Visu svēto dienā, 1. novembrī, atceramies tos, kuri pēc zemes dzīves gaitām jau ir debesīs, taču šī diena it kā savijas ar 2. novembri — Mirušo piemiņas dienu. Par visiem svētajiem atrodam Jāņa Atklāsmes grāmatā teikto: “Es redzēju lielu pulku, ko neviens nevarēja saskaitīt no visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām stāvam troņa un Jēra priekšā, apģērbtus baltās drānās un ar palmām rokās.” (Atkl. 7,9).
Pati doma atcerēties visus svētos sniedzas līdz pat kristietības pirmajiem gadsimtiem, Austrumu baznīca jau 4. gs. pieminēja savus mocekļus. Piemiņas dienu datumi bija dažādi. Mocekļus atcerējās 13. maijā.
Antiohijas bīskaps Svētais Jānis Zeltamute raksta, ka Antiohijas baznīcā mocekļu piemiņas diena bija I svētdiena pēc Vasarsvētkiem. Mūsdienās grieķu katoļi ari šo svētdienu sauc par Visu svēto svētdienu.
Austrumsīriešu liturģijā visi svētie tiek pieminēti I piektdienā pēc Lieldienām. Romas liturģijā visi svētie sākumā tika pieminēti 13. maijā. Pāvesta Bonifācija IV (mir. 615) laikā šī diena kļuva slavena ar to, ka imperators Fokus pagānu Panteonu templi, ko jau apmēram 100 gadus neviens nelietoja, dāvināja kristiešiem, un 610. gada 13. maijā tur tika ierīkota kristiešu svētnīca. To konsekrēja Jaunavas Marijas un mocekļu godam. Rakstiskā liecība vēsta, ka pāvests atļāva tur ievietot mirstīgo atliekas no katakombām.
Kāpēc izvēlējās 1. novembri? Pāvests Gregors III (mir. 741) iekārtoja Svētā Pētera bazilikā kapelu Visu svēto godam un to iesvētīja 1. novembrī. Tā radās ieraša šajā dienā atcerēties visus svētos. Šī tradīcija sākumā bija Anglijā un Īrijā. Pāvests Siksts IV (mir. 1484) šiem svētkiem noteica vigīliju un pavēlēja svinēt astoņas dienas.
1955. gada Romas kalendāra reforma vigīliju un oktāvu atcēla.
Mirušo piemiņas diena sākumā tika svinēta dažādos laikos. Pirmoreiz Mirušo piemiņas dienas svinēšanu noteica Svētais bīskaps Izidors no Seviļas (mir. 636) klosteriem, bet 9. gs. abats Eigids no Fuldas norādīja, ka 17. decembrī būtu svinama mirušo piemiņas diena.
No 9. gs. Mirušo piemiņas diena ir svinēta vairākos klosteros. No klosteriem tā ātri izplatījās Eiropā: Šveicē, Itālijā, Francijā, Vācijā, Anglijā. Vienīgi datums vēl nebija īsti noteikts. Vienā vietā tas bija 17. decembris, citā — 14. vai 26. janvāris.
998. gadā Cluny klosteris Francijā šo piemiņas dienu kā pirmais sāka svinēt 2. novembrī. Abats Svētais Odilons (mir. 1048) visos klosteros ieteica par mirušiem celebrēt Svēto Misi, dziedāt psalmus un ar aizlūgumiem, pagodināt visus ticīgos mirušos tūlīt pēc Visu svēto dienas. Tika sastādīta īpaša liturģija, ko ātri pārņēma klosteri Vācijā, Anglijā. Vienīgi Itālija, īpaši Roma, 2. novembri pieņēma tikai 13. gs. Mirušo piemiņa bija zināma arī pagānu tautām. Bija pazīstama t.s. parentālija romiešiem — ziedojumi un svinības par piemiņu nomirušajiem vecākiem. Tā notika no 13. līdz 22. februārim.
Pagāni mirušos pieminēja ar ēdieniem un dzērieniem kapsētās un mājās. 567. gadā Tursas sinode pieņēma lēmumu aizliegt šos pagānu pasākumus.
Kristieši sākumā savus mirušos atcerējās trešajā dienā pēc nāves un pirmajā gadadienā. Vēlāk vēl tika atzīmēta septītā un 30. diena (pareizticīgiem — 40. diena). Mūsdienās sēru Mise ir 30. dienā un pirmajā gadadienā.
No 15. gs. beigu posma Spānijā dominikāņi noteica, ka katrs priesteris 2. novembrī var celebrēt trīs Svētās Mises (kā Ziemassvētkos).
Pāvests Benedikts XIV 1748. gadā šo privilēģiju apstiprināja Spānijas, Portugāles un Latīņamerikas priesteriem.
Pāvests Benedikts XV 1915 gada 10. augustā šo privilēģiju attiecināja uz visiem Romas katoļu priesteriem. Šo privilēģiju pāvests noteica sakarā ar liela- jiem upuriem I Pasaules kara laikā.
2. novembrī notiek arī sēru procesijas dievnamā, kapsētās un apkārt baznīcai. Sekojot priesteriem, ticīgie dzied “Viņās pastardienas briesmās...” Piecas reizes procesija apstājās, lūdzot par priesteriem, vecākiem, piederīgajiem, apbedītiem kapsētā, par šķīstītavā esošām dvēselēm.
Procesija simbolizē cilvēces vēsturisko ceļojumu uz mūžīgā Tēva mājām. Procesija atgādina mūsu zemes dzīvi un ceļojumu uz mūžību kopā ar tiem, kuri jau atdusas Dieva mierā. Tā ir mūsu ticības izteiksme mūžīgai dzīvei un augšāmcelšanai no miroņiem.
Pāvests Svētais Pijs X Mirušo piemiņas dienā 1914. gada 25. jūnijā piešķīra astoņas atlaidu dienas par mirušiem, sākot ar 2. novembri. Katrs, kas ir svētdarošā Dieva žēlastības stāvoklī, noskaitot “Tēvs mūsu” un “Es ticu”, saņem atlaidas mirušiem. Pilnīgas atlaidas var iegūt tikai vienu reizi dienā, bet jāizpilda trīs noteikumi: bikts, Svētā Komūnija, jālūdzas Svētā Tēva nodomā (kāds ir tajā mēnesī).
Jāsakārto arī kapsēta.
Priesteris Alberts BUDŽE (Tilža)
