Tā teica LELB arhibīskaps Jānis Vanags LR proklamēšanas dienai veltītajā ekumēniskajā dievkalpojumā 18. novembrī Rīgas domā. Ar neatslāpstošu uzmanību Ekselences sludinātos analītiskos un argumentētos dievvārdus noklausījās ne vien dievkalpojuma dalībnieki, bet arī LTV skatītāji tiešraidē. Piedāvājam “Ezerzemes” lasītājiem saīsinātu šī sprediķa izklāstu.
18. novembris — mūsu valsts svētki, laiks, kad tumšākajā rudens mēnesī saredzam gaismu, izkaram valsts karogus, piespraužam sarkanbaltsarkanas lentītes un okupācijas muzeja sienu izrotājam ar plakātu: “Es mīlu Latviju?” Bet ko mēs ar to domājam? Es mīlu Latvijas valsti? Es mīlu Latvija zemi? Mīlēt Latvijas zemi — tas nav nekas jauns. Mēs to varējām darīt gan vācu, gan zviedru, gan poļu, gan cara laikos un pat padomju gados tas nebija liegts. Tas jaunais, neparastais, pat neticamais ir iespēja mīlēt Latvijas valsti, kur mēs latviešu valodu varam pieprasīt par vienīgo valsts valodu; kur latvieši var ar citām šeit dzīvojošām tautām veidot attiecības kā brīvi cilvēki ar brīviem cilvēkiem; kur mēs varam ievēlēt savu Saeimu un arī to atlaist; no kuras varam brīvi doties pasaulē un brīvi atkal atgriezties atpakaļ; kur varam domāt, lasīt, rakstīt, runāt, ko gribam, nebaidoties; kur varam ticēt un lūgt Dievu ar tīru sirdsapziņu.
Mūsu vēsturē tikai nepilnu pusgadsimtu mums ir bijusi iespēja mīlēt Latvijas valsti. Uz to tiecas katra latvja atmoda. Par to cīnījās brīvības cīņu kareivji. Šodien mēs svinam tās 93. dzimšanas dienu. Un kaut gan tā nav apaļa jubileja, tā tomēr ir ļoti nozīmīga, jo notiek svarīgā vēstures brīdī. Mēs kopā ar lietuviešiem esam divas atlikušās baltu valstis. Bet, ja palūkojamies vēsturē, cik daudz tādu ir bijis! Šodien, kopš pēdējās tautas skaitīšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis apmēram no 2,3 miljoniem līdz 1,8 miljoniem, kad nedaudz vairāk par pusi no tiem ir latvieši un to puse vai pat vairāk ir vecāki par 40 gadiem, varbūt arī nav iemesla panikas celšanai un domāt, ka līdzīgs vēstures posms ir pietuvojies arī mums. Tomēr ir pazīmes, kas brīdina, ka mums šāds vēsturisks brīdis kaut kā strauji pienācis pārāk tuvu, mēs varam just tā elpu pakausī.
Kad to sajūtam, ko tad mēs darām? Latvijas pilsoņi izvēlas kaut ko līdzīgu eitanāzijai un saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti. Kā viņa čakarē mani, tā es čakarēšu viņu. Un ja tā šeit iet, tad lai arī iet uz velna paraušanu. Kamēr šeit viss būs beidzies, es vienkārši braukšu prom.” Taču ir arī cita pieeja, cita attieksme. Pagājušajā nedēļā, vizitējot draudzes Ziemeļvidzemē, es tikos ar pašvaldību, kultūras, skolu un vietējā biznesa pārstāvjiem, un bija spirdzinoši sastapt cilvēkus, kas šajos apstākļos cerīgi raugās uz Latvijas nākotni, dara un arī daudz izdara saviem līdzcilvēkiem par svētību un pašiem sev par gandarījumu. Un ikvienam, kas izvēlas šo ceļu — par latviešiem būt, vajadzētu skaidrot, ka tas nebūs iespējams ne tikai bez šīs zemes, bet arī bez savas valsts, ko mīlēt.
Latvijas valstij nav vajadzīga eitanāzija, bet gan atdzīvināšana, atjaunošana. Šo vēlmi pēc atjaunotnes Latvijas tauta un sabiedrība izteica, ievēlot jaunu Saeimu, uz kuru tagad liek daudz cerību un gaidu, jo tautas priekšstāvniecībā nu ir daudz jaunu seju. Taču Jēzus saka, ka “jaunu vīnu nelej vecos traukos.” Jaunas sejas pašas par sevi neko nemaina, ja sliedes paliek vecās, ja tikumi un principi paliek vecie. Jāņem vērā, ka pēc jaunām vēlēšanām paliek vecā ierēdniecība, kam bieži vien ir galvenā ietekme uz norisēm. Iedibinātām struktūrām ir grūti mainīties, tās cenšas aizsargāt sevi un esošo stāvokli.
Bet varbūt šis draudīgi tuvais vēstures mirklis, tā ledainā elpa pakausī var dot impulsu, iedvesmu, kā visiem kopā vienoties uz kaut ko labāku, jo atkāpties īsti vairs nav kur. Kad dažādi ļaudis nāca pie Jāņa Kristītāja un vaicāja: “Ko mums būs darīt, lai glābtos no draudīgi tuvu pienākošā debesu cirvja?”, viņš sacīja pavisam parastas, pašsaprotamas lietas. Nodokļa ievācējam vai tādam kā tā laika ieņēmuma dienestam viņš ieteica neņemt vairāk kā nolikts, kareivjiem jeb spēka struktūrām — neizmantot savu varu nelietīgi, neaplaupīt, neapspiest. Vārdu sakot, katram cilvēkam, katrai kārtai vienkārši vajag rast iedvesmu labi un taisnīgi izpildīt savus pienākumus. Darīt to, kas jādara.
Taču bieži tiek jautāts, un jo atbildīgākā amatā cilvēks ir, jo būtiskāks kļūst šis jautājums: “Kas tad man jādara? No kurienes es saņemšu zīmes, pamudinājumus, norādījumus — kas man jādara?” Ogļračiem ir tāds paņēmiens — ņemt sev līdzi šahtās kanārijputniņus. Ne jau sentimentālu, bet ļoti praktisku iemeslu dēļ. Izrādās, ka šiem putniem ir ļoti jūtīgi elpošanas orgāni. Ja šahtā ir bīstamas gāzes, tad kanārijputniņi to ietekmē sāk pirmie klepot un smakt. Tā ir zīme, ka visi ir briesmās, ka visiem jāglābjas. Mūsu sabiedrībā šie “kanārijputniņi šahtā” ir tie, kam ūdens smeļas mutē, kas ir visneaizsargātākie, kam cits neatliek, kā vien kļūt par gājputniem un lidot prom. Uz viņiem jāraugās kā uz zīmēm — ko darīt. Ja viņi sāk smakt, tad visa sabiedrība, visa valsts ir briesmās. Tad visiem steigšus jāglābjas, jātiek ārā no tāda stāvokļa. Ja vaicātu: “Pa kuru laiku mums pietuvojās draudīgais vēsturiskais brīdis?”, varētu teikt: “Pa to laiku, kad viņu raidītās zīmes palika neievērotas.”
Ne visi no mums ir tādā stāvoklī. Taču ne visi viņi, kas tādi nav, arī ir droši un laimīgi. Un tie ir tie, kas ir nokoduši vairāk nekā spēj sagremot. Izrādījās, ka pacelto, kāroto, iegūto ir pārāk smagi nest. Tas prasa tik daudz, lai to varētu paturēt, un to pavada bailes un stress. Arī tas saistās ar kādām mūsu sabiedrības izvēlēm: mēs izvēlējāmies veidot savu Latviju par patērētāju sabiedrību pēc Rietumu parauga, nenojaušot, kādām problēmām pretī šie Rietumi paši dodas. Patērētājsabiedrībā cilvēku vērtē pēc tā, cik viņš spēj uzkrāt un tērēt, pēc tā, kāda ir viņa konkurētspēja patērēšanas frontē. Un tos no mums, kas šos noteikumus pieņem, patērētājsabiedrība iedzen nežēlīgā skrējienā un stresā, kur statuss un patērētspēja kļūst par esamību, par identitāti.
Jēzus teica: “Tiecieties vispirms pēc Dieva valstības un viņa taisnības, un pārējais jums tiks piemests.” Īstenībā sirdsmiers, apmierinājums un drošības sajūta ir tas, pēc kā mēs tiecamies arī pa tik aplamiem ceļiem. No patērētājsabiedrības diktāta it īpaši vajadzētu atbrīvoties tiem, kuru postenis un aicinājums paredz gādāt par kopīgo labumu, bet paver arī vieglu izdevību korumpēties, parūpēties vispirms par sevi. Bez šīs brīvības arī jaunās sejas ir pakļautas vecajiem riskiem un vecās sejas nespēj mainīties. Latvijai ir resursi, lai apmierinātu visu vajadzības, bet nevajag apmierināt visu vēlmes un ambīcijas.
Bieži izskan atziņa, ka Latvijā ir izsīcis patriotisms. Ne tāpēc, ka cilvēki negribētu būt patrioti, bet viņiem vienkārši pietrūkst motivācijas un spēka... Pagātne ir devusi daudz iemeslu sarūgtinājumam. Bet nākotne prasa izlīdzināšanos un kopīgu darbu Latvijas labā. Tas ir ierakstīts integrācijas programmās. Protams, lai to sasniegtu, līdz prāta un sirds dziļumiem jāsaprot, ka patriotisms nav ienīst un atgrūst cittautiešus, bet darīt to, kas kalpo tautas nākotnei. Latvijai ir vajadzīgs izlīgums un kopīgs darbs tādas valsts labā, kur latviešu valoda un pati tauta var būt drošībā. Kristīgo baznīcu labā sadarbība ir liecība, ka tas ir iespējams...
Tikai Kristus spēj dot iepriecinājumu un mieru jebkuros apstākļos. Tas nav atkarīgs no citu lēmumiem. To Kristus dod tev, un tavs tas paliek. Mēs varam darīt daudz paši, būdami Kristus sakārtoti. Tikai apgaismots un sakārtots cilvēks spēj adekvāti rīkoties, lai kaut ko sakārtotu ap sevi. Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Patiesība, kas atbrīvo, lai mūsu ceļš nākotnē vestu dzīvībā.
Ko vajadzētu mīlēt — šo zemi vai šo valsti? Šajos latviešu tautas un Latvijas valsts griežos ir trīs lietas, ko vajag mīlēt, lai mēs varētu ar cerību raudzīties nākotnē, — savu zemi, savu valsti un Kristu!
Lai Dievs svētī Latviju! Amen!
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
