To, atvadoties no Pasaules Jauniešu dienu dalībniekiem Madridē, novēlēja pāvests Benedikts XVI. Visās uzrunās, kurās Svētais tēvs vērsās pie jauniešiem, viņš uzsvēra ticības nozīmi, kā arī aicināja sekot patiesībai un dzīvot Kristus mīlestībā.
Savās pārdomās par pieredzēto un pārdzīvoto Spānijā no 11. līdz 21. augustam dalās Krāslavas sv. Ludvika draudzes prāvests Eduards Voroņeckis.
— No Latvijas Pasaules Jauniešu dienu delegācijā bija 300 jauniešu, 10 priesteri un divi bīskapi — Zbigņevs Stankevičs un Antons Justs. Salīdzinot ar citām valstīm, mūsu nebija daudz. Piemēram, no Vācijas bija ieradušies 17 tūkstoši jauniešu, no Polijas — 15 tūkstoši. Tomēr ir prieks, ka arī mūsu valsts bija pārstāvēta šajā masveida katoļu jauniešu pasākumā.
Arī man paveicās. Pateicos Dievam, ka kopā ar “Pro Santitate” māsām Ritu un Lilianu, kuras mēs pazīstam, jo viņas regulāri brauca uz Krāslavu, bijām vienas jauniešu grupas garīgie vadītāji. Mūsu grupā bija 20 jaunieši no Daugavpils, Rīgas, Rēzeknes, Krāslavas. No Rīgas uz Madridi lidojām ar lidmašīnu. Pirmais iespaids, ierodoties Spānijā, bija svelmainais karstums — 35 - 40 grādi pēc Celsija. Pēc Latvijas mērenā siltuma varējām izbaudīt, ko nozīmē dienvidu zeme.
Sākumā četras dienas dzīvojām Pamplonā, kas atrodas 400 km no Madrides. Kopā ar vienu pārstāvi no mūsu grupas dzīvojām diezgan turīgā spāņu ģimenē, pie padzīvojušiem dzīvesbiedriem Lui (76 gadi) un Karmenas (70 gadi). Liela problēma bija sazināšanās, jo saimnieki runāja tikai spāniski. Paldies Dievam, ka līdzi bija vārdnīca. Pirmajā dienā bija grūti. Vēlāk šo to iemācījāmies, bija vieglāk saprast citam citu.
Viena daļa mūsējo arī dzīvoja ģimenēs, bet pārējie — garīgajā seminārā.
Mūsu grupa līdz ar pārstāvjiem no Brazīlijas, Islandes un Vācijas bija piesaistīta vienai draudzei, kur mēs ik dienas apmeklējām dievkalpojumus, tur mūs arī baroja.
Mums bija iespēja iepazīties ar pilsētu. Pamplona ir slavena ar to, ka te jūlijā plaši svin sv. Fermīna svētkus. Šis svētais moceklis ieviesa kristietību šajā zemē. Par godu šiem svētkiem pēc senas tradīcijas notiek buļļu skriešanas sacensības, kur pa priekšu pārvietojas cilvēki. Mēs to esam redzējuši TV ziņās. Spāņi uzskata šīs sacensības pat par vēsturisku notikumu, kad no visas pasaules masveidā sabrauc tūristi, un svētkus viņi svin veselu nedēļu.
Pamplonā, kā arī vēlāk Madridē, mani pārsteidza greznās, vecās baznīcas ar daudzajām skulptūrām, kuras ir (!) apģērbtas. Uz 200 tūkstošiem iedzīvotāju pilsētā ir 60 baznīcas. Salīdzināšanai: Daugavpilī uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju — tikai četras.
Bija patīkami uzzināt, ka laicīgajās pilsētas avīzēs tiek publicēti dievkalpojumu norises laiki kā svētdienās, tā arī darbdienās. Draudzē, kura mūs uzņēma, ir daudz brīvprātīgo. Gan jaunieši, gan cilvēki gados ļoti aktīvi atbalsta Baznīcas dzīvi. Viņi gatavoja mums ēdienus, apkalpoja pie galda un citādi rūpējās par mums.
Kādu dienu bija organizēts svētceļojums uz vietu, kur dzimis un dzīvojis sv. Francisks Ksavers. Sākumā braucām ar autobusiem līdz punktam, kur sapulcējās visi, kas bija izmitināti Pamplonā un tās apkārtnē. Tad apmēram 8 km gājām kājām līdz greznajai pilij, kur notika Sv. Mise un citi pasākumi, kas ilga līdz vakaram. Vajadzēja prezentēt savu valsti. Latvijas grupa skaisti parādīja sv. bīskapu Meinardu, kristietības sākumu mūsu zemē. Dziedāja daugavpilieši un rēzeknieši. Interesanti noritēja arī citu valstu prezentācija, koncerts.
