Ar Dieva spēku var paveikt visu

Cienījamais Ekselence, mans priekš-gājēj un skolotāj! Cienījamais prāvest, kaimiņu draudžu prāvesti, mani novadnieki, svētceļnieki no Jelgavas, Kalnciema, Elejas, Rīgas un citām draudzēm, visi klātesošie!

Gribu pateikt kaut ko derīgu jums katram, lai stiprinātu ticībā. Maz jau jūsu palicis, daudzi aizbraukuši uz Īriju, Angliju vai kur citur.

Mēģināšu atcerēties kaut ko labu no savas bērnības, šeit pavadītos gadus, kad es kā bērns nācu šurp lūgties. Varbūt kāds no klātesošajiem vēl atceras, kā es te staigāju īsajās biksītēs. Tur pie biktskrēsla, netālu no sānu altāra uz sola bija mana vieta, kur vienmēr sēdēju. Atceroties savu bērnību, negribu ar kaut ko lielīties. Es gribu tikai atgādināt Dieva žēlastību, gādību un vadību attiecībā uz mani. Pats no sevis neviens nevar vienkārši tā sadomāt un iet mācīties par priesteri un saņemt svētību. Es esmu pateicīgs Dievam par to, ko esmu saņēmis jau pašā sākumā, bērnībā, kamēr sāku kaut ko atcerēties no 2-3 gadu vecuma. Atceros savas pirmās Komūnijas dienu, kad baznīcā stāvēju ar pārējiem apmēram 15 bērniem. Sv. Mises laikā mums bija dota privilēģija atrasties prezbitērijā. Atmiņā palicis, ka blakus stāvošie zēni viens otru grūstīja, uzvedās ne tā, kā vajadzēja uzvesties baznīcā. Ļoti labi atceros to Dieva žēlastību, cik ļoti man sāpēja sirds: nu kāpēc viņi tā uzvedas baznīcā, altāra priekšā, gatavojoties pieņemt Svēto Komūniju? Tā ir tik svarīga diena, svarīgs moments, bet viņi to uztver tik vieglprātīgi. To stāstot, es nesaku, ka tas ir mans personīgais nopelns. Tā ir liela Dieva žēlastība, ka 7 gadu vecumā Kungs deva man to apziņu, sapratni un nopietnību, kāda vajadzīga šim svarīgajam momentam.

Par to, protams, esmu pateicīgs arī saviem vecākiem, savam tēvam, kurš mājās bija tas, kas vadīja manu garīgo dzīvi, mūsu ģimenes kopīgās lūgšanas. Šeit, baznīcā, mana mamma kā prata, tā skaidroja, kas notiek pie altāra Sv. Mises laikā. Atceroties to, kā viņa visu skaidroja, un tagad jau saprotot vairāk par Mises Upuri, gribas ar nelielu ironiju pasmaidīt. Bet viņa to darīja, kā prata. Un man tā pietika ilgam laikam. Pēc tam katru Sv. Misi es uztvēru kā nopietnu Kristus upuri, nevis kaut kādu vienkāršu notikumu. Kad pienāca dievkalpojuma kulminācijas brīdis, zināju, ka pašlaik tiek upurēts Kristus, kurš mirst par mūsu grēkiem. Ar to vienu mātes skaidrojuma reizi man pietika līdz šodiendienai.

Tajā pašā gadā pēc dažiem mēnešiem bija Iestiprināšanas sakraments Bukmuižas baznīcā, kur vizitācijā atbrauca bīskaps Strods. Gājām ar tēvu pie prāvesta Razmusa pēc zīmītes. Te jāpiebilst, ka prāvests Razmuss boļševiku laikos ne no kā nebaidījās, izlamāja visus čekistus pēc kārtas, kādu nosauca pat par šmurguli. Tad nu prāvests jautāja, kāds būs iestiprināmais vārds. Es biju izvēlējies vārdu Pāvels. Atceros, prāvests pateica: tagad, kad būsi iestiprināts, tu zini, ka esi Kristus karavīrs; nevis vienkāršs ticīgais, bet ticības aizstāvis. Es patiešām ieņēmu sev prātā, ka esmu Kristus kareivis, ilgi atcerējos iestiprināšanas momentu un šos prāvesta vārdus, biju pacilātā noskaņojumā. Droši vien to prāvests varēja pateikt jebkuram. Bet man tā bija Dieva žēlastība, kas lika par to nopietni padomāt, savu ticību aizstāvēt.

