Gatavosimies Ticības gadam!

Viena no ticības īstenošanās formām ir lūgšana. Tā ir cilvēka satikšanās ar Dievu ticībā. Lūgšana ir cilvēka sauciens, lai Svētais Gars to piepilda ar savu klātbūtni un spēku. “Kungs, iemāci mūs lūgties!” (Lk 11,1). Ar šādu moto pērnā gada nogalē, 2. un 3. decembrī, Krāslavas draudzē notika ticības padziļināšanas kursi, kurus vadīja Apustuliskās Oblātes no kustības “Pro Sanctitate”.

Jau ievada nodarbībā par mūsu ticības pamatjautājumiem kopā ar māsu Liliani mēs noskaidrojām, ka ticības pamatā ir Dieva mīlestība, ka tā ir dinamisks process, pakāpeniska atgriešanās pie Dieva caur lūgšanu, Euharistiju, sakramentiem, Dieva Vārdu. Visas atbildes uz ticības pamatjautājumiem mēs varam atrast gan Bībelē, gan Katoļu baznīcas katehismā (KBK). Starp citu, 1985. gadā pasaules bīskapu sinode nolēma izdot jaunu lielo katehismu, pie kura tika strādāts turpmākos septiņus gadus. Latviešu valodā katehisms iznāca 2000.gadā. Diemžēl daudzi kursu dalībnieki nebija pazīstami ar jauno KBK izdevumu un kursos to redzēja pirmo reizi.

Otrajā nodarbību dienā māsa Rita kursu dalībniekus sīkāk iepazīstināja ar dažādiem lūgšanu veidiem: liturģisko, individuālo, stundu lūgšanām, meditāciju, adorāciju u. c. Viņa atgādināja, ka Baznīcas tēvi īpaši uzsver klusuma nepieciešamību, lai saklausītu Dievu, Viņa atbildi mums.

Iztirzājot tēmu “Kāpēc ir vajadzīgi sakramenti?”, tika uzsvērts, ka ticība vispilnīgākā veidā īstenojas sakramentos, jo tajos varam saskatīt Kristus glābjošo darbību un to pieņemt. Palīdzot mums saprast, vai ir iespējams būt par kristiešiem mūsu laikos, “Pro Sanctitate” māsas mudināja klātesošos liecināt par Kristu ģimenē, darbā, skolā, draudzē un citviet. Par paraugu mums kalpo svētie.

Vai mēs varam kļūt par svētajiem? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, secinājām: varam, ja ļausim savas dzīves vadīt Svētajam Garam.

Kopējās lūgšanās, Vs. Sakramenta adorācijā, Sv. Mises upurī varējām pārliecināties, ka ticība ir mūsu līdzdalība paša Dieva dzīvē, kā arī viņa dzīves pārdzīvošana sevī, nepārtraukta patvēruma meklēšana mūsu Radītāja un Pestītāja neizsmeļamajā žēlsirdībā.

“Pro Sanctitate” māsas turpinās vadīt Krāslavas draudzes ticīgos, it īpaši jauniešus, pa iesākto ticības padziļināšanas ceļu. Nākamā tikšanās — 4. februārī. Sv. Mise — plkst. 12.00, pēc tās Vs. Sakramenta adorācija.

Kristus — mūsu paraugs gavēnī

“Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Un Viņš pēc tam, kad četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, izsalka” (Mt 4,1-2).

Var šķist, ka ir visai neparasti, ka Jēzus pēc trīsdesmit gadu klusās Nazaretes dzīves, sākot savu publisko darbību, atkal dodas tuksnesī, lai tur ilgāk par mēnesi dzīvotu gluži vientuļi, lūgtos un gavētu.

Vai tad Nazaretes mājiņa nebija Viņam īsts tuksnesis? Vai tad nabadzīgā svētās ģimenes dzīve un Viņa ikdienas darbi nebija smaga sūra gandarījuma laiks? Tomēr Jēzus vēlas gavēņa dzīvei uzlikt vēl redzamāku aprobātu un reizē arī gandarīt debesu Tēvam par cilvēku pārmērībām ēšanā un dzeršanā. Jēzus grib mūs iemācīt sātības, savaldības tikumu, kas tik nepieciešams dvēselei un miesai. Tamdēļ ir jāielūkojas ļoti vērīgi Jēzus paraugā, kā Viņš vientulībā lūdzas, kā Viņš praktizē visstingrāko gavēni. Lūgšana un gavēnis dvēselē ielej garīgo spēku.

Par gavēšanas ieguvumiem svinīgi vēsta gavēņa prefācija, uzsverot, ka gavēnis iznīcina ļaunus paradumus, garam sniedz augstu lidojumu, vairo tikumus un nopelnus, kā arī iegūst neizsakāmu svētlaimes godību. “Kas dzīvo mēreni, tas pagarina savu dzīvi” (Sīr. 37, 31). Īstenībā gavēnis ir saprātam pakļauta ēdiena un dzēriena lietošana, tamdēļ nav jābrīnās, ka gavēnis palīdz saglabāt labu veselību, piešķir cilvēkam kā prātīgai būtnei lielāku cienību. Prātīgai būtnei viss ir jādara saprātīgi, arī barības pieņemšanā nav jāgrēko pret sava prāta balsi. Gavēnis palīdz nevainojami saglabāt sirds šķīstību un attīsta dvēseles jūtību Dieva iedvesmu uztverei. Saprātīga gavēšana ar sevišķu spēku dvēseli tuvina Dievam.

Tēvs Viktors PENTJUŠS MIC (“Dieva gudrība”)