Mēs apskatījām arī pili. Mani spēcīgi uzrunāja senais krucifikss, kas atrodas pils kapelā un kura priekšā savulaik lūdzās sv. Francisks Ksavers. Nekur citur es nebiju redzējis, ka Jēzus uz krusta smaidītu. Baznīcas tradīcijā saglabājies nostāsts, ka Jēzus uzsmaidīja, kad nomira sv. Francisks — kad viņš piedzima Debesīm. Krucifiksa priekšā ir lūdzies arī svētīgais Jānis Pāvils II.
Pamplonas pilsētas laukumā kādu dienu bija organizēta Vs. Sakramenta adorācija, notika īsa katehēze, diemžēl tikai spāņu valodā. Jāatzīmē, ka ne vien- mēr bija tulkojumi citās valodās, pat ne angļu valodā.
Notika arī vakara pasākums — Krusta ceļa meditācijas, taču ļoti savdabīgas. Mēs nekur negājām, bet lūdzāmies uz vietas.
Spāņiem ir tradīcija nest uz nestuvēm vai stumt uz ratiņiem figūras, kas attēlo Krusta ceļa stacijas. Figūras pārvietoja Kristus dzīves laikam atbilstoši tērpti mūki, romiešu karavīri un citi tēli. Mūs uzrunāja garīgais tēvs Ranjero Kantalamesa (Raniero Cantalamessa), kurš savulaik ir vadījis rekolekcijas pat Jānim Pāvilam II. Viņš vērsās pie klātesošajiem angļu, spāņu un itāļu valodā. Meditāciju vadītājs aicināja jauniešus ne-aizmirst Kristu, nepazaudēt garīgās bagātības, kas mums ir.
Meditācijas bija ļoti emocionālas. Nakts tumsā figūras bija brīnišķīgi izgaismotas. Figūru pārvietotāji bija vietējie. Viņu vidū arī saimnieks no ģimenes, kura izmitināja mani. Vēlāk Lui stāstīja, ka šis darbs neesot viegls, jo figūras ir smagas, nereti ir vajadzīga nomaiņa.
Šie cilvēki ir apvienojušies biedrībā, viņi labprāt piedalās šāda veida procesijās pilsētas pasākumos, jo uzskata to nevis par slogu, bet gan par godu. Katrs piedalās ar savu tērpu, kuru uzglabā mājās.
15. augustā pēc Sv. Mises devāmies uz Madridi. Mūsu apmešanās vieta bija 50 km attālumā no Madrides, nelielā pilsētiņā Aranhuēzā — bijušajā spāņu karaļu vasaras rezidencē. Tur satikāmies ar citām grupām no Latvijas, kurām līdz tam bija savs ceļš un sava apmešanās vieta. Mēs dzīvojām katoļu skolā. Saņēmām Jauniešu dienu dalībnieka kartes, kas deva iespēju sabiedriskajā transportā braukt bez maksas.
Madride bija pārpildīta. Pēc oficiālām ziņām reģistrējušies bija 600 tūkstoši svētceļnieku, bet kopā ar tiem, kas nebija pieteikušies, piedalījās vairāk nekā miljons.
Prieks bija redzēt jauniešus, kuri lūdzās, dziedāja, aplaudēja, dejoja, kaklā — Rožukronis, vārdu sakot, bija redzama dzīva ticība.
Madridē mums bija dota iespēja apmeklēt ievērojamākās vietas, muzejus bez maksas. Iepazināmies ar slavenā mākslas muzeja Prado eksponātiem, tādu mākslinieku darbiem, kuru gleznās atainotas reliģiskās tēmas, piemēram, ar daudziem zināmām Bartolome Estebana Muriljo gleznām. Ļoti daudzi vēlējās apmeklēt šo muzeju, tāpēc nācās izstāvēt garas rindas.
