2011. gads Eiropā bija izsludināts par brīvprātīgo kustības gadu. Pašlaik visuviet tiek apkopoti rezultāti, sumināti brīvprātīgie aktīvisti.
Kristieši visos laikos un ne jau vienu gadu vien, bet pastā-vīgi brīvprātīgi darbojas savās draudzēs un ārpus tām. Baznīca uzliek saviem locekļiem zināmus pienākumus. Piemēram, Katoļu Baznīcas 5. bauslis nosaka: “Tev būs palīdzēt uzturēt savu baznīcu un tās kalpus.” Uzturēt — tas nozīmē ne tikai apgādāt ar eksistences līdzekļiem, sniegt materiālo un garīgo atbalstu, bet palīdzēt arī ar savu brīvprātīgo darbu. Katrā draudzē, vienalga, vai tā ir liela vai maza, ir ļoti plašs veicamo darbu loks. Otrais Vatikāna koncils ir noteicis, ka ne tikai garīdzniecībai, bet arī lajiem — Dieva tautai — ir tiesības un pienākums veidot savu Baznīcu. Jāņa Raiņa vārdiem runājot, “ikvienam ir rokas jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.” Diemžēl parasti tā nenotiek. Ne tikai laicīgajā sabiedrībā, bet arī kristīgajā vidē atbildīgi un centīgi savus pienākumus pilda un pat dara vairāk, nekā pienākas, vien neliela daļa draudzes locekļu.
Šajā ziņā nav izņēmums arī Krāslavas Romas katoļu draudze — lielākā bijušajā Krāslavas rajonā. Kaut gan tajā skaitās vairāki tūkstoši locekļu, aktīvistu pulkā — tikai daži desmiti, un bieži vien vieni un tie paši daudzās jomās.
Kristus dzimšanas svētku laikā vēlamies vārdā nosaukt vismaz daļu no tiem, kuri neuzkrītoši un pazemīgi, nekādā veidā neafišējot sevi, pēc prāvesta, katoļu biedrības “Adveniat” valdes, kāda cita iniciatora lūguma iesaistās viņu spējām un spēkiem atbilstošā darbā, no kuriem daudzi ir jau sirmā vecumā.
Pirms dažiem gadiem rūpes par tīrību un kārtību dievnamā uzņēmās entuziastu grupa Stefānijas Voroņeckas vadībā. Tagad visiem zināms, ka katra piektdiena ir mūsu baznīcas iekštelpu tīrīšanas un mazgāšanas diena. Pastāvīgajiem brīvprātīgajiem (vēlams, lai viņu būtu krietni vairāk) vairs nevajag katru reizi skaidrot, kas un kā jādara. Pēc rīta Sv. Mises dievnamā klusi un saskaņoti sākas rosība. Lilijas Skerškānes rokās sāk dūkt putekļu sūcējs, uzsākot karu ar netīrajiem grīdas paklājiem. Stefānija Voroņecka, Olga Ostrovska un Ņina Fjodorova ķeras pie grīdu mazgāšanas katra savā iecirknī. Maijai Mjadjutai uzticēts ļoti atbildīgs uzdevums — sakopt centrālos altārus un plašo prezbiteriju, ieskaitot sienas, solus, apgaismes ķermeņus aiz dievgalda. Halinas Okuņevas un Valentīnas Čužānes uzdevums — cīņa ar putekļiem. Ilona Kozinda un Ilona Ungure uzņēmušās uzturēt kārtību un sakopt altārus sv. mocekļa Donata kapličā. Zentas Melderes un Veronikas Naumčikas atbildībā — kripts.
Pirms galvenajiem svētkiem, kad notiek “lielā tīrīšana”, talkā nāk arī Larisa Gribule, Monika Moiseja, Antoņina Abrosimova, Vanda Marhileviča un daži citi. Par kārtību svētdienas skolas telpās, kur atrodas arī draudzes bibliotēka, pastāvīgi rūpējas Ģertrūde un Stanislavs Leikuči, kā arī sabiedriskā bibliotekāre Helēna Jurčonoka. Daudzus gadus baznīcas altārus uzrauga un par ziediem gādā Veronika Naumčika, Anna un Marija Bartušas, Regīna Mukāne, Irēna Aleidzāne, īsāku periodu — Stefānija Voroņecka, Lūcija Tihonoviča, Leonora Isajeva, Lolita Aizbalte.
Baznīcas apkārtnes un kapsētas sakopšanas talkās aktīvi piedalās Ģertrūde un Stanislavs Leikuči, Anna Vagale, Helēna Jurčonoka, Svetlana Tribisa, Antoņina Abrosimova, Janīna Plinta, Stanislavs Pavlovičs, Irēna Zambare, Monika Smirnova, Anna Butāne...
Svētīgs kristieša tuvākmīlestības darbs ir šefība par aizmirstajām kapu kopiņām. Apmēram četrdesmit atstātās mirušo atdusas vietas centrālajā pilsētas kapsētā regulāri apkopj Janīna un Bronislava Tračumas. Pastāvīgi par šādām kapu kopiņām gādā arī Albīne Mačuļska, Olga Kozinda, Veneranda Petrova, Veronika Babre, Lilija Tame u.c. Irēna Zambare rūpējas, lai vienmēr būtu ziedi un kārtība uz priestera — mocekļa V. Pašķeviča un dekāna J. Lapkovska kapa baznīcas dārzā.
Netrūkst darba arī stiprā dzimuma pārstāvjiem. Stalažu uzstādīšana un nojaukšana pirms un pēc restaurācijas un remontdarbiem, “betlēmītes”, “Kristus kapa” ierīkošana, rūpes par kurināmo, neskaitāmi citi saimnieciskie darbi ir Vladislava Tribuļķeviča un viņa pastāvīgo palīgu Pētera Plotkas, Antona Sakoviča, Jāņa Bernāna, Viktora un Romualda Andrijevsku un dažu citu atsaucīgo draudzes vīru veikums.
Siltus pateicības vārdus par atbalstu, dāsno sirdi, upurgatavību un atsaucību pelnījuši daudzi draudzes locekļi: dežuranti vasarā un visu gadu ceturtdienās, ekskursiju vadītāji baznīcā, pastāvīgie Vs. Sakramenta godinātāji Krāslavā un nakts adorācijās Aglonā, katoļu biedrības un “Caritas” aktīvisti, slimnieku aprūpētāji un apmeklētāji slimnīcā, katehēti, lūgšanu grupu dalībnieki, koristi, dziedātāji darbdienu dievkalpojumos, bērēs, procesijas dalībnieki un citi brīvprātīgie labu darbu veicēji, kuri bagātina draudzes dzīvi.
Apustulis Jēkabs ir teicis: “Ticība pati sevī mirusi, ja tai nav darbu” (Jk 2,17). Pašreizējos ekonomiskās un garīgās krīzes apstākļos daudziem vājinās ticība, nolaižas rokas cīnīties ar grūtībām. Un te varētu līdzēt kāda gudra sentence, ko senos laikos bijis ieradums rakstīt uz māju sienām: “Ja tev dzīve kļuvusi pārāk nepanesama, centies darīt citiem labu!” Sāksim katrs darīt labus darbus tuvākā miesai un dvēselei, savai draudzei, un mazināsies personīgās raizes un problēmas, stiprināsies ticība, cerība un mīlestība. Ja vien tos darīsim ar tīrām sirdīm un labiem nodomiem — Dieva godam un dvēseļu pestīšanai, mēs pavairosim žēlastības un iegūsim jaunus nopelnus debesīm.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
