Dievišķīga gaisma apstaro cilvēka domas un darbus

Uzsākot mācības, mums ir jāpajautā sev: “Kādam nolūkam es mācos? Ko man dos mana izglītība?” Laikam gan tā tam arī jābūt: mēs iegūstam izglītību sava redzesloka papildināšanai, lai skaidrāk saprastu to dzīves situāciju, kādā mēs atrodamies. Nesen man nācās dzirdēt, ko par mūsu sabiedrību domā Maskavas universitātes teoloģijas katedras profesore Osipova. Iepazīsimies ar viņas uzskatiem un padomāsim.

Vecāki sūta savas atvases mācīties. Un tad viss sākas... Šajās mazajās galviņās cenšas iekalt visu, ko vien iespējams. Apgalvo, ka galvenais ir zināšanas, zināšanas un vēlreiz zināšanas... Taču zināšanas top vispirms, pamatojoties uz informāciju. Mēs uzkrājam visu, kas vajadzīgs un kas nav vajadzīgs, krāmējam savās galvās visu ko, gluži kā bēniņos, kur glabājas, kas pagadās, kas vajadzīgs un kas nav vajadzīgs (reizēm pat paši nezinām — kas). Galvās viss sajaucas mistrojumā. Pilnībā trūkst zināšanu analīzes. Viss nonāk tiktāl, ka cilvēks nav spējīgs atšķirt patiesību no meliem. No vienas puses, viņu nomāc dažādi TV raidījumi, apkārtējie cilvēki, no otras puses — preses izdevumi, Internets, sabiedrība: skola, draugu loks, kolēģi. Parādību, kad cilvēks pārstāj atšķirt patiesību no nepatiesības, mēs saucam par infantilumu (izpausmes, kas raksturīgas bērna vecumam). Diemžēl par tādu kļūst mūsu sabiedrība. Kā atbrīvot no tā sevi, savus tuviniekus? Tikai ar Kristus mācības patiesās gaismas starpniecību. Saprāts noskaidrojas, viss nostājas savās vietās, “tiek salikts pa plauktiņiem”.

Vienu no šādas mācības piemēriem ir ieteikusi vēsture. Mums pazīstama dižā krievu karavadoņa ģenerālisimusa Aleksandra Suvorova (1730. - 1800.) vārds. Padomju laikos bija pieņemts runāt tikai par viņa uzvarām, neskarot jautājumu par attieksmi pret Dievu. Taču paļaušanās uz Dievu visās lietās — lūk, drosmīgā karavadoņa ģenialitātes avots. Viņa audzināšanas un izglītošanas metodēm Krievija sekoja ilgus gadus, izņemot padomju periodu. Tās tika uzskatītas par labākajām jauno cilvēku sagatavošanā dienestam armijā. Tagad postpadomju Krievijā tika atjaunotas Suvorova militārās mācību iestādes.
Pievērsīsimies vēstures faktiem no A. Suvorova dzīves. Septiņgadu karš atklāja visus trūkumus karavīru apmācībā.

1763. gadā, saņemot savā vadībā Suzdaļas pulku un dzīvokli Novajā Ladogā, 33 gadus vecais Suvorovs uzsāka karavīru sagatavošanu. Viņa metodes pamatā bija “trīs vaļi” — ticība Dievam, patriotisms un uzticība zvērestam. Galveno uzmanību A. Suvorovs veltīja garīgajai audzināšanai, atkārtojot, ka “bezdievība iznīdē valstis, ticību, tiesības un tikumus” un ka “apmācīt neticīgo karaspēku ir tas pats, kas asināt sarūsējušu dzelzi”. Kopā ar karavīriem viņš cēla Pētera un Pāvila baznīcu, pats savām rokām sameistaroja krucifiksu. Taču apmācīšana Suvorova stilā neaprobežojās ar lūgšanām un dievnama apmeklējumu. Kā piemēru izraudzījies Evaņģēliju, karavadonis pievērsās tikumības pamatu audzināšanai, mācot, ka uzvara ir Dieva dāvāta, ka Dieva pielūgšana ir izvairīšanās no grēka, ka bez tikuma nav nedz slavas, nedz goda. Viņš mācīja iznīdēt skaudību, naidu un atriebību, just riebumu pret meliem, piedot grēkus tuvākajam un nepiedot pašam sev, izpalīdzēt draugiem, būt žēlsirdīgiem pret ienaidniekiem un nevienu veltīgi nenogalināt. Savu mācību viņš apstiprināja ar savu dzīvi. Nevienu kauju viņš neuzsāka, nenoskaitot lūgšanas. Kādu reizi, bīstamā cīņas momentā, kad nelīdzēja nekāda taktika, Suvorovs visu acu priekšā nolēca no zirga un vairākas minūtes lūdza Dievu, noguļoties uz zemes, tad deva tādus rīkojumus, ka cīņa beidzās ar uzvaru. Katru uzvaru viņš atzīmēja baznīcā. Iegaumējiet — nevis pie svētku galda. Noteikti pasūtīja aizlūgumus par nogalinātajiem. Pat apbalvojumus varoņiem pasniedza baznīcā.