Vēl viens moments. Beresnes baznīcā toreiz bija ieradums katra mēneša pirmajā svētdienā iet Krustaceļu ar garām apcerēm no vecajām lūgšanu grāmatām. Kādu reizi man iedeva grāmatu un piedāvāja lasīt apdomāšanas stacijās. Centos, cik varēju. Domāju: nu tagad man amats rokā; tagad katru reizi vadīšu Krustaceļu. Bet nākošo reizi — te tev nu bija, man vairs to nepiedāvāja darīt. Domāju: vai tad es slikti vadīju? Vēlāk sapratu, ka mazgadīgam bērnam toreiz baznīcā publiski uzstāties nedrīkstēja.

Ir daudz arī citu personīgu atmiņu. Bet ar šīm es gribēju pateikt, ka Dievs ir žēlsirdīgs, Viņš vada katru cilvēku. Protams, šai vadībai pašam jāpiekrīt.

Šodienas Evaņģēlijā Jēzus trīsreiz vaicā Pēterim: vai tu mani mīli? (Jņ.21, 15-19). Tā mums katram Jēzus ir jautājis: vai tu mani mīli? Arī man vairākas reizes ar šo jautājumu ir atgādinājis, ka mīlestība ir vissvarīgākais dzīvē.

Kad pērn man piedāvāja paņemt bīskapa krustu, biju sākumā pārsteigts, kā tagad pieņemts teikt, šokēts: ir daudz citu, piemērotāku par mani, zinošāku, kuri apguvuši vairākas svešvalodas. Bet bija jāsamierinās. Arī Pēteris nebija nekāds Baznīcas likumu doktors, nebija nekur studējis, bija vienkāršs zvejnieks, bet viņam Jēzus uzticēja avju ganīšanas pienākumus. Beigās Jēzus saka Pēterim: “Seko man!” Tas nozīmē — sekot Kristum ne tikai tad, kad viss ir labi, brīnišķīgi, kad ir prieks, bet arī tad, kad viss ir nezināms, kas, liekas, pārspēj cilvēka spēkus. Tikai ar Dieva spēku var paveikt visu. “Kad tu biji jaunāks, tu apjozies pats un gāji, kur gribēji, bet, palicis vecāks, tu izstiepsi savas rokas, un cits tevi apjozīs un vadīs tur, kur tu negribi” (Jņ 21,18). Katram cilvēkam, arī man, ir jāiet tur, kur negribas. Cilvēkam jāuzņemas to, ko Dievs grib. Es nesaku, ka ar mietu esmu iedzīts bīskapa kalpojumā, bet skaidrs, ka Dieva žēlastība darbojās arī šajā reizē.

Nu jau nemanot pagājuši 37 gadi, kad es šeit, pie šī altāra pirmo reizi noturēju primīcijas Sv. Misi. Gribu jūs visus savā priesterības gadadienā lūgt, lai jūs savās lūgšanās pieminētu arī mani. Jo lielāka nasta jānes, jo lielāka Dieva žēlastība un Viņa palīdzība vajadzīga. Neaizmirstiet ikdienas lūgšanās prasīt Visaugstajam palīdzību sasniegt to, uz ko Dievs jūsu dzīvē aicina.
Teikšu dažus vārdus arī krievu valodā, lai gan sen neesmu krieviski sprediķojis.

Pateicos, ka esat šeit kopā ar mani. Gribu jūs aicināt kopīgi lūgties arī ģimenēs. Kur labi kopā lūdzas, tur labi kopā arī dzīvo. Es atceros, savā ģimenē mēs kopā lūdzāmies katru rītu un katru vakaru: rītos — Jēzus Vārda litāniju, vakaros — Rožukroni, Dievmātes litāniju, kā arī citas rīta un vakara lūgšanas. Pateicos, ka Kungs man devis tādus vecākus, kuri kopā ar bērniem lūdzās. Mums vienmēr ģimenē bija labi. Liela žēlastība bija dzīvot un tikt audzinātam tādā ģimenē. Lūgšanā pavadītais laiks nenozīmē zaudētu laiku. Ar Dievu pavadītais laiks nesīs žēlastības tagad un mūžībā. Bet tas, kas dzīvo grēkos, zaudē daudz ko, pat vēlmi dzīvot.

Lūdzieties, kā lūdzās mūsu senči. Lūdzieties mājās, svētdienās — dievnamā, un tad būs tāda dzīve, kādu Kungs vēlas jums dot.

Lai Dievs jūs svētī, dāvā veselību, spēku, stiprina jūsu ticību, jūsu abpusējo mīlestību un mīlestību uz Dievu!

Pierakstīja Genovefa KALVIŠA