Krusts — dzīvības simbols

Krusts tolaik bija negoda zīme, kas izsauca šausmas. Senlaikos uz krusta izpildīja nāves spriedumus, un cilvēki mira lielās mokās. Pirmkristiešiem bija neērti atzīt krustu par zīmi. Taču pie krusta bija pienaglots un šausmīgā nāvē mira Pestītājs. Ar viņa nāvi krusts kļuva par ceļu uz augšāmcelšanos. Tādējādi krusts kļuva par izteiksmīgu zīmi, kas nes uzvaru.

Mūsdienās mēs uzlūkojam krustu gadsimtu vēstures gaitā. Krusts daudzās paaudzēs ir pavadījis cilvēkus, vienojot krusta sekotājus un vienojot tautas. Tā ir krusta kultūra, kas balstīta uz Jauno Derību, balstīta uz Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Ap krustu veidojās jauna kultūra — kristīgā kultūra. Krusts ir visas Baznīcas simbols. Krusta vārdā radušies izcili darbi cilvēces vēsturē. Krusts bija zīme, kas skubināja cilvēkus darboties, domāt un cīnīties.

Krusts ir uzvaras zīme arī jaunatnei. Jāizmanto daudzās iespējas, lai pārdomātu mācību par ciešanām un to nozīmi cilvēka dzīvē.

Krusts jāņem rokās ar lielu cieņu. Tas jānoskūpsta. Tāds skūpsts liecina, ka mēs to pieņemam ar mīlestību, tāpat kā mēs ar godbijību skūpstām māti, tēvu. Ar šo žestu izsakām mīlestību, cieņu un tuvību. Krusts mūs tuvina pašam Pestītājam. Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Mēs nedrīkstam kaunēties no krusta, jo tā ir mūsu vislielākā vērtība. Lai krusts atrodas arī mūsu mājokļos. Pilnības ceļš ved caur krustu. Kristiešiem ir jābūt gataviem apliecināt Kristu cilvēku priekšā un sekot Viņam krusta ceļā.

“Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt 10, 32-33).

Priesteris Alberts BUDŽE, Tilža