Kā jau minēju, arī Madrides baznīcas ir ļoti skaistas, piemēram, katedrāle, kas atrodas Madrides centrā un kur glabājas Almudenas Dievmātes figūra, kuru spānieši ļoti godina. Šo katedrāli apmeklēja arī pāvests Benedikts XVI. Trīs dienas latviešu svētceļniekiem Sv. Mises notika sv. Ireneja baznīcā. Tur bija arī mūsu bīskapu katehēze. 18. augustā Madridē ieradās pāvests Benedikts XVI. Pirmajā dienā viņš piedalījās Dieva Vārda liturģijā, nākošajā — Krusta ceļā. Mēs nevarējām nokļūt uz šo pasākumu vietu, bet sekojām notiekošajam ar lielo ekrānu starpniecību. Jaunieši ar lielu sajūsmu sagaidīja Svēto tēvu. Mēs zinām, ka bija arī saujiņa protestētāju, bet kopumā tas nevarēja mazināt svētku noskaņojumu. Arī policija darbojās ļoti augstā līmenī.
Kulminācija bija pāvesta vadītā vigilijas Sv. Mise 20. augustā un svinīgais dievkalpojums noslēguma dienā, 21. augustā, kas notiks lidlaukā “Cuatro Vientos”. Sestdien mēs devāmies uz dievkalpojuma vietu. Sākumā braucām ar metro, pēc tam kilometrus piecus gājām kājām. Tādā karstumā bija pagrūti, bet mums visu laiku bija iespēja atveldzēties, aplaistoties ar ūdeni.
Vakara vigilijas Sv. Misi vadīja pāvests Benedikts XVI. Negaidīti sacēlās liela vētra ar spēcīgu lietu. Ļoti pārdzīvojām, jo mums nakts bija jāpavada turpat lidlaukā. Paldies Dievam, vētra turpinājās apmēram pusstundu. Tas bija Dieva pirksts, ka viss drīz norima. Arī zeme izžuva. Un kad liturģija ap pusnakti beidzās, parādījās zvaigznes, varējām mierīgi gulēt zem klajām debesīm. Protams, mēs bijām tam sagatavojušies, katram līdzi bija guļammaiss. Arī viss cits bija nevainojami nodrošināts: tualetes, medicīniskās palīdzības punkti, ēdināšana.
Svētdien, noslēguma dienā, mums, priesteriem, jau no pulksten 5.00 un līdz 8.00 vajadzēja piereģistrēties pāvesta Sv. Misei un ieņemt attiecīgo vietu, jo plkst. 9.00 sākās noslēguma liturģija. Bija vienreizējs laiks. Pāvestu redzēju diezgan tuvu — viņš netālu pabrauca garām ar savu papomobili. Sv. Misē atrados apmēram 40 metru attālumā no lielā paaugstinājuma, kur stāvēja Svētais tēvs.
Bija iespaidīgs skats, kad tūkstoši priesteru no visas pasaules kopā ar pāvestu Benediktu XVI celebrēja Sv. Misi. Katram no mums bija speciāls ornāts, kuru mums bija iespēja paņemt mājās.
Svētrunā pāvests turpināja skaidrot, ka sekot Jēzum nozīmē būt vienotībā ar Baznīcu, aicināja jauniešus stiprināt ticību, kas mums nodota caur apustuļiem, likt savas dzīves centrā Kristu, Dieva Dēlu, nodot ticības liecību visdažādākajās vidēs. “Nav iespējams sastapt Kristu un nenorādīt uz Viņu citiem. Tāpēc nepaturiet Kristu tikai sev! Dalieties arī ar citiem savas ticības priekā! Pasaulei ir nepieciešama jūsu ticības liecība, pilnīgi noteikti tai vajadzīgs Dievs,” teica Benedikts XVI.
Dievkalpojums ilga apmēram trīs stundas. Aizkustinošs bija brīdis, kad pāvests nosauca nākamo Pasaules Jauniešu dienu 2013. gadā vietu — Riodežaneiro. Gaviļu vilnis uzbangoja, kad Brazīlijas jauniešu delegācija saņēma no spāniešiem Jauniešu dienu krustu. Kā zināms, šo tradīciju iedibināja svētīgais pāvests Jānis Pāvils II.
Spānija ir eksotiska zeme. Pilsētu ielās aug palmas, citi savdabīgi augi. Te ir tīras, sakoptas pilsētas, ļoti atsaucīgi, viesmīlīgi cilvēki.
— Kādi ir Jūsu kopējie iespaidi par šo pasākumu?
— Pirmkārt, vērtīga bija iespēja iepazīties ar katoļu jauniešiem no visas pasaules, katrs varēja padalīties ar savu garīgo pieredzi. Otrkārt, jāsecina, ka ticība jauniešu vidū ir aktuāla, un viņi nebaidās to apliecināt. Apustulis Pāvils aicināja: “Priecājieties! Vēlreiz saku: priecājieties!” Un jaunieši patiešām bija ļoti priecīgi: viņi dziedāja, dejoja, parādīja ticības prieku.
Mani pārsteidza tas, cik daudz ir jaunu priesteru: viņi bija man blakus un celebrēja Sv. Misi kopā ar pāvestu. Uzrunāja arī lielais skaits brīvprātīgo palīgu — volontieru. Tie pārsvarā bija jaunieši, kas visu organizēja, izkārtoja, burtiski upurējās mūsu labā. Protams, arī Spānijā, tāpat kā pie mums, ir sekularizācijas problēmas, tomēr Baznīca neatdod savas pozīcijas, ļoti aktīvi darbojas. Jauniešu dienas bija uzskatāma liecība par to. Nevaram teikt, ka Eiropa aizmirsusi Dievu. Ticība ir dzīva!
Mūsu katoļu Baznīca ir patiešām universāla. Mēs katrs tajā ienesam kaut ko savu, savai zemei raksturīgo. Neaizmirsīsim kopt, praktizēt, reklamēt savas tautas tradīcijas — tas ir svarīgi. Man bija sarunas ar delegāciju pārstāvjiem no Brazīlijas, Argentīnas, Eiropas valstīm. Bija prieks dzirdēt, ka viņi zina par Latviju, ka mūs atpazīst. Par pieredzēto Jauniešu dienās varētu stāstīt stundām ilgi. Pēdējais, ko gribu teikt — atgādināt pāvesta Benedikta XVI jauniešiem teiktos vārdus: “Esiet Kristus prieka vēstneši XXI gadsimtā! Nesiet šo Kristus gaismu citiem!”
Ir ļoti svarīgi to darīt katram ticīgajam, neatkarīgi no tā, cik mums gadu, — būt par Kristus vēstnešiem.
— Vai jūs pirmo reizi bijāt Pasaules Jauniešu dienās?
— Nē. Trešo reizi. Pirmo reizi tas bija 1991. gadā Čenstohovā, Polijā, tad 2000. gadā Romā un tagad Madridē. Spānijā es biju pirmo reizi. Daudz biju dzirdējis par šo valsti. Bija sapnis kādreiz tur nokļūt. Spānija ir devusi katoļu Baznīcai ļoti daudz svēto. Tāpēc bija liels prieks tur pabūt.
— Ar ko šī gada Jauniešu dienas atšķīrās no divām iepriekšējām?
— Katru reizi tās uzrunāja ar kaut ko savu. Situācija pasaulē pašlaik atšķiras no tās, kas bija pirms 20 un pirms 10 gadiem. Paplašinājusies sekularizācija. Kad bijām Polijā, tikko bija sabrukusi PSRS. Daudzi turp brauca kā ekskursanti, ziņkārības dēļ — paskatīties, kā dzīvo ārzemnieki. Tagad, šķiet, primārais bija lūgties, stiprināt ticību, smelties garīgo spēku.
Madridē bija arī cits pāvests. Es, piemēram, redzēju Benediktu XVI pirmo reizi. Čenstohovā un Romā bija Jānis Pāvils II. Viņa iedibinātās tradīcijas tiek turpinātas. Madridē varēja pārliecināties: jaunieši mīl pāvestu. Tā melnādaini jaunieši uz liela karoga bija uzrakstījuši angļu valodā: “Nigērijas jaunatne mīl Tevi, pāvest!” Mani tas ļoti uzrunāja.
Tagad it kā neesot moderni ticēt. Tā ir gandrīz varonība liecināt par pretējo. Un daudzi par to liecināja. Vācieši nav atraktīva tauta, bet Madridē mēs ieraudzījām viņus no citas puses: viņi visus priecināja ar savu dziedāšanu, aplaudēšanu, pacilātību.
Ierašanās tik karstā zemē jau pati par sevi ir sava veida upuris.
— Jūsu priesterības 10 gadu jubilejā droši vien Spānijā pavadītais laiks paliks atmiņā kā lielākais šī gada notikums.
— Jā, patiešām tas tā ir. Esmu guvis jaunu impulsu dzīvei, iekšējo spēku strādāt tālāk.
— Liels paldies par stāstījumu. Jau iepriekš apsveicu ar ordinēšanas 10. jubileju, novēlu Dieva svētību turpmākajai kalpošanai.
Stāstījumu pierakstīja Genovefa KALVIŠA
