To mums atgādina apustulis Pāvils savā vēstulē korintiešiem (I Kor 1,18). Kristus ciešanu un nāves dēļ uz krusta tas ir kļuvis par vissvētāko, viscienīgāko zīmi, kāda vispār ir, tajā viss top stiprināts, apzīmēts, svaidīts Kristus spēkā, Trīsvienīgā Dieva vārdā.
Kristiešu ticība ir pavisam īsi savilkta kopā krusta zīmē, kuru atveidojot mēs apliecinām savu ticību uz Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Svēto Garu un uz to, ka Kristus ar savu nāvi pie krusta mūs ir izglābis.
Sv. Leons Lielais ir teicis šādus vārdus: “Apbrīnojamā krusta vara! Neizsakāmā ciešanu godība! Te apslēpts Krustāsistā spēks. Jo tavs krusts, Kungs, ir svētības avots, žēlastības pamats. Tava krusta dēļ mēs saņemam spēku vājumā un dzīvību nāvē.”
Bet sv. Cirils no Jeruzalēmes uzsver: “ Jēzus izstiepa savas rokas uz krusta, lai apskautu ar tām visu pasauli (...), jo ar savām izlietajām asinīm uz krusta gribēja apvienot sevī to, kas debesīs un virs zemes.”
Savukārt sv. Augustīns secina: “Dažas īsas stundiņas, pavadītas pie Tava svētā krusta, stiprina daudz vairāk nekā visi pasaules prieki.”
Katoļi vairākās valstīs tradicionāli izvieto krustu sādžu centros, ceļu krustojumos, ceļu un tīrumu malās. Krusts ar Kristus attēlu jeb Krucifikss izsenis ir godāts un cienīts arī mūsu zemē, īpaši Latgalē. Dažreiz uz tiem bija lasāms uzraksts: “To Es darīju priekš tevis. Ko tu dari priekš Manis?” Ejot garām krustam, ticīgie sveicina Pestītāju: “Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam, jo caur savu svēto krustu Tu esi atpircis pasauli.”
Padomju gados daudzi sādžu un ceļmalu krusti tika iznīcināti. Atmodas sākumposms iezīmējās ar senās tradīcijas atdzimšanu. Tika uzstādīts jauns krucifikss arī Ūdrīšu pagasta Pukjānu sādžā, kuru sakarā ar kādu traģisku notikumu nosauca par Mātes krustu. Tas iezīmēja, tā sauktā, Baltā senču ceļa sākumu uz balto Aglonas baziliku.
Agrāk, no XIX gs. vidus līdz XX gs. 60. gadiem, Kazanovā atradās krusts, kas bija uzstādīts sakarā ar plaši pazīstamu vēsturisku notikumu — 1863. gada maijā notikušajiem poļu nemieriem, kad tika sagūstīts un uz nāvi notiesāts 27 gadus vecais Leons Plāters. Viņu apbedīja Dinaburgas cietoksnī, bet Kazanovas pusmuižā dēla piemiņai māte lika uzstādīt krustu, kuru novāca pirms 50 gadiem, kad būvēja jaunu ceļu. 1998. gada augustā Kazanovā tika atjaunots krusts, kuru sāka dēvēt par Dēla krustu.
Pukjānu un Kazanovas krucifiksi ir novada vēstures liecinieki un sakrālie tūrisma objekti. Mātes krusts, kā arī Dēla krusta apkārtne gadu gaitā nonāca nožēlojamā stāvoklī. Tāpēc Ūdrīšu pagasta iedzīvotāju grupa pēc Zentas Melderes iniciatīvas nolēma iesaistīties projektu konkursā “Iedzīvotāji veido savu vidi 2011” un šī gada martā izstrādāja projektu “Sakrālā tūrisma un vēsturisko novada objektu — Mātes un Dēla krucifiksu labiekārtošana,” ko finansiāli atbalstīja KNHM — Karaliskā Holandiešu Viršu biedrība un Krāslavas novada dome, iedalot kopsummā Ls 500.
Kā pastāstīja projekta koordinatore Vaira Cauņa, jūnijā Pukjānu, Bartkeviču un Kazanovas iedzīvotāju grupa “Cerība” un brīvprātīgie palīgi ķērās pie darba, kas turpinājās līdz pat septembra beigām. Šajā laikā izgatavots un uzstādīts jauns Mātes krusts, veikti zemes darbi pie abiem objektiem, pievesti laukakmeņi, melnzeme, grants, izremontētas celiņa apmales pie Dēla krusta, izgatavoti un uzstādīti divi koka soliņi, tiltiņš, izveidots Akmens Rožukronis, iepirkti un iestādīti košumkrūmi un puķes. Darbus pie Mātes krusta vadīja Juzefa Pukjāne, pie Dēla krusta — Zenta Meldere. Visčaklākais palīgs, īpaši darbos, kas saistīti ar tehnikas pielietošanu, bija Viktors Andrijevskis. Lielu atzinību pelnījuši arī Diāna un Sergejs Leonoviči, Jurijs Kuzņecovs, Igors Malahovskis, Artūrs Lukjanskis un citi brīvprātīgie palīgi no pagasta.
Pateicoties šo entuziastu pūlēm, kā arī Ūdrīšu pagasta pārvaldniecei Mārai Miglānei un sekretārei Irēnai Neverovskai, sakrālie tūrisma objekti — Mātes un Dēla krucifiksi — ieguvuši jaunu vizuālu veidolu. Ekskursanti, tūristi, svētceļnieki, novada ie-dzīvotāji, vienkārši garāmbraucošie uz Aglonu, sakārtotās dabas ainavas valdzināti, gribēs šeit apstāties, uzklausīt stāstījumu par vēsturiskajiem notikumiem, kas saistīti ar Mātes un Dēla krustu.
Tuvāko sādžu iedzīvotāji maija mēnesī varēs pulcēties pie šiem krustiem, godinot Dievu un Dievmāti, arī svētdienās un svētku dienās atnākt palūgties. Varbūt kāds vēlēsies aizdedzināt svecīti, pieminot māti un dēlu, vai vienkārši atcerēsies, ka arī mēs katrs savā dzīvē nesam to krustu, ko Dievs mums uzlicis. Var gadīties, ka tieši zem viena no šiem krustiem kāds grēcinieks sapratīs, ka viņam jāmaina sava dzīve, lai to neiznīcinātu savām rokām. Bet kādam cietējam krusts var kļūt par vienīgo mierinājuma un cerības zīmi, kurnētājam liks samierināties ar to, kas viņam ir, un negausties par to, kā nav. Šie krucifiksi katram no mums atgādinās Pestītāja vārdus: “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedzas pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko Man!” (Lk 9,23)
Genovefa KALVIŠA
