Uzvaras Lieldienas

Kad nodibinājās jaunā vara, Dievam tika izsludināts karš. Līksmie Lieldienu sveicinājuma vārdi tika izteikti čukstus un ar atskatīšanos, bet tos, kuri atklāti atzina ticību uz Kristus Augšāmcelšanos, apzīmogoja ar negodu kā tumsības kalpus un tautas ienaidniekus. Pirms Lieldienām centrālie un vietējie laikraksti aizgūtnēm “noliedza” Kristus Augšāmcelšanās faktu, nosaucot to par vergturu izdomājumu vai pārveidotu mītu par ēģiptiešu dievu Ozirīsu, kurš periodiski mira un augšāmcēlās. Ar jebkuru ieganstu Lieldienu svētdiena tika pasludināta par darba dienu, bet pie baznīcām, kas bija saglabājušās pēc sagrāvēm, dežūrēja aktīvisti, lai neielaistu dievnamā jaunatni.

Līdz ar pārmaiņu sākumu mūsu valstī radikāli mainījās attieksme pret Lieldienām. Tagad vēsts par Kristus Augšāmcelšanos skan no televizoru ekrāniem un pa radio, neviens arī nevajā ticīgos par baznīcas apmeklēšanu. Lieldienas guva uzvaru pār antilieldienām. Dieva apkarotājs V. Ļeņins nedzīvs dus savā drūmajā kapličā, un neviens, kā tas bija agrāk, tagad neuzsauc, ka vadonis bija, ir un būs dzīvs arvien. Turpretim Augšāmcēlušos Kristu savās lūgšanās godina miljardiem cilvēku, un viņu skaits palielinās.

Diez vai tagad kādam ienāks prātā traks pieņēmums, ka šos gaišos un līksmos nemirstības svētkus izdomāja neizglītoti un beztiesīgi vergi. Ar visu vēlēšanos viņi nevarēja uzrakstīt Evaņģēliju un apustuļu vēstules, kuros stila vienkāršība veiksmīgi savienota ar neticamu satura dziļumu. Arī kristietības būtība ir nevis dogmatiskās formulās (lai gan tās vajadzīgas!), nevis reliģiskās ceremonijās (lai gan tās ir visai noderīgas!), bet gan saskarsmē ar dzīvo Kristu. Tieši ar to kristietība atšķiras no visām reliģijām.

Kaut gan Kristus ir Augšāmcēlies, tomēr daudziem cilvēkiem Lieldienu būtība apslēpta krāsotajās olās uz galda un atpūtā. Bet vai tā tam jābūt?

Lai godam nosvinētu Lieldienas, jāsaprot to nozīme un jāpārkārto sava dzīve atbilstoši Evaņģēlija mācībai. Lieldienas ir Dieva sarīkotie Uzvaras svētki tev un man. Bet ja gūta uzvara, respektīvi, bija arī cīņa. Bet tur, kur notika cīņa, bija arī ienaidnieki. Kristus uzvarēja šos ienaidniekus, un tagad mums tas ir jāzina.

Kristus uzvarēja velnu!

Velns ir kritušais eņģelis, kuram piemīt milzīgs intelekts un spēks. Viņš ir visvarenākais cilvēku pretinieks, mūsu nelaimju vaininieks un līdzdalībnieks. Dieva Vārds to nosauc par meli tāpēc, ka viņš nepārtraukti melo par Dieva raksturu, par Bībeli, par cilvēka vērtību. Viņš nosaukts par zagli, jo viņš zog Dieva vārdu no cilvēku sirdīm, mieru un prieku no cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš zog veselību un ietaupījumus, zog prātu un sirdsapziņu. Nelabais nosaukts par slepkavu, jo pazudina cilvēkus ar abortiem, kariem, alkoholu, narkotikām, depresiju. Velna iemīļotā nodarbe ir savaldzināt cilvēku un iegrūst viņu grēkā, bet vēlāk iedzīt postā ar apvainojumiem: “Tu jau esi sagrēkojies, tu jau esi aptraipīts ar nešķīstību un neesi vajadzīgs Dievam. Septiņas pēdas, septiņas bēdas! Grēko tālāk! Vienalga tu esi pazudis cilvēks, nelabojams grēcinieks, kuram nekad nekļūt par taisno!”

Cik viegli ir cilvēkam piekrist šiem šausmīgajiem argumentiem, kuros ir tik daudz taisnības! “Jā, es tāds esmu! Mans saprāts un sirdsapziņa, cilvēki un pats noziegums apstiprina to!” Cilvēks izdara visdrūmākos secinājumus par savu pagātni, tagadni un nākotni: “Esmu pērtiķa pēcnācējs, manai dzīvei nav jēgas, kad es nomiršu, kļūšu par barību tārpiem.” Bet velnam tikai tas arī vajadzīgs! Vainas sajūtas sagrauztajam cilvēkam viņš nekad nepateiks : “Dievs mīl tevi, jo par taviem grēkiem nomira Kristus!” Viņa iemīļotā taktika — nevis simtprocentīgi meli, bet tikai puspatiesība. Lūk, kāpēc ir tik grūti atpazīt viņa apmelojumus! Taču Jēzus uzvarēja šo nīsto ienaidnieku!

* Kristus laupīja velnam iemeslus manipulēt ar vainas sajūtu
Kristus ciešanu dēļ ticīgajam tiek piedots, lai cik smagi viņš būtu nogrēkojies. Velnam tagad ir grūti iebiedēt viņu. Ja velns atgādinās viņam par agrākajiem un tagadējiem grēkiem un teiks: “Tu nekad nenokļūsi debesīs!”, kristietis atbildēs viņam: “Es piederu Kristum, lai cik grēcīgs es būtu! Viņš samaksāja ar Savām asinīm par manu pretlikumīgo rīcību!” Bībelē teikts: kad mēs Jēzus Kristus vārdā turamies pretī sātanam ar stingru ticību, viņš bēg no mums.
Esiet Augšāmcēlušā Kristus uzvaras pār velnu dalībnieki, ja ticēsiet, ka par jūsu grēkiem samaksāja Kristus un ja Viņam kā Jūsu Pestītājam veltīsiet savu dzīvi.

* Kristus deva kristiešiem varenu līdzekli uzvarā pār velnu
Evaņģēlista Jāņa Atklāsmes grāmatā stāstīts par daudziem svētajiem, kuri uzvarēja velnu “ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu” (Atkl 12, 11). Viņu vidū ir vieta arī jums! Kāpēc jums būt par velna ieroci un dzīvot ļaunumā, izmisumā un bezjēdzībā? Veltiet savu dzīvi Kristum, un Viņš izglābs jūs no sātana varas!

Kristus uzvarēja nāvi

Nevienam negribas novecot un mirt, taču, neraugoties uz cilvēka “negribu” un “nevajag”, nāve nežēlīgi un uz neatgriešanos šķir radus un draugus. Nāve ienāca pasaulē ar Ādama un Ievas nepaklausību. Nāve ir nemitīgs atgādinājums par grēka nopietnību un Dieva dusmām par tā pastrādāšanu. Nāve — tas vienmēr ir slikti! Bībele to dēvē par cilvēka ienaidnieku.
Priekpilnās Lieldienu vēsts būtība ir tāda, ka ar savu nāvi un Augšāmcelšanos Kristus uzvarēja nāvi. Nāve šķir dvēseli no miesas. Uzvarēt nāvi — tas nozīmē atjaunot šo nesatricināmo vienotību. Kristus Dvēsele bija šķirta no Viņa Miesas trīs dienas, taču Lieldienās tās atkal savienojās.

Apustulis Toms saprata, ka uzvara pār nāvi ir dvēseles un miesas atkalapvienošanās, taču viņš šaubījās, ka tas notika ar Cēlo Skolotāju Kristu. Lūk, kāpēc viņš kategoriski paziņoja: “Ja savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu.” (Jņ 20, 25). Viņš nevēlējās vilties fantāzijās vai rēgos. Un, lūk, astoņas dienas pēc Augšāmcelšanās Kristus parādījās Tomam sapnī un sacīja: “Sniedz savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jņ 20, 27). Atbildot uz to, Toms iesaucās: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Viņš noticēja, ka nāve patiešām uzvarēta, jo Kristus dvēsele un miesa savienojās atkal. Lieldienu ietekmē mēs par spīti visam ticam, ka mirušie ir dzīvi.

Dārgie draugi!Kristus uzvaras pār nāvi augļi pieder visiem cilvēkiem, kuri tic Viņam. Tas, kas notika ar Viņu, obligāti notiks ar kristiešiem: viņu mirusī miesa augšāmcelsies mūžīgai dzīvei! Šo aizgrābjošo perspektīvu apustulis Pāvils apraksta šādi: “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārveidoti, piepeši, acumirklī” (I Kor 15, 51 - 52). Taisno cilvēku augšāmcēlusies miesa būs līdzīga Augšāmcēlušā Kristus miesai. Pir- mām kārtām augšāmcēlusies miesa būs nemirstīga. To nekad neskars slimības, novecošanās un nāve.

Kristus uzvarēja elli

Elle bija sagatavota velnam un viņa eņģeļiem, pie tās vārtiem rēgojas šausminošs uzraksts: “Ikviens, kas ienāk te, lai atstāj cerību.”

Daudzi, gluži kā papagaiļi, cits pēc cita atkārto: “ja jau uz elli, tātad uz elli”, “kas visiem, tas arī man”, “cilvēki dzīvo arī ellē”, nesaprazdami, ka ar šiem neprātīgajiem vārdiem paraksta sev spriedumu uz bezgalīgām mokām. Normāla reakcija uz domām par elli — šausmas, riebums, tieksme visiem spēkiem izvairīties no šīs bīstamās vietas.

Gandrīz pirms 350 gadiem dižais zinātnieks Blēzs Paskāls norādīja: “Starp mums un elli vai debesīm par starpsienu kalpo tikai dzīve, bet tā ir pasaulē vistrauslākā lieta. Mēs bezrūpīgi cenšamies nokļūt bezdibenī, noliekot kaut ko priekšā, lai traucētu sev saskatīt to.”

Viens mēģina norobežoties no bezdibeņa ar jutekliskiem priekiem, cits — ar aizspriedumiem, vēl cits cenšas attālināties, dzenoties pēc materiā-lās labklājības. Viss, kas liek mums atlikt mūžības jautājumu “uz vēlāku laiku”, ir tumšs apsējs uz acīm, kas aizsedz elles bezdibeni. Dievs nevēlas, lai jūs nokļūtu tur! Ar saviem brīdinājumiem, pamācībām, svētkiem, nelaimēm Viņš mēģina noņemt šo apsēju no jūsu acīm, lai jūs redzētu, ka iespēja izvairīties no elles pastāv! Atcerieties: jo tuvāk jūs esat Kristum, jo tālāk atrodaties no elles! Mēs esam aicināti izmantot Kristus uzvaras augļus — ar attaisnojumiem, svētīšanu un slavināšanu. Lieldienu augļus efektīvi izmantoja pirmo gadsimtu kristieši. Viņu piemērs — cēls izaicinājums mums, Kristus sekotājiem XXI gadsimtā.

Taisnības cīnītājs Aleksandrijas Afanasijs rakstīja pagāniem, ka Kristus viens pats, izmantojot parasto valodu un ar cilvēku starpniecību, kuri neprata lietot savas valodas, pārliecināja veselas tautas visā pasaulē nicināt nāvi un ticēt mūžīgai dzīvei, atmest laicīgo un ielūkoties mūžīgajā, nedomāt par slavu uz zemes un tiekties tikai uz nemirstību.”
Ja ar tādu varonīgu paļāvību uz Augšāmcēlušos Kristu dzīvoja pirmo gadsimtu kristieši, vai tad tas ir atteikts mums? Nemaz nē! Kristus Augšāmcēlies, lai Lieldienas būtu arī mūsu uzvaras svētki!

Apsveicu Lieldienās!

Priesteris Genādijs ALFEROVS (Indra)