Svētīgu septembri un jauno mācību gadu!

Kā “Ezerzeme” jau rakstīja, viņš nāk no Beresnes draudzes. Kopā ar brāļiem Kazimiru un Jāzepu dzimis un audzis Pauļukalnā, tagadējā Bērziņu pagastā. Jau mūžībā aizgājušie vecāki bija dedzīgi katoļi, kuri savus bērnus audzināja kristīgā garā. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad skolās valdīja karojošā ateisma gars, Dieva noliegšana, neganta cīņa pret reliģiju un ticību, tas nemaz nebija tik viegli. “Galvassāpes” izglītības iestāžu vadītājiem un klašu audzinātājiem sagādāja tie, kuri nepakļāvās vispārējai prasībai par komjauniešu klašu izveidošanu, kad visiem bez izņēmuma, sasniedzot attiecīgo vecumu, bija jākļūst par VĻKJS biedriem. Ķepovas 8-gadīgajā skolā, kur es tolaik (1962-1966) strādāju, tāds rūpju bērns bija Edvards Pavlovskis. Centīgā un nopietnā pusaudža pa-stāvīgām vajāšanām punktu pielika viņa dievbijīgais tēvs, kurš, kādu reizi ieradies skolotāju istabā, uzsita dūri galdā un mierīgi, bet stingri pateica: “Mans dēls nebija pionieris, un, kamēr atrodas manā maizē, nebūs arī komjaunietis.”

Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka pēc 46 gadiem savu audzēkni ar gandarījumu varēšu saukt par Ekselenci un lepošos, ka viņš ir bijis arī mans skolnieks.

Kopā ar bijušajiem Ķepovas skolas skolotājiem, skolas un klasesbiedriem no visas sirds sveicu bīskapu Edvardu Pavlovski konsekrācijas dienā. Ekselence, palieciet arī turpmāk Dieva žēlastībām bagātīgi svētītais Debesu Tēva bērns! Ar jaunu sparu turpiniet kalpot Kristus druvā, lai vēl ļoti, ļoti daudzi caur Jums atrod ceļu pie Dieva.
Jūsu māmiņa un tēvs no no Debesu augstumiem, neapšaubāmi, apmierināti noraugās uz Jums un dod savu svētību turpmākajam kalpojumam. Kopā ar Aglonas Dievmāti viņi noteikti no Dieva Jums izlūgs spēku un Viņa Gudrības Gara vadību jaunajā godpilnajā un atbildīgajā amatā.

Par to kopā ar citiem ticīgajiem lūdzos un turpināšu lūgties arī es — Jūsu bijusī skolotāja Genovefa Kalviša.