Aglona, Aglona, Latgales ilgas...

Ceļš ar lielo burtu. Jēzus saka: “'Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani” (Jņ. 14,6). Svētceļojumā svarīgākais ir attiecības, kas veidojas starp katru ceļinieku un Dievu, kurš ir ceļa iniciators.

Katru gadu pirms iziešanas uz Aglonu es aicinu visus savus draugus no Juglas Redzes invalīdu un Gaiļezera pansionāta doties garīgajā svētceļojumā, neizejot no savām istabiņām. Es ticu, ka viņu svētceļojums ir daudzkārt spēcīgāks un “īstāks” nekā to gājēju, kas nereti līdzinās “garīgiem tūristiem”, kas, nepieklājīgi apģērbušies, neatbilstoši uzvedas, atstāj aiz sevis cūkkūti, dažreiz pat lieto alkoholu un tādējādi ieļauno vietējos iedzīvotājus, bet visvairāk — grauj paši sevi. Ikvienam svētceļniekam ir jāatceras, ka viņš, ejot pa Latvijas ceļiem, pārstāv pašu Dievu un Baznīcu, un apkārtējie cilvēki pēc mūsu uzvedības spriež par Dievu, Baznīcu un mūsu ticību. Protams, daudzi iebildīs — Jēzus taču teica: “Veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan slimiem. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus” (Mt 9, 12-13), ka daudzi svētceļnieki ir vēl tikai ceļā uz nobriedušu ticību. Atbildot jāsaka, ka patiešām pēdējos gados svētceļojumos dodas daudzi jaunieši un tīņi, kuri vēl atrodas ceļā, un bieži vien tieši svētceļojums kļūst par viņu atgriešanās sākumu. Daudzi ceļā aiziet kā nekristieši, bet pēc Aglonas svētkiem, mājās pārbraukuši, izsaka vēlmi kristīties, pieiet pie Pirmās svētās Komūnijas utt. Tomēr vadītājiem būtu jāseko līdzi, lai šo dažu nekristiešu dēļ neciestu tie, kas jau ir uz ticības ceļa.

Svētceļnieku pr. Ilmārs TOLSTOVS
(Saīsināti no “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”)