Dieva gribu mēs nokļuvām šajā baznīcā. Un es jutos te kā mājās, mana sirds kļuva mierīga.

— Mūsu draudzes locekļi uzskata jūs (un es domāju — pilnīgi pamatoti) par dziļi ticīgu cilvēku. Kā veidojās šī ticība!

— Ticības graudus iesēja mana vecmāmiņa, kura atveda mani pie pirmās grēksūdzes, pirmās Komūnijas.
Ticības pamati tika likti agrā bērnībā. Kopš tā laika palika prātā viens izteiciens no Bībeles, ka būs laiks, kad parādīsies daudz viltus praviešu, kuri ar savu viltus mācību centīsies attālināt cilvēkus no Dieva. To visu mums nācās piedzīvot. Nezin kāpēc saglabājies atmiņā paradīzes apraksts: kaut kādas gaišas, sirs-nīgas un priecīgas atmiņas par kaut ko ļoti labu un svētlaimīgu.
Mēs ar vecmāmiņu apmeklējām Jaunavas Marijas baznīcu, bibliotēku. Kad vecmāmiņa nomira, ar manu garīgo audzināšanu sāka nodarboties māmiņa.

Skolā es mācījos padomju varas gados. Bija laiks, kad lepojos, biju laimīgs par to, ka esmu pionieris. Tāpat kā visi, iestājos komjaunatnē, lai gan atzīstos, ka jau bez jebkādas sajūsmas. Armijā, kad man piedāvāja iestāties partijā, es atteicos.
Dzīvē viss iegrozījās tā, ka es nošķīros no Dieva, tiku maldināts, uzskatīju, ka pastāv reinkarnācija un tamlīdzīgas lietas. Manā galvā bija liels juceklis. Taču kādā jaukā brīdī nāca apskaidrība. Dievs sadzirdēja manu saucienu pēc palīdzības, pēc glābiņa, kad es vērsos pie Viņa ar visu sirdi. Kopš tā laika arī sākās mana jaunā dzīve. Lēni, soli pa solim, es eju pa šo jauno ceļu.
Ļoti daudz man palīdzēja laulības sakraments. Katehisma nodarbību laikā, gatavojoties stāties laulībā, daudz kas tika izdzēsts no mana saprāta.

— Svētajos Rakstos ir teikts: “... Dievam visas lietas iespējamas (Mt. 19, 26.). Vai Jums nācies savā dzīvē pārliecināties par Dieva žēlsirdības spēku, par to, ka ir vērts draudzēties ar Dievu?

— Kad lūdzam Svēto Antoniju, mēs lūdzam mūsu aizstāvi parūpēties Dieva priekšā par to, lai cilvēki saprastu: dzīve — tas ir brīnums. Patiešām brīnums! Kad tu dzīvo ar Dievu, katra tava diena ir īpaša, neatkārtojama. Ar katru dienu Visuaugstākais tuvina mūs Sev. Mēs paši neatnāksim pie Viņa, tieši Viņš tuvina mūs. Taču pie Viņa jāvēršas ar visu savu sirdi, ar dvēseli, ar visu saprātu un miesu, atmetot visu laicīgo. Ko tas nozīmē atmest visu laicīgo? Kaut arī cilvēks ir iekarojis Kosmosu, lido ar kosmiskajiem kuģiem, bez Dieva viņš joprojām paliek par to pašu mazvērtīgo cilvēku. Neskatoties uz visiem sasniegumiem, pār viņu joprojām uzaust un spīd saule. Bet sasniegumus Dievs mums dod tāpēc, lai mēs uzzinātu Viņa dižumu, Viņa varenumu. Tas, ka mēs iekarojām Kosmosu, nav mūsu, bet Viņa nopelns. Dievs mums dod saprātu, lai mēs iepazītu Viņu. Taču bieži šīs zināšanas dod nevis labumu, bet gan maldina.

Bez Dieva mēs neko nevaram izdarīt. Cilvēka dzīve ir Dieva iepazīšana. Tam nepietiks mūžības, tāpēc to nevar aizmirst ne uz brīdi un jācenšas sakārtot savu dzīvi.

Bieži vien Dieva ikdienas rūpes par mums mēs uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Nesaprotam to, ka veselība nāk no Dieva, tāpat arī panākumi un labklājība, miers ģimenē, dvēseles miers, pacilāts noskaņojums — tas viss no Viņa. Ja ar mums notiek kaut kas slikts, vispirms jāvēršas pie Dieva ar jautājumu: ko es izdarīju nepareizi, kur ir manas kļūdas? Kad viss ir labi, pateiksimies Dievam par to.

Viena no spilgtākajām Dieva gādības izpausmēm par manu ģimeni bija tā, ka mēs, nezinot valodas un precīzu maršrutu, kā svētceļnieki laimīgi aizbraucām uz Itāliju. Pabijām Sv. Padujas Antonija, Sv. Tēva Pio, Sv. Erceņģeļa Miķeļa, Sv. Franciska un Sv. Klāras svētnīcās. Un galvenais ir tas, ka mēs redzējām Turīnas līķautu, redzējām uz tā Jēzus brūču nospiedumus. Tur nav neviena neskarta ķermeņa kvadrātmilimetra, viss ir asinīs, saplosīts ar šaustīšanu. Pats Dievs mūs vadīja šajā svētceļojumā.
Kad mēs bijām Padujā, izgājām laukumā un nezinājām, kurp doties tālāk. Pēkšņi mums garām paiet sieviete, kura uzrunā mūs krieviski un rāda, uz kurieni jāiet tālāk, lai gan mēs viņai pat nejautājām.

Kaut kas līdzīgs notika Turīnā. Kad mēs stāvējām apjukuši, kāds itālietis ielas pretējā pusē parādīja mums ceļu. Un šādu gadījumu bija ne mazums.

— Kad redzi Jūsu koncentrēšanos, apgarotību mūsu lielā glābiņa — Svētās Mises laikā, kā arī Svētā Sakramenta adorācijas laikā, rodas iespaids, ka jūs pilnībā kontaktējaties ar Dievu. Vai tā ir taisnība?

— Diez vai es varu teikt, ka tas viss atkarīgs no manis.

Ticība, Cerība, Mīlestība ir Dieva dāvanas. Jūtu, ka vajag daudz lūgties un cenšos darīt to rītā, dienā un vakarā. Ik brīdi jāvērš savs skatiens uz Dievu, jo Viņš daudz dara mūsu labā. Kā tad mēs varam aizmirst par Viņu, kad Viņš ik mirkli domā par mums? Tāpēc gribas vienkārši būt pateicīgam, katru minūti būt kopā ar Viņu.

Cenšos skatīties uz Krucifiksu, jo svētie māca: ja gribi atrast atbildi uz kādu jautājumu, kaut ko saprast, skaties uz Krustā Sisto, un tev viss kļūs saprotams. Svētajai Faustīnai, kad maize un vīns pārtapa par Jēzus miesu un asinīm, parādījās pats Dievs. Es arī skatos uz altāri un cenšos iedomāties, ka tur ir Jēzus. Tādus noslēpumus mūsu saprāts nav spējīgs apzināties, es vienkārši ticu, ka Jēzus tur ir. Nedomājot, nesaprotot visu, par ko teica Kristus, vienkārši ir jātic.

“Esiet svēti, jo Tēvs ir svēts.” Dievs vēršas pie katra šajā sakarā, katram piedāvā sekot Viņam, uzņemties Viņa nastu, jo tā ir viegla. Tas patiešām ir viegli, kad mēs ejam ar Dievu.

— Tuvojas lieli svētki — Dievmātes Debesīs uzņemšanas diena. Kādas ir Jūsu savstarpējās attiecības ar Jaunavu Mariju, konkrēti ar Aglonas Dievmāti?

— Ar Dieva žēlastību mēs jau divus gadus ejam kājām uz Aglonu, nostaigājot šo ceļu vienā dienā. Protams, mēs ļoti nogurstam, taču tas ir patīkams nogurums. Es turu augstā cieņā Fatimas Dievmāti, kura parādījās trim ganiņiem. Šis notikums aprakstīts grāmatā “Parādība no augšas”. Gribas pabūt Fatimā, kā arī apmeklēt Svēto zemi, citas Itālijas un Francijas svētās vietas. Kā Dievs gribēs, tā arī būs. Lai īstenotu plānus, nepieciešams gan laiks, gan līdzekļi.

— Ko jūs varat novēlēt saviem vienaudžiem, it sevišķi jauniešiem un vidējā vecuma vīriešiem? Viņu ir tik maz mūsu baznīcās!

— Agri vai vēlu mēs stāsimies Dieva priekšā. Tagad, uz zemes, mums ir laiks iepazīt Viņu, tuvināties Viņam, nožēlot grēkus. Kad nomirsim, vairs nebūs iespējas labot savas kļūdas. Mums būs tikai jāatbild par to, kā esam nodzīvojuši savu dzīvi. Tāpēc jau tagad jāpadomā par to, kur vēlāk būs tava dvēsele.

Ir tāds teiciens: likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Nezināšana, ka Dievs ir, Dieva neatzīšana neatbrīvo mūs no atbildības, kad mēs stāsimies Viņa priekšā un pārliecināsimies, ka Dievs ir! Vienkārši jāpadomā par to, ka dzīve ir īsa, mūsu atrašanās laiks uz zemes ir 70 - 80, pats lielākais 100 gadu. Bet dzīve pēc nāves ir mūžīga. Dievs dāvāja cilvēkam mūžīgu dvēseli. Un ir jāparūpējas par to, kur viņa būs pēc nāves: mūžīgā ugunī vai mūžīgā svētlaimē. Padomāsim par to!
Vīriešiem, kuri lieto alkoholu, pīpē, noteikti ne reizi vien prātā pazibēja doma: ja varētu pagriezt savu dzīvi atpakaļ, es nedarītu to, es izmainītu savā dzīvē to un to. Diemžēl tādas domas nāk pārāk vēlu! Kad mēs stāsimies Dieva priekšā, pārmetīsim sev: kāpēc es negribēju klausīties? Padomāsim par nākotni!

— Paldies par Jūsu stāstījumu. Paldies par stipro ticību! Lai Dievs arī turpmāk neatstāj Jūs. Ticība vienmēr atmaksājas.

— Pateicība Dievam!

Intervēja Genovefa KALVIŠA.