Tuvojas svētki. Tos cilvēki atzīmē dažādi. Nereti var dzirdēt viedokli: kāpēc iet uz baznīcu, ja Dievs ir dvēselē? Vai nav svarīgi būt vienkārši labam cilvēkam? Vai Baznīca ir spējīga padarīt cilvēku labāku? Daudzi nenoliedz ticību, atzīst Dievu, taču uzskata, ka Dievs viņiem ir sirdī, un Viņš jāmeklē tieši tur, nevis cilvēku rokām uzceltajā baznīcā.
Atceros tādu epizodi no kāda garīdznieka prakses. Sieva nekādi nespēja pierunāt savu dzīvesbiedru aiziet uz dievnamu, jo “Dievs viņam bija dvēselē”. Kādu reizi garīdznieks nolēma iepazīties ar šo cilvēku. Uzklausījis viņa argumentus, garīdznieks pajautāja: “Sakiet, vai jūs arī brokastojat “dvēselē”? Vīrietis samulsis atbildēja: “Protams, nē!” Tad garīdznieks ieteica aizdomāties par savu ticību: ticībai jābūt dzīvai, tā jārealizē praksē, tā nedrīkst būt teorētiska, bet tā jāapstiprina ar dzīvi, ar darbiem.
Daudzi uzskata, ka svarīgāk ir būt labam cilvēkam nekā regulāri apmeklēt baznīcu. Bet ko nozīmē būt labam cilvēkam? Tas ir relatīvs jēdziens. Dievs radīja savu gara ražojumu labu, bet cilvēks ir Viņa gara ražojuma rezultāts, vispilnīgākā tā daļa. Cilvēks var būt līdzīgs Dievam, jo katru no mums viņš radīja atbilstoši savam tēlam. Neatkarīgi no tā, vai viņš mēģina atrast sevī Dieva tēlu, realizēt to, tuvināties Dievam, līdzināties Viņam, kļūt dārgam Viņam vai arī pilnīgi pretēji. Dievs gaida no mums, lai mēs līdzinātos Viņam. Tieši šajā ziņā katrs cilvēks ir labs, pat lielisks. Cilvēks — tā ir pilnība.
Taču ikdienā labs cilvēks vai, kā mēdz teikt, kārtīgs cilvēks ir relatīvs jēdziens. Kādam mēs visi esam labi, bet kādam — ne visai. Cilvēks, piemēram, var būt lielisks ārsts, bet slikts ģimenes tēvs, neciešams personīgajā dzīvē. Var būt gatavs pašuzupurēties savas Dzimtenes labā un tajā pašā laikā — cietsirdīgs, nesaudzīgs, kurš nepazīst žēlsirdību pret ienaidnieku. Tas ir labs cilvēks? Ja tā, tad kam?
Baznīca neaicina mūs būt labiem, vēl jo vairāk — vēlēšanos “būt labam” uzskata par ļoti bīstamu. Tieksme būt labam visās lietās — tā nav cilvēkmīlestība, bet gan iztapība un liekulība. Kungs Evaņģēlijā teicis: “Tā būs jūsu nelaime, ja visi cilvēki runās par jums labu”. Cilvēks pielāgojas citam cilvēkam, lai atstātu iespaidu uz viņu, tādējādi radot labu viedokli par sevi. Tam tiek atdots ļoti daudz garīgo spēku. Šausmīga lieta! Šādus cilvēkus Evaņģēlijā Kristus dēvē par drūmiem liekuļiem. Mūsu pienākums ir nevis būt labiem, bet būt svētiem. Taču tā ir pavisam cita cilvēka gara dimensija. Franču filozofs un zinātnieks Blēzs Paskāls teicis, ka visus cilvēkus garīgā ziņā var sadalīt taisnīgajos un grēciniekos. Taisnīgie, apgalvo Paskāls, ir tie, kuri uzskata sevi par grēciniekiem, bet īstie grēcinieki ir tie, kuri uzskata sevi par taisnīgiem, labiem cilvēkiem. Tieši tāpēc viņi nesaskata savus trūkumus, nejūt, ka ir tāli no Dieva, no mīlestības. Mīlestība ir tad, kad es redzu savu vainu kādos apstākļos, saskarsmē ar cilvēkiem, ģimenes, darba attiecībās, kad pastāvīgi jūtu mīlestības trūkumu.
Dievs aicina: “Esiet tikpat svēti, cik svēts esmu Es”. Šajā ziņā labs ir tas, kurš, nosacīti sakot, pastāvīgi jūtas kā slikts, pagrimstošs cilvēks: viņš izjūt ticības, cerības un, protams, mīlestības trūkumu, dievbijības trūkumu. To var salīdzināt ar radošumu: tiklīdz cilvēks kļūst pašapmierināts, pierimst vai apstājas vispār viņa radošie impulsi, dziest radošā uguntiņa. Lūk, kāpēc tik bīstama ir pārliecība, ka pietiekami būt labam cilvēkam. Dievs palīdz mums izjust savu nepilnību. Mīlestība — tā ir neapmierinātība ar sevi, tā ir sava mazvērtīguma, niecīguma apzināšanās. Dziļi maldās tas, kurš uzskata, ka Baznīca aicina mūs būt labiem. Baznīca palīdz cilvēkam izjust savu grēcīgumu, saskatīt personības slimību un izārstēt to. Pastāv sens ticējums: Ziemassvētkos vai Jaungada priekšvakarā iedomāties kādu vēlēšanos un vērsties pie nezināmas nākotnes ar sapni, vēlēt cits citam laimi. Ko tad novēlēsim mēs sev un citiem? Kurp vērstas mūsu cerības? Tās vērstas uz vienu: vārds, kas nekad nemirst, ir laime.
No pieredzes, kas krāta gadu tūkstošu gaitā, pēc tam, kad mēs uzzinājām par cilvēku, jēdzienu “laime” nedrīkst identificēt ar kaut ko ārēju — naudu, veselību, panākumiem... Protams, fizisks apmierinājums ir laime. Taču tā nav pilnīga. Pārsteidzoši, bet jo vairāk ir ārējas laimes, jo tā ir trauslāka, jo stip-rākas ir bailes zaudēt to, palaist garām. Taču vienalga neko nav iespējams paturēt un agri vai vēlu mūs gaida sabrukums, gals. Un tas saindē mūsu mazo, ierobežoto laimi. Acīmredzot no tā arī radies paradums Vecgada vakarā, kad pulkstenis sit pusnakts stundu, piepildīt apkārtni ar troksni, grāvieniem, skaļiem saucieniem. Tas ir no bailēm — lai klusumā nedzirdētu pulksteņa sitienus, kas ir nenogurstoša likteņa balss. Nav iespējams neko mainīt vai apturēt. Laime un bailes zaudēt to, nākotnes sapnis un šausmas, ka tas nekad nepiepildīsies... Sāpīgi, taču patiesi ir A. Puškina vārdi: “Pasaulē nav laimes!”
Turpretim Baznīca tajā pašā laikā saka: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Un gaisma spīd tumsībā, un tumsība to neuzņēma (Jņ 1, 4 - 5). Bet tas nozīmē neaizbaidīt īstu laimi ar bailēm un šausmām, neizkausēt to skumjās un izmisumā. Īsta, stabila un mūžīga laime ir tikšanās ar Kristu. Vēlu visiem atrast savu Īsto Laimi!
Prāvests Genādijs ALFEROVS, Indra