Otrajā vietā pēc ticības bija patriotisms. Suvorova patiesa un jūsmīga ticība Krievijai gluži kā dzirkstele iekvēlināja cīnītāju sirdis.

Visbeidzot — uzticība zvērestam. Viņš teica karavīram: “Tu zvērēji. Mirsti par ticību, Tēviju un to, kam tu zvērēji.” Pret savu karavadoni karavīri izturējās ar godbijību un ticēja, ka viņš ir spējīgs izlūgties no Dieva uzvaru. Krievu un turku kara laikā kaujā Kinburnas kāpās 1787. gada rudenī turki uzsāka uzbrukumu cietoksnim. Suvorovs tolaik bija dievnamā, svētku dievkalpojumā par godu Visusvētajai Jaunavai Marijai. Viņam, protams, paziņoja par uzbrukumu, taču karavadonis noklausījās visu dievkalpojumu, neatstājot baznīcu, tad pasūtīja aizlūgumu par uzvaru, ko arī noklausījās, un tikai tad izgāja, lai dotu rīkojumus. Turki jau rāpās pa cietokšņa sienām, tāpēc pretspars ienaidniekam tika dots pēdējā brīdī. Tomēr tas bija sekmīgs: ienaidnieka uzbrukums tika atvairīts.

1789. gadā notika sīva kauja pie Rimnikas. Karavadonis kā vienmēr noskaitīja lūgšanas, un viņu pārņēma vēlēšanās visu izdarīt par spīti militārajiem noteikumiem. Deva attiecīgas pavēles, un cīņa beidzās ar uzvaru. Par šo uzvaru Suvorovam tika piešķirts grāfa tituls. Bija jaunas kaujas, jaunas kampaņas, karagājieni pret Poliju, Itāliju... Liktenis viņam bija lēmis vairāk nekā 60 kauju, un nevienā viņš nebija zaudētājs un tika ierakstīts vēsturē kā neuzvaramais.

Saglabājusies Suvorova burtnīca ar nosaukumu “Kaprāļa sarunas”. Tā sākās ar padomu “Lūdz Dievu, Viņš dāvās uzvaru!” Par karavadoni bija sajūsmā admirālis Nelsons. 1800. gada pavasarī Suvorovs, jūtot nāves tuvošanos, palūdza atvest mācītāju, izsūdzēja grēkus un baudīja svēto vakarēdienu. Pārdomājis savu dzīvi, rezumēja: “Ilgi dzinos pēc slavas, tas viss ir sapnis. Dvēseles miers — pie Visaugstākā troņa.”

Tādi ir piemēri no dižā ticīgā cilvēka dzīves. Kad mēs ielaižam savā dzīvē Dievu, Viņa gaisma apstaro visus mūsu darbus un domas, rādot pareizo ceļu pat vissarežģītākajos brīžos. Tāpēc mūsu pienākums ir analizēt iegūtās zināšanas un visus savus darbus. Katru dienu, dodoties pie miera, kristietim jāpārdomā sava rīcība, jānožēlo grēki un jālūdz piedošana Dievam.

Priesteris Genādijs ALFEROVS , Indra