Kapsēta liek mums domāt par nāvi, bet nāve mudina uzdot sev jautājumu: “Kamdēļ es dzīvoju virs zemes?” Ticīgs cilvēks zina, ka mēs dzīvojam virs zemes, lai, pildīdami Dieva gribu, aiz-ietu debesīs; ka ar nāvi beidzas cilvēka īsā dzīve virs zemes un iesākas mūžīgā dzīve, kura būs vai nu mūžīgi laimīga vai mūžīgi nelaimīga. Cilvēka liktenis uz visiem mūžiem izšķiras nāves stundā. Vēstulē ebrejiem lasām: “Mums šeit nav paliekamas vietas, bet mēs meklējam nākamo” (Ebr 13, 14).
Saskaņā ar Dieva gribu mums ir pienākums rūpēties arī par savas laicīgās dzīves uzturēšanu, taču tas nav cilvēka galamērķis, jo nāves stundā cilvēks zaudē visu laicīgo. Taču tieši tagad, šajā dzīvē, mums tiek piedāvāta izvēle starp dzīvību un nāvi, un tikai gandarīšanā un ticībā atgriežoties pie Kristus, šķīstīti no smagiem grēkiem, mēs varam ieiet Dieva valstībā.
Par to aizlūgumu laikā kapsētās atgādina mūsu garīdznieki. Piemēram, dekāns Pāvels Odiņš 26. maijā kapusvētkos Dagdā uzsvēra, ka nāve ir mūsu skolotāja, ārste un tiesnese, un, tikai to saprotot, grēcinieks no nāves var pāriet dzīvībā.
Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par tiem, īpaši Euharistiskajā upurī, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. 27. maijā arī Krāslavas centrālajā kapsētā par ticīgajiem mirušajiem tika veltīts Euharistiskais upuris, kas ir vislielākā palīdzība dvēselēm šķīstītavā. Prāvests Eduards Voroņeckis atgādināja, cik svētīgi ir lūgties par tiem, kurus virs zemes tik ļoti mīlējām. Viņš bija sarūgtināts, ka daudzi nesaprot Sv. Mises vērtību un aizlūguma laikā nevis lūdzas, bet, bariņos sapulcējušies, pļāpā.
Nāve ir katra cilvēka zemes dzīves noslēgums. Neaizmirsīsim, ka esam mirstīgi, ka mūsu dzīves laiks ir ierobežots, ka mūsu laicīgie labumi nespēj cilvēku darīt pilnīgi laimīgu.
Īsto laimi varēsim sasniegt tikai pēc nāves pie Dieva